*Berta*
Nepieklājīgi no manas puses, bet, aizbildinoties, ka man sāp galva un man zāļu mājās nav, es „aizgāju” uz aptieku netālu no mājām. Kols vien palika uz dīvāna sēžam un klausoties radio. Zinu, ka naivi no manas puses un netaisni pret Kolu. Pluss - ciemiņu atstāt mājās, kad viņš tur var sadarīt sazin ko. Bet man vajadzēja izvēdināt galvu un padomāt.
Protams, negāju uz aptieku, bet apsēdos turpat daudzstāvu mājas apakšā uz trepītēm.
Es nesaprotu, kas pie velna notiek viņa galvā. Nevar būt tā, ka viņš ir bezcerīgs. Jā, Demianam ir depresija, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņu nav iespējams izvilkt no tās. Varbūt no malas varētu šķist, ka man viņš neko nenozīmē, ka Demians man ir pilnīgi tukša vieta, bet tā nav. Nav, nav, nav. Viņš ir viss, kas man ir, un viss, ko man vajag. Tieši tādēļ atvedu Kolu pie mums.
Aprūpējot viņu slimnīcā, sapratu, ka viņš ir tas, ko meklēju. Viņš būs kā medikaments Demianam, ar savu dzīvessparu, dzīvot vēlmi un allaž pozitīvi starojošo attieksmi pret dzīvi Kols apburs viņu. Ja ne apburs, tad vismaz mazliet ietekmēs. Bet Demians nedrīkst uztvert viņu kā kārtējo ēsmu, lai izvilinātu viņu no sava depresīvā burbuļa. Tādēļ esmu sarunājusi ar Kolu, ka tēlosim iemīlējušos. Attieksme no Demiana puses varētu būt savādāka.
Atceros, kad Demiana vecāki cieta lidmašīnas katastrofā, viņš īsti nesaprata, kas notiek. Ko īsti bērns var saprast 5 gadu vecumā? Katru dienu izskanēja viens un tas pats jautājums – kur ir mamma un tētis? Ko man bij’ atbildēt? Ignorēju šo jautājumu tik ilgi, līdz sapratu, ka tā nevar turpināt un pateicu visu kā bija. Nāca šoks un viņam bija nepieciešama profesionāla palīdzība. Iepazīstināju Demianu ar psiholoģi Eniju, sakot, ka tā ir mana draudzene, kas vēlas viņam palīzēt. Par to, ka viņa nav mana draudzene, viņš uzzināja pēc apmēram gada, kad nejauši redzēja, kā samaksāju Enijai par palīdzību. To redzot, viņš palika tik dusmīgs un bēdīgs reizē, pienāca man klāt, lūdza, lai pietupjos. Protams, es pietupos un viņš man iečukstēja ausī:
-Es tev uzticējos, es noticēju taviem un viņas vārdiem. Kāpēc jūs to darījāt? – Ar šo jautājumu viņš sāka izmisīgi raudāt, - Draugiem taču nemaksā par palīdzību! –
No tā laika Demians man nav uzticējies ne mazliet. Tā tas jau ir gandrīz vienpadsmit gadus.
Ir pēdējais laiks to mainīt.
