local-stats-pixel fb-conv-api

Mēness Saules gaismā (39)2

39.Nodaļa

Pirmais no virtuves kabūža izgāja Teo. Mēs sarunājām, ka es iziešu dažas minūtes vēlāk, lai neradītu nekādus pārpratumus vai aizdomas gan Ellai, gan pārējiem viesiem. Tikai tad, kad Teo atstāja mani vienu, es sapratu, ko es biju izdarījusi. Es nespēju noticēt, ka to vispār varēju, jo man nelikās, ka biju uz to fiziski spējīga – pateikt, ka es vairs nevēlos cīnīties kaujā, kurā es jau zinu, ka zaudēšu. Tas bija pareizas lēmums, tomēr, kad mans prāts aptvēra, ka esmu izbeigusi šo cīņu, tas iestājās šoka stāvoklī. Bet es neļāvu sev vēl sabrukt pilnībā. Man vispirms bija jātiek prom no šīs mājas.

Pēc pāris minūtēm, kas man likās, ka vilkās mūžīgi, es lēnām atvēru kabūža durvis un, lielā virtuves troksnī iekļauta, aizlavījos līdz tās ieejai. Cilvēki drūzmējās pa visu priekštelpu un arī man pretī esošajā dzīvojamajā istabā. Es noskenēju visu sev tuvumā esošo cilvēku sejas, lai pārliecinātos, ka man blakus nav ne Ella, ne Maikls un ātriem soļiem devos pēc savas jakas, kura karājās pie izejas durvīm. Es jau biju sasniegusi savu mēteli un gatavojos to ņemt nost no pakarināmā, kad manā labajā ausī ierunājās viņas balss.

-Sveika. Mēs laikam neesam pazīstamas, es esmu Ella. – Viņa pasniedza man savu smalko roku un ieskatījās manās acīs. Es noriju asaras, kuras jau gandrīz bija izsprāgušas no manām acīm un, uzlikusi uz savas sejas vispriecīgāko smaidu kādu vien varēju šobrīd izdabūt, paspiedu viņas roku.

-Robina. – No sākuma es šaubījos vai teikt viņai savu īsto vārdu, bet šobrīd tas vairs nelikās svarīgi. Tomēr Ellas sejā kaut kas izmainījās, kad viņa izdzirdēja manu vārdu un es to uzreiz gribēju paņemt atpakaļ.

-Robina? Kā, Robina Stīre? – Meitenes seja palika pavisam bāla, bet viņas spilgti zilās acis iepletās tā, ka gandrīz sprāga ārā. Ak nē.

-Em…jā. – Es biju gandrīz tikusi prom no šīs vietas, prom no visas šīs jezgas, bet nē. Kaut kam bija jānotiek. Man bija jāatklāj savs īstais vārds. Stulba tu esi Robin. Bet nu jau melot vairs nebija jēga un, ja Ella prasīs man kaut ko par Teo, es vienkārši pateikšu kā ir – mums nekā nav.

-Vai…vai es varu parunāt ar tevi? Lūdzu? Tas ir steidzami! – Ella bija pieliekusies man tik tuvu klāt, ka es sajutu viņas šampanieša elpu, kas bija sajaukta ar meitenes spēcīgajām smaržā. Man bija jāaiztur elpa, lai es nesāktu pēkšņi klepot un rīstīties.

-Labi. – Mana balss bija kā sasalusi, tāpēc tas bija viss, ko es varēju izdabūt ārā. Tomēr Ellai ar to pietika un saņēmusi manu plaukstu savējā, viņa ātriem soļiem, visu priekšnamā esošo cilvēku skatienu pavadībā, uzveda pa marmora trepēm augšā uz otro stāvu. Man bija tāda sajūta, ka šodien visi tikai cenšas mani kaut kur visu laiku aizvilkt vai paslēpt, jo arī Ella, kad bijām uzskrējušas pa trepēm, iestūma mani vienā no pirmajām istabām, kura bija vaļā.

Istabas sienas bija tumši violeta krāsā, kur viena no sienām bija noklāta ar foto tapeti. Istabas vidū atradās milzīga gulta, kuras palagi pieskaņojās visam istabas interjeram. Ella aizvilka un nosēdināja mani uz šo gultu, pēc tam aizslēgdama durvis.

-Par ko mums tā ir jārunā, ka tev pilnīgi jāslēdz durvis ciet? Es tevi nemaz nepazīstu. – Ella atspiedās pret istabas durvīm un nokāra galvu uz leju. Viņas skaistā un spožā kleita mirdzēja blāvajā gaismā katru reizi, kad uz tās atsitās kāds gaismas stars.

-Es biju tā, kas tev nosūtīja to īsziņu. – Kad meitenes vārdi nāca pār viņas muti, Ellas acis pacēlās un atrada manējās. Viņa droši vien gaidīja, ka es būšu šokā vai neizpratnē, bet, ja godīgi, man bija tāda nojausma. Es zināju, ka īsziņu nesūtīja Teo un šaubos, ka viņa tēvs vēlētos, lai te nāku, tāpēc vienīgā, kas varēja šo ziņu aizsūtīt bija Ella. Tomēr es negribēju, lai viņa jau zina, ka to nojautu.

-Em…tas nebija Teo? – Es zinu, ka manas aktrises prasmes nav tās labākās, bet neizskatījās, ka Ella saklausīja manu tēlošanu. Meitene ātriem un lieliem soļiem atnāca līdz gultai un nosēdās man blakus. Gultas matracis gandrīz vai neiešļuka no viņas vieglā auguma.

-Jā, lūdzu piedod. Man vienkārši ļoti vajadzēja ar tevi parunāt un Teo telefons bija vienīgais veids, kā tevi šeit dabūt. Protams, es varēju tevi satikt ne šeit un ne šodien, bet man uz katra soļa ārpus mājas seko miesassargi no kuriem es nevaru tikt vaļā. – Meitenes sejā bija redzams izmisums, bet es nevarēju saprast kāpēc? Kāpēc viņai tik ļoti vajadzēja ar mani runāt?

-Nu, es tagad esmu šeit. Tad runā. – Es zinu, ka varbūt izklausījos pārāk skarba, bet viss šis vakars bija mani pilnīgi izsmēlis, ka viss, ko es šobrīd vēlējos darīt bija tikt prom no šīs mājas.

-Jūs ar Teo bijāt kopā pirms viņš saderinājās ar mani, vai ne? – Ellas vārdi iesitās man sejā kā pļauka. To nu es vispār nebiju gaidījusi un mana sejas reakcija droši vien to arī pateica, jo meitene pati apstulba. -Jūs nebijāt?

-Nu… - Šobrīd man nebija ne mazākās nojausmas ko teikt. Mēs nebijām kopā, bet mēs tikāmies, mums bija jūtas vienam pret otru, tik es nevarēju vēl sev atļaut noticēt, ka varu būt ar Teo kopā, jo man bija bail. Bet tas bija pirms uzzināju par saderināšanos. Es protams Ellai varēju šo pateikt, bet vai tas nebūtu bīstami? Viņa droši vien domāja, ka Teo visus šos gadus meiteni gaida un tā kā man ar Teo tāpat viss ir beidzies, man nebija iemesla viņu sāpināt. -…nē.

-Tiešām? Lūdzu nemelo man, jo tas ir svarīgi. Man ir svarīgi zināt.

-Kāpēc? Kāda tam atšķirība? Jūs tāpat esat saderinājušies un precēsieties, vai nav vienalga? – No manis tas iznāca skarbāk un aukstāk nekā es to vēlējos, kas uzreiz Ellai deva mājienu, ka es meloju. Jauki.

-Tā tad bija.

-Ko tu gribi no manis Ella? Kāpēc tu mani šeit pasauci? – Mana pacietība bija zudusi un es gribēju pazust no šīs sarežģītās ģimenes.

-Jo es gribu lauzt šķiršanos. – Es jutu kā tajā brīdī visa mana pasaule sabrūk vēlreiz.

108 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt