http://spoki.tvnet.lv/literatura/Metamfetamins-5/723260
https://www.youtube.com/watch?v=FPWJ8cYxw6M
Katra diena kļuva par jaunu izaicinājumu. Katru dienu daži no mums neatgriezās, un mēs katrs gājām gulēt ar domu, ka rītdienu varam nesagaidīt. Katram mirklim pēkšņi bija vērtība. Emīlija man atsūtīja mūsu bildi no mana izlaiduma, un tas bija tas, kas mani noturēja pie veselā saprāta. Meitene vēstulēs centās mani uzmundrināt, un teica, ka arī mammai ejot labi. Trīs mēnešus mēs sarakstījāmies, un es biju saglabājis katru viņas vēstuli it kā tā būtu pēdējā. Un tāda iespēja pastāvēja ikreiz, kad izgājām ārpus bāzes. Naktīs te bija īsts murgs. Daļa bija ievainoti un naktīs kauca kā ievainoti suņi no sāpēm, un nebija gana daudz medikamentu, lai viņus glābtu. Citi sēroja par to, ka zaudējuši draugus un paziņas, citi pārdzīvoja to, ka ir kādu nogalinājuši, bet visi kopā par to, vai rītdienu maz pārdzīvosim. Vai mēs atgriezīsimies mājās pie tiem, ko mīlam, sveiki un veseli?
Ar Rolandu un Edvīnu sēdējām uz kāda kalna un vērojām saulrietu. Debesīs bija samelnējuši mākoņi, zem kuriem sniedzās pēdējie saulesstari. Starp mums valdīja klusums, jo katrs bijām iegrimuši savās domās. Manas domas kavējās Latvijā. Cik ļoti man pietrūka visa tā, kas man agrāk šķita riebīgs... tur nebija nemiera, tur nebija baiļu. Tur bija iespējams dzīvot. Bet šeit... te viss bija citādi. Edvīnam drebēja rokas, jo šodien viņš bija ielaidis lodi pierē kādam padsmit gadus jaunam puišelim, kas pret viņu pavērsa ieroci. Puisis it kā bija transā, bet es viņu sapratu. Savos divdesmit gados viņš bija pārcietis ļoti daudz, gluži kā mēs visi. Ja mēs pārcietīsim rītdienu, mēs varēsim atgriezties mājās, tā solīja komandieris. Bet jautājums bija, vai mēs to pārcietīsim.
Lēni piecēlos un devos atpakaļ uz nometni. Šodien nebija pienācis pasts, un tas visu pasliktināja desmitkārt. Es nezināju, vai vēl kādreiz piedzīvošu vēstuli no mājām. Vietā, kur vakar svelpa lodes, tagad bija iestājies bīstams klusums. Nekad nevarēja zināt, kur ir ienaidnieks, un mums tika dota pavēle visur nēsāt līdzi ieroci, ja nu kas. Rolands uzsita man uz pleca, un es vāji uz viņu paskatījies.
-Domā par Latviju, vai ne?- draugs vaicāja, un es pamāju,- Tikai tagad apjaut, ko nozīmē mājas.
-Mēs jau neatgriežamies pavisam,- es teicu,- Mēs aizbrauksim, piedzīvosim jaukus mirkļus, un atkal pacietīsim Dāmokla zobenu virs galvas.
-Tāda ir katra diena,- Rolands atzina,- Kā tev iet ar to meiteni?
Nu jā, tā kā mēs bijām trijotne, kas bija daudz maz pie veselā saprāta, viņš zināja visu par mani, un es par viņu. Rolandam gan bija grūtāk, jo viņu mājās gaidīja dvīnīši. Man vismaz nebija tik daudz ko zaudēt. Iegājām apmetnē, kur daļa jau gulēja, un apgūlāmies gultās. Es izvilku kasti ar vēstulēm, un atkal tās no jauna pārlasīju. Starp tām atradās arī viena, kuru nebiju pamanījis. Tā bija pielikta vēl vienai lapai, vai kaut kādi noklīdusi. Saraucis uzacis, sāku lasīt Emīlijas rakstīto.
“Sveiks, Damien. Mums iet labi, ar tavu mammu katru dienu esam kopā, un viņa smejas, ka ir jauki, ka ir meitene mājās, kas uztur gaišumu. Starp citu, nokrāsojām virtuves skapīšus dzeltenus, lai istabā ienāk saulīte. Katru dienu mēs tiekamies, un pļāpājam līdz vēlai naktij, kad man jādodas gulēt (un es nereti palieku pie jums, tavā gultā ;D), un uz universitāti. Iepriekš baidījos tev rakstīt, bet rādās, ka Dieviņš mums ir noteicis laimīti. Mums būs bērniņš, Damien. Tā viena reize, acīmredzot, bijusi izšķiroša... Ceru, ka esi laimīgs par ziņu, un gaidīšu ziņu no tevis. Es esmu laimīga. Un ceru, ka tu arī. Tu būsi fantastisks tēvs.”
-To tik vēl nē,- es novaidējos un atgāzos uz spilveniem,- Sasodīts..
-Kas ir?- Rolands apvaicājās, iegrimis žurnālā,- Kaut kas nelāgs?
-Emīlija stāvoklī,- sausi atteicu,- Tagad man ir desmitkārt vairāk ko zaudēt.
-Vecīt, jānogaida viena diena. Tas ir viss.- Rolands mierināja,- Domā par to, ka tu būsi tēvs.
-Jā, domā.- es klusāk noteicu, lai viņš nedzird, un pagriezos uz otriem sāniem,- Tagad man ir jācīnās smagāk, jo es esmu vajadzīgs savai ģimenei vairāk nekā jebkad. Iedomājoties par Emīliju un mūsu gaidāmo mazuli, es beidzot iemigu mierīgā miegā, un sapņoju, ka esmu mājās.