Meža ogu pasaciņa. / Stāsts.2

Sveiki , sveiki !
Izdomāju , ka varētu iemēğināt roku arī rakstīšanā.
Tad jau redzēs , kas sanāks . 😂



Klusais mežš bija ievīts biezā miglas segā. Tālu prom bija dzirdamas balsis , taču tās mani neinteresēja. Es klausījos klusajā meža šūpuļdziesmā , ko bija sacerējis vēja un priežu ansamblis. Likās , ka tā veltīta tieši man. Es jutu kā lēnām atslābinos , līganajām priedēm šūpojoties un sakoncentrējot manu uzmanību , pašai to nemanot. Es iemigu šķietamās hipnozes varā.


Balsis bija pametušas šo vietu. Spožā pavasara saulīte spīdēja man virs galvas , metot pavisam nelielas ēnas manu acu priekšā. Biezā migla bija atraisījusi mežu , un pakļāvusi to ikdienas steigai , kas gan šeit nebija jūtama. Viegls vējiņš rotaļājās manos matos , kas bija manāmi pinkaini pēc vakardienas grandiozās bēgšanas. Pagāja kāds laiciņš , līdz aptvēru , ka nezinu kur atrodos. Šī vieta likās tik ... savāda , bet vilinoša.
Visi mani muskuļi jutās sastiepti , bet es piespiedu sevi piecelties. Ignorējot sāpes izstaipījos , un nolēmu , ka vajadzētu doties atpakaļ. Jā , jā. Zināju , ka tas nebūtu prātīgi , ņemot vērā kāds skandāls tika sacelts manis dēļ , bet es jutu , ka viena šeit ilgi neizdzīvošu . Jau grasījos spert soli uz šķietamo māju pusi , taču manā prātā uzplaiksnīja atmiņa , kas lika pārdomāt manu izvēli. Atkal šīs līganās priedes , atkal šīs balsis un haoss . Es apjuku un paspēru soli atpakaļ. Neizpratnē stāvēju , un blenzu tālumā , nezinot ko sagaidīt. Atkal paspēru nelielu soli uz priekšu , bet steigšus atrāvos , un nolēmu doties uz otru pusi .... Prom no pilsētas steigas . Prom no visa , kas man reiz bijis dārgs .Dziļāk mežā , tuvāk tā sirdij un noslēpumiem , ko tā glabā.
Un tā tas viss sākās ..