Metamfetamīns (8)11

Atpakaļceļā mēs neko nesvinējām. Mēs bijām nogalinājuši tik daudzus cilvēkus, un zaudējuši savējos. Nevienam nenesās prāts uz jokiem. Beidzot ticis pie datora, atradu internetā Rolandu un atradu bildes, kur bija manāmas viņa meitiņas, Ance un Kristīne, kuras bija gana pieaugušas, lai apzinātos notiekošo. Abām bija septiņi gadi, un, kā divas ūdens lāses, līdzīgas tēvam. Atradu arī viņu māti, un mirkli bungāju pa klaviatūru, nespēdams izdomāt, kā to pasniegt saudzīgāk. Zināju, ka neviens cits to nedarīs, un vienkārši ļaus visam notikt pašgaitā , bet man vajadzēja viņa sievu informēt, ka viņu ģimene vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.

“Rolands bija varonis. Par tādu, kāds bija viņš, vēlas un sapņo kļūt daudzi. Šonakt, ap sešiem no rīta Dievs paņēma varoni pie sevis, jo viņš bijis pārāk labs šai zemei. Jūs mani nepazīstat, bet varu teikt, ka jūsu vīrs un jūsu bērnu tēvs bija tāds, kāds es vēlētos būt. Līdz pēdējam elpas vilcienam viņš mīlēja jūs un gribēja tikt mājās. Viņš cīnījās par jums, un aizgāja cieņā. Pēc ilgiem pūliņiem man izdevās pierunāt pārējos atvest viņa ķermeni mājās, lai viņš tiktu apglabāts tur, no kurienes nācis. Izsaku visdziļāko līdzjūtību, un zvēru, ja kaut kas nepieciešams, es jums palīdzēšu. Ceru, ka paspēsiet šo izlasīt, pirms nonāksim Rīgā.

Ar cieņu, Damiens, Rolanda draugs karā. 2014. gada 21.februārī.”

Nospiedu taustiņu “sūtīt”, nepārlasīdams vēstuli vēlreiz. Tas bija viss, uz ko es biju spējīgs. Tā varbūt bija banāla un stulba, bet tā vismaz bija informējoša un cieņas pilna. Cerēju, ka Rolanda sieva to sapratīs. Jau taisījos aizvērt acis, un pagulēt, kad notrinkšķēja ziņa mājaslapā, par jaunu ienākošo vēstuli. Uzklikšķināju uz vēstulītes un pamanīju, ka tā bija no Dārtas Kalna, Rolanda Kalna sievas. Vēstules tēma bija “Paldies”.

“Paldies par Jūsu vēstuli, Damien. Varētu teikt, ka es to jau jutu, tāpēc nespēju aizmigt. Nezinu, kā pateikt meitenēm, ka viņu tēvs neatgriezīsies. Rolands bija manas dzīves jēga, un man riebās, kā mediji pasniedza kareivju nāvi. Viņi nemaz nesaprata, kam iet cauri viņu mīļie. Paldies Jums par palīdzību un atbalstu, esmu pārliecināta, ka Rolands darītu to pašu Jūsu dēļ. Es to patiešām novērtēju un cienu. Liels Paldies. Ar cieņu, un dziļu pateicību, Dārta Kalna.”

Centos savaldīties, bet acis tomēr sāka asarot. Aizcirtu datora vāku un skatījos ārā pa logu, lai neviens neredzētu, ka esmu vājš. Rolands man bija kļuvis kā brālis, un tagad viņa sievai un meitām būs jādzīvo bez viņa. Viņas nekad nepiedzīvos, ka viņu tēvs un mīļotais vīrs ienāks istabā. Viņa vairs nebūs viņu dzīvē. Viņām nebūs tēva, un atbalsta, un Dārta nekad neredzēs savu mīļoto. Acu priekšā redzēju, kā tas būtu, ja es būtu miris viņa vietā. Kā būtu, ja mans bērns piedzimtu, un es nekad viņu neredzētu. Tas bija tā, it kā pusi no manis norautu. Sāpošā kāja bija nieks, salīdzinot ar to, kā es jutos tagad. Rolands bija vienīgais, kas mani saprata, un padarīja visu paciešamāku. Un viņš nekad vairs neienāks pie mums, smejoties par stulbiem jokiem, cenšoties uzmundrināt visus ar stāstiem par savām meitiņām. Viņa nekad vairs nebūs. Ja man būs dēls, es viņu nosaukšu Rolanda vārdā.

-Nākamā pietura, Latvija,- Edvīns teica, un uzlika man roku uz pleca,- Kā ir?

-Liecies mierā,- atcirtu.

-Zinu, vecais. Man arī viņa trūkst. It kā būtu bojā gājis mans brālis,- Edvīns teica,- Klau, mums jāapciemo viņa meitas. Jāstāsta viņām, kāds viņu tēvs bijis varonis.

-Tu taču aptver, ka tas viņu neatgriezīs, vai ne? Šis stulbais karš atņēma meitenēm tēvu, sievai vīru, ģimenei mīļoto cilvēku.-

-Damien, viņš nav vienīgais bojā gājušais.- Edvīns sacīja,- Piedod, ka nepadaru to vieglāku.

-Gan jau,- es atteicu un pagriezos uz otriem sāniem. Domās pārcilāju visu, kas noticis, un iemigu nemierīgā miegā.

***

Kad izkāpām no lidmašīnas, mūs sagaidīja milzīgs pūlis sagaidītāju. Paņēmu savas somas un devos ārā, meklēdams Dārtu, Rolanda sievu, kura bija solījusies atnākt. Pamanīju viņu nomaļus, valdām asaras, ar divām blondām meitenītēm pie rokas, kuras bija sašķobījušas sejiņas mokās. Piegāju viņiem klāt un pieliecos pie meitenēm. No kabatas izņēmu lietu, ko atradu savās mantās, un pasniedzu abām meitenēm, kuras izskatījās izbrīnītas par sniegto.

-Tas ir jūsu tētis, mūsu varonis,- es sacīju abām, pasniedzot viņām bilžu eksemplārus,- Jūsu tētis jūs pieskatīs no debesīm.- es abas apskāvu,- Viņš bija varonis. Jums ar viņu jālepojas.

-Es lepojos,- viena no meitenītēm sacīja,- Viņš ir labākais tētis pasaulē.- viņa apskāva savu māsiņu.

-Jums jābūt stiprām,- es sacīju, skatoties abām acīs,- Tētis to gribētu.- paraudzījos uz Dārtu, kurai pamanīju vēderiņu. Viņa bija stāvoklī.- Jums jābūt stiprām māmiņas dēļ.

-Damiens,- Dārta sacīja, un mani apskāva,- Man nevajag jautāt, lai zinātu. Paldies Jums, par visu. Paldies, paldies,- viņa čukstēja un pierāva mani tuvāk,- Man viņa trūkst.

-Mums visiem viņa trūkst. Bet Jūs nēsājat sevī daļu viņa,- es norādīju uz vēderu,- Un uz jums viņš skatās ik brīdi,- es sacīju, pamājot uz meitenēm,- Jums jābūt stiprai, lai cik grūti tas nebūtu.- atlaidu viņu no apskāviena,- Jums jādodas aprunāties ar to vīru tur,- es norādīju uz komandieri, kurš šobrīd palīdzēja izcelt zārku, kas bija ievīstīts Latvijas karogā,- Un Rolands ir mājās.—es teicu un pats emocionāli sabruku. Dārta paņēma meitenes aiz rokām, un es pagriezos, lai ieraudzītu Emīliju.

Labāk nebūtu redzējis. Nikni piegāju viņai klāt ,- Ko tas nozīmē?- es nobļāvos, un viņa sarāvās,- Emīlija, paskaidro man, ko tas nozīmē.

-Es negribēju,- viņa sacīja, balsij drebot,- Piedod man, man nebija izvēles. Es nezināju, ka tu atgriezīsies. Man vajadzēja kaut ko, lai tu to vēlētos.

-Un tāpēc tev bija man jāsamelo, ka esi stāvoklī?- es uzbļāvu viņai, tā, ka meitene sāka trīcēt.- Tu esi vēl ļaunāka par jebko citu.

-Damien, lūdzu, uzklausi,- Emīlija lūdzās,- Damien..

-Mammu,- es uzrunāju mammu un viņu apskāvu. Mamma valdīja asaras, un kad viņa uzlika rokas man uz vaigiem, jutu kaut ko aukstu,- Mammu? Kas tev pirkstā?

-Tas nekas,- viņa izvairīgi teica,- Neuztraucies,- viņa bilda, kad satvēru viņas roku, un pamanīju tajā saderināšanās gredzenu. Atlaidu viņas roku un nopurināju apskāvienu. Tad pasmaidīju un aplaudēju.

-Bravo,- neticīgi nošņācos,- Bravo, mana ģimene. Es atgriežos mājās dzīvs, un mani te sagaida mele un mana māte, kura mani ir nodevusi. Tēvs mira pirms cik? Trim mēnešiem? Un tu jau esi saderinājusies ar citu,- es nošūpoju galvu, un paskatījos uz Emīliju,- Un tu?

-Damien,-

-Visu gaišu,- noteicu un paņēmu somas. Dzirdēju, ka mamma lūdz, lai Emīlija mani aptur, bet viņa nenāca. Un pareizi vien darīja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Metamfetamins-9/724968 ;