6.Nodaļa
Otrdienas rīts pienāca ātrāk nekā gribētos. Kad mans modinātājs skanēja, lai pateiktu, ka ir septiņi no rīta un man ir jāceļas, es vēl biju tik miegaina un nogurusi, ka gandrīz vai nespēju pamest savu silto un mīksto gultu. Tomēr tēta klauvējiens pie durvīm manu miegu pavisam padzina. Viņš protams neko neteica par vakardienu, tikai pieklauvēja un noteica, ka man jāceļas, lai nenokavēju skolu. Es ceru, ka viņš nepiedāvās mani vest uz skolu, jo mašīna ir pēdējais, kur gribu ar viņu par to runāt.
Par laimi, es paspēju sataisīties laikā, lai tiktu uz autobusu. Es izlaidu brokastis, lai man nebūtu jāsēž kopā ar mammu un tēti, jo es nezinu vai varētu paskatīties mammai acīs un nejusties slikti, ka neko nesaku.
Autobusā es satiku Eleonoras, kura man nolasīja veselu morāli par to, kāpēc man ir jāatbild uz viņas īsziņām, citādāk viņa domā, ka esmu aizbēgusi no mājām vai pakārusies. Es vēlējos Eleonorai paprasīt par to, ko Džeimss viņai pateica un vai par šo zina vēl kāds, bet es nevarēju nokratīt sajūtu, ka visu autobusā atrodošo skatieni ir pievērsti man, jo visapkārt bija pārāk kluss. Tas nav ierasts. Bet es neuzdrošinājos pagriezties, lai pārbaudītu. Kad mans skatiens sastapās ar Eleonoras, es sapratu, ka man bija taisnība. Visu acis un ausis bija vērstas mums.
-Laikam ziņas izplatījušās ātri. – Eleonora nočukstēja man ausī un pavērās uz aizmuguri. Tajā brīdī autobusā atsākās sarunas. Es saķēru savu seju plaukstās un tikai tagad pamanīju, ka mana elpošana ir kļuvusi ļoti raustīt. Nē. Nē. Un vēlreiz nē. Ne tagad. Es atspiedos pret krēsla atzveltni un pacēlusi galvu pret grieztiem aizvēru acis. Es centos ieelpot cik vien dziļi varu, lai sevi nomierinātu. Mana sirds bija sākusi sisties ļoti strauji un es jutu, ka, ja drīz netikšu pie svaiga gaisa, es vienkārši atslēgšos.
-Robin? Tev viss labi? – Es sajutu draudzenes roku uz sava pleca, bet tas mani vispār nenomierināja.
-Jā. Man tikai vajag svaigu gaisu. – Es tik ļoti vēlējos, lai autobuss apstājas kādā pieturā un es varu izkāpt ārā, lai ietu pārējo gabalu uz skolu ar kājām. Es zinu, ka tas būtu diezgan liels gabals, bet šis smacīgais autobusa gaiss, sajaukumā ar visu skatieniem un čukstiem par mani, man tikai uzdzen stresu un paniku.
Tik ilgi es biju varējusi sevi pataisīt diezgan nepamanāmu skolā, lai tikai izvairītos no drāmas, bet sākot ar Džeimsu un visu to padarīšanu un ieliekot komplektā vēl šo panikas lēkmi, esmu uzpeldējusi diezgan augstu skolas klaču sarakstā. Un tas bija pēdējais, kas man bija vajadzīgs manā dzīvē.
Pēkšņi es sajutu autobusa bremžu kaukšanu un pēc neilga laika, tas apstājās pieturā, kas bija vēl vairāku kilometru attālumā no skolas. Bet man bija vienalga. Es piecēlos kājās un paķēru somu, jau gatava kāpt ārā, kad manu roku saķēra Eleonora.
-Kur tu ej? – Viņas sejas izteiksme rādīja uztraukumu un apjukumu. Es vēl joprojām nebiju viņai pastāstījusi, kas notika un es vēl joprojām nezināju, ko viņa domā, kas notika.
-Es teicu. Man vajag svaigu gaisu.
-Pagaidi līdz skolai. – Viņa nelaida vaļā tvērienu ap manu roku, bet smacīgais gaiss un mana smagā galva man teica, ka es nevaru šeit palikt. Man tūlīt pat jātiek ārā.
-Es nevaru. – es izrāvos no draudzenes tvēriena, bet pirms izlecu pa durvīm, noteicu viņai:
-Pasaki skolotājai, ka varbūt kavēšu pirmās stundas, jo aizmirsu mājās mājas darbu, labi? – Es nezinu, ko Eleonora šobrīd par mani domāja, bet man nebija laika noskaidrot. Nesagaidot atbildi no draudzenes, es paskrēju garām skolēniem, kas tikai tagad kāpa autobusā un izlecu no tā ārā. Uz brīdi, kamēr autobuss vēl bija manā redzes lokā, es tēloju, ka dodos atpakaļ uz mājām, bet līdz ko autobuss bija pazudis, es nosēdos uz soliņa pie pieturas un aizvēru acis.
Svaigais gaiss vienmēr darīja brīnumus manām panikas lēkmēm un stresam. Tas ne tikai nomierināja manu saraustīto elpošanu, bet arī izkliedēja manu galvu no smacīgajām domām un ļāva mazliet atpūsties. Es vairākas minūtes gulēju uz soliņa ar aizvērtām acīm un ļāvu vēsajam novembra gaisam mani nomierināt.
Kad es atkal atvēru acis, es dzirdēju motocikla motoru man tuvojamies un apstājamies autobusa pieturā. Es pagriezu galvu uz sānu, lai apskatītu atbraucēju un ieraudzīju pazīstamo melni ģērbto motociklistu stāvam manā priekšā. Teo, nenoslāpējis savu braucamo, novilka ķiveri un atklāja savus izspūrušos, melnos matus un tumšās acis, kas bija samiegtas no spilgtās saules. Es aši pierāvos sēdus uz soliņa un sakārtojusi savu cepuri pavēros uz viņu.
-Tu gaidi autobusu? – Teo jautāja cenšoties pārbļaut motocikla skaļo motoru. Viņš bija pieskaņojies savam motociklam, kas bija tik pat melns kā viņa apģērbs. Es negribēju teikt viņam īsto iemeslu, jo citādāk atkal sanāks, ka viņš mani ir notvēris manā sliktajā brīdī un to man vairāk nevajadzēja.
-Tā var sacīt. – es nobļāvu. Izdzirdējis manu atbildi, viņš tikai pasmaidīja un noslāpēja savu motociklu.
-Dīvaini, jo varu apzvērēt, ka pirms izbraucu, es redzēju, kā skolas autobuss pabrauc gar manu logu un neatceros, ka būtu to apdzinis. – Viņa smaids nepameta viņa seju, kas nozīmēja, ka viņš saprot, ka es meloju. Es nezināju vairs ko teikt, lai neiepītos vēl lielākos melos, tāpēc vienkārši sēdēju un blenzu uz saviem zābakiem, kuru purngali bija pārklāti ar dubļiem.
-Viss kārtībā. Tev man nekas nav jāstāsta. – Es pavēros atpakaļ uz Teo, kurš vēl joprojām skatījās uz mani ar viltīgu smaidu.
-Kāpēc tu mani vienmēr ieraugi kaut kādā briesmīgā brīdī? - Teo pasmējās par manu jautājumu. Es zinu, ka tas izklausījās stulbi, bet mani tas tiešām interesē.
-Veiksme…vai vienkārši es vēlos tevi vienmēr izglābt. – Es zinu, ka viņš to bija domājis kā joku, bet tas bija kā sitiens man pa vēderu, kas uzdzina pazīstamo uztraukumu. Es centos neizrādīt savas pēkšņo paniku, bet liekas, ka Teo to bija pamanījis. Tomēr, viņš neko neteica.
-Kā tu domā tikt uz skolu? – Sasodīts. Tikai tagad, kad Teo ieminējās par skolu, es atcerējos, ka esmu vairāku kilometru attālumā no skolas un man vajadzēs vismaz, ja ne vairāk, kā stundu, lai aizietu uz turieni.
-Nu…ar kājām laikam? – Es paskatījos uz savu telefonu un domāju, ka varbūt jāpazvana brālim, lai atbrauc un mani aizved, bet tad man nāksies viņam stāstīt, kāpēc es izkāpu no autobusa. Tad, es iedomājos par mammu, bet es nevaru iedomāties ar viņas sēdēt mašīnā zinot, kas man viņai būs jāstāsta. Tā kā, nekas cits man neatlika, kā iet ar kājām.
-Tā tu skolā nonāksi tikai rīt. – To noteicis, Teo atvēra motocikla aizmugurējo sēdekli un izvilka no tā vēl vienu ķiveri un sniedza to man. Manas acis momentāli iepletās un es atkāpos soli uz atpakaļu.
-Nē. Es nebraukšu ar tevi. – Uz brīdi Teo apjuka, bet nepagāja ilgs laiks, līdz viņš neizdomāja kādu asprātīgu atbildi.
-Tev bail no motocikla…vai varbūt no manis? – Viņa seju rotāja šis viņa viltīgais smaids, kas uzdzina mazas dusmas manī.
-Man nav bail ne no tava motocikla, ne no tevis.
-Tad kāpēc ne? – Teo vēl joprojām turēja izstieptu roku, kurā gulēja melna ķivere. Mana sirds sitās ka negudra, bet es paņēmu no viņa ķiveri, jo viņam bija taisnība. Es skolā nonākšu ļoti vēlu un es to nevarēšu paskaidrot ne skolotājiem, ne vecākiem.
Es uzliku ķiveri uz galvas, bet nekādi to nevarēju aiztaisīt. Teo pamanīja manu minstināšanos un novilcis cimdus pienāca pie manis un aiztaisīja ķiveres drošības klipsi, kas atradās zem mana zoda. Uz brīdi, es viņam atrados pavisam tuvu un varēju sajust viņa piparmētru un priežu skuju smaržu, kas mani pilnībā ieskāva līdz brīdim, kad viņš no manis atkāpās.
-Tev ir cimdi? – Teo jautāja, bet izmeklējusi savas jakas kabatas, es sapratu, ka esmu tos atstājusi mājās. Velns. Es pateicu Teo, ka man nav, bet, ka man nevajagot, jo ārā nav tik auksts, bet viņš neko nesakot iedeva man savējos un uzkāpa atpakaļ uz sava motocikla. Es uz brīdi paliku stāvam uz vietas, jo nespēju noticēt, ka tiešām grasos kāpt uz kāda svešinieka motocikla. Mana sirds vēl joprojām sitās ļoti strauji, bet mana elpošana bija pavisam stabilizēta un normāla.
Kad es beidzot uzkāpu uz motocikla, man nebija ne jausmas ko darīt, kur likt rokas un kur skatīties. Teo laikam saprata manu apjukumu, jo viņš pacēla savas ķiveres lodziņu un pagrieza galvu mazliet uz manu pusi.
-Tagad atceries, kad mēs sāksim braukt, tev ir jāliecas līdzi manam ķermenim, citādāk šī visa padarīšana būs ļoti grūta un var beigties letāli. Mūsu ķermeņiem ir jāatrodas cik vien tuvu var. Un atceries, nelaid vaļā rokas. – Es pamāju Teo ar galvu apstiprinot, ka sapratu, ko viņš saka.
-Un kur man likt rokas? – Šo pasakot, es sajutu Teo saķeram manas plaukstas un apliekam tās viņam ap vidukli. Lai manas rokas pilnībā apķertos ap viņu, man nācās piestumties pavisam klāt pie viņa muguras, neatstājot pat centimetru starp mums. Es jutu, kā Teo vēders ceļas katru reizi, kad viņš ieelpo, kas lika taureņiem sacelties manā vēderā. Viņš iedarbināja motocikla motoru un mana sirds gandrīz izleca no manas mutes.
-Gatava? – Teo noteica un, kad es biju atbildējusi, viņš nolaida savas ķiveres lodziņu un uzgāzējis metās uz priekšu.
Es sajutu neiedomājamu prieku un sajūsmu, atrodoties uz motocikla un skrienot pa ceļu tik ātri, ka mana elpa droši vien būtu aizsitusies, ja man nebūtu ķiveres. Es vēroju, kā koki saplūst vienā lielā līnijā, kas liekas, ka stiepjas mūžīgi uz priekšu. Mans rokas stingri turējās ap Teo vidukli un mans ķermenis bija pavisam piespiest viņējam un, lai gan mēs traucāmies uz priekšu mežonīgā ātrumā uz automobiļa, kurš ir droši vien viens no nedrošākajiem, es jutos droši un pavisam mierīgi. Mana sirds protams sitās no domas, ka esmu apķērusies šim zēnam pilnīgi apkārt un esmu tik tuvu viņa ķermenim, bet manu prātu bija pārņēmis šis fascinējošais skats un ātrums, ka es par to nemaz tik ļoti nedomāju.
Es biju pavisam ieslīdējusi šajā transā, ka nepamanīju, ka esam jau atbraukuši pie skolas un vienīgais, kas man to atgādināja, bija skolas autobuss, no kura bira ārā skolēni un vērās uz mums.
Teo izslēdza motocikla motoru un mēs abi nokāpām nost. Viņš palīdzēja man attaisīt ķiveri un, kad es to novilku nost, es nevarēju noslēpt smaidu no savas sejas. Teo pamanīja manu prieku un arī mazliet pasmaidīja pirms prasīja par ko es tik priecīga.
-Es nezinu. Laikam nekad nebiju domājusi, ka man tik ļoti patiks braukt ar motociklu. – Teo pasmējās par manu komentāru un ielicis manu ķiveri atpakaļ zem sēdekļa un paņēmis no manis savus cimdus, noteica:
-Nekad nezināsi, kas tev var patikt, ja nepamēģināsi. – Tajā brīdi, pirms es paspēju viņam atbildēt, pie mums pieskrēja Eleonora, kura izskatījās gan priecīga, gan dusmīga, gan šokēta. Es nezinu, kā viņas seja varēja parādīt visas šīs emocijas, bet viņai tas sanāca. Teo ātri atvadījās no mums un gāja uz skolas pusi. Pirms es paspēju Eleonorai ko pateikt, viņa apskāva mani ciešā apskāvienā.
-Es domāju, ka tu būsi drīzāk dusmīga, ka nepaskaidrojot tevi pametu. – es noteicu, kamēr draudzene mani turēja apskāvienā. Kad viņa beidzot mani atlaida vaļā, viņa sagrāba manu roku un aizvilka uz soliņa, kas atradās pie skolas.
-Kas tu esi traka?
-Piedod, es vienkārši nevarēju vairs tajā autobusā nosēdēt. – Es sapratu Eleonoras sašutumu, tāpēc gribēju viņai vispirms paskaidrot kas notika, pirms viņa mani noliek.
-Ne jau par to iet runa. Kad tu izleci no autobusa, pie manis atnāca apsēsties Laila un Esmeralda un viņas man pastāstīja kaut ko par Teo. Viņas to esot dzirdējušas no basketbolistiem, jo vienam no viņiem Teo esot kaut kāds otrās pakāpes brālēns vai kaut kas tāds. Viņas teica, ka viņš ar mammu esot pārvācies uz šejieni, jo viņš esot bijis kaut kādā bandā savā dzimtajā pilsētā un policija ir sākusi to saprast, tāpēc viņa mamma izdomāja braukt prom no turienes, lai sāktu šeit jaunu dzīvi un, lai viņas dēls nenokļūtu apcietinājumā. – Eleonora tik daudz un ātri runāja, ka viņas vārdi bira no viņas mutes kā pupas. Man nācās apstādināt draudzeni, lai pārliecinātos vai sapratu pareizi viņas sacīto.
-Pagaidi, tu gribi teikt, ka viņš ir biji bandā? Un tev to pateica divas no vislielākajām intrigu vērpējam mūsu skolā, kurām pateica viņu basketbolistu draugi, kuri ir burtiski zināmi skolā kā intriganti? – Viss šis man izklausījās kā vieni lieli meli, bet likās, ka Eleonora tiem tiešām tic.
-Es zinu, ka tas izklausās traki, bet es tam tiešām sāku ticēt, plus vēl dzirdot, kas notika, kad tu gandrīz atslēdzies, mani tas nemaz nepārsteidz.
-Ko tu esi dzirdējusi par manu…em…noģībšanu? – Es gribēju Eleonorai pastāstīt visu kā notika īstenībā, bet pirms tam, man bija vēlme dzirdēt, ko gan Džeimss ir pastāstījis visiem.
-Nu, Džeimss visiem stāsta, ka tu esot pēkšņi noģībusi un viņš tevi esot ieraudzījis un pieskrējis klāt. Tad pēkšņi atskrēja Teo un esot bļāvis viņam virsū. Džeimss esot prasījis, vai viņš nevar aizskriet pie medmāsas, bet Teo esot teicis, ka viņš neiešot, tāpēc Džeimss esot pats noskrējis. Es tiešām nezināju šo, kad liku tev ar viņu braukt mājās, tāpēc lūdzu, lūdzu piedod. – Kad Eleonora bija beigusi visu stāstīt, es nespēju noticēt, ko manas ausis bija dzirdējušas. Mana mute bija pilnībā atkarājusies vaļā un manas acis gandrīz vai sprāga ārā. Eleonora pamanīja manu sašutumu, bet pirms es paspēju viņai ko pateikt, noskanēja zvans uz stundu un Eleonora pieleca kājās. Viņai pirmā stunda bija ķīmija, tāpēc viņa negribēja to kavēt. Ātri atvadījusies no manis, Eleonora pameta mani sēžam uz soliņa un blenžam uz viņas kamēr viņa pazuda no manas redzes.
