Dažas pārdomas par dzīves jēgu, ko mēs vēlamies, kādi ir mūsu slēptākie sapņi, un vai mēs paši sev varam godīgi pateikt, ko mēs gribam sasniegt, katram par to ir jāpārdomā klusībā pie sevis.
Naktī pamostos neziņā,
Vai sapnī solītais nav jātur arī nomodā?
°
Gaidīju, Tevi ar līgavu pušķi rokās.
Un beidzot Tu nāci.
Bet tā arī nesagaidīju Tavu skatienu.
Vairs neatcerējos tos simtus atrunu,
Ar kurām centos Tevi attaisnot.
Bet Tava ieveidotā matu loka tajā reizē,
Par kuru Tu tik ļoti satraucies,
Vai viņa nestāv greizi.
ka manī paskatīties neiedomājies ne reizi,
vēl tagad sapņos rādās.
Es sapratu, ka daru nepareizi, nepasakot nē!,
Lai dzīvotu ar mīlestību vien starp visiem jums,
Un pati dzīve būtu kā viens solījums.
-Vai dzirdi mani, Sīmor Glās,
Un, marsiet pēdējais,
Un, mazais Princi, Pūk, un Kaķīt dzirnavās,
un …
Zinu, zinu –
Šaubas mani neatstās.
Un visiem kaut ko baigi vajag.
Visu kaut ko.
Tikai ne to, kas patiešām vajadzīgs.
Neviens pat īsti nezin, kas tas ir
Un pat, ka viņam vajadzīgs,
Nu, tas patiešām vajadzīgais.
Neviens pat īsti nezina, kas tas ir
un pat, ka viņam tas vajadzīgs,
nu, tas patiešām vajadzīgais.
Tādēļ atliek vien runāt.
Runāt par visu kaut ko,
Bet raksts interesants. 
