38.Nodaļa
Brīdis likās, kā sasalis uz vietas. Es nejutu nekādu kustību sev apkārt, jo viss uz ko manas acis un visa uzmanība bija uzvēlusies, bija Teo skatiens. Tas urbās tieši manās acīs, it kā cenšoties saprast vai esmu īsta. Par nelaimi, es nebiju halucinācija un kad Teo to saprata, viņa seja pārvērtās cieta kā akmens.
Lūsija nostājās man priekšā, it kā aizsedzot mani no Teo, kad viņš ātriem un lieliem soļiem mūs sasniedza. Es vairs nevarēju redzēt viņa seju, bet es zināju, ka tā ir dusmu pilna pēc tā, ko Lūsija teica.
-Teo, pirms tu sāc bļaut uz Robinu…
-Mamm, tu pati labi zini cik bīstami viņai šeit ir atrasties. Vēl jo īpaši, tieši šodien! – Teo balss bija pieklusināta, bet tā tik un tā izklausījās dusmīga. Es biju gatava palikt aiz Lūsijas muguras šo atlikušo vakaru, lai tikai man nav jāredz neviena cita seja, kā arī, lai nevienam nav jāredz manējā, kura droši vien ir piepampusi no raudāšanas. Tomēr man vajadzēja parunāt ar Teo, no tā es nemaz vairs nevarēju izvairīties, tāpēc es nostājos blakus Lūsijai un līdz ko manas acis atkal pacēlās pret Teo, viņa seja iedzina man bailes.
-Lūsij, es varu parunāt divatā ar Teo? – Mani vārdi iznāca mazliet nedrošāki nekā es tos biju domājusi. Tomēr Teo mamma pamāja man ar galvu un vēlreiz uzmetusi acis uz savu dēlu, devās ārā no virtuves.
Tagad šajā mazajā kaktā stāvējām mēs divi vien. Es jutu, kā mums apkārt virmo saspringta gaisotne, bet tā sajaucās ar kāda ēdiena smaržu, kas tika cepts vai vārīts virtuvē. Kamēr Teo skatiens vēl bija pievērsts viņa mammai, es izmantoju brīdi, lai ātri noslaucīt asaras, kuras tikko bija paspējušas izšļukt no mana tvēriena, tomēr es nebiju pietiekami ātra, jo Teo pagriezās atpakaļ un ieraudzījis asaru līstam pār manu vaigu, viņa seja gandrīz vai palika bāla. Vai tu vari reiz beigt būt tik emocionāla?
-Teo, - es iesāku vēl noslaucīdama savu pēdējo asaru, -tev mani ir jāpalaiž vaļā. Tu nevari mani visu laiku šādi vilkt līdzi, jo skaidri var redzēt, ka kāzas notiks un es negribu būt klāt, lai tās redzētu. – Es negribēju tik ļoti uzreiz nomest šo bumbu Teo priekšā, bet es nezināju ko citu darīt. Labāk ātrāk ar to tikt galā. Es aizturēju asaras, kuras centās izlauzties no manām acīm, bet tas tikai padarīja manu valodu saraustītu. Par laimi šajā virtuves stūrī nebija diez ko gaišs, tāpēc mūsu sejas nebija pilnīgi skaidri redzamas, bet šī blāvā gaisam bija pietiekama, lai es redzētu sāpes viņa acīs.
-Es nevaru tevi tik viegli palaist vaļā. Tas būtu tas pats, ja es tagad paņemtu un izrautu sev ārā vēl atlikušo pusi no savas sirds, kas vēl nav pie tevis. Es jūtos tik viegli salaužams tava priekšā, kā es nekad neesmu juties, bet tajā pašā laikā, es jūtos visvairāk, kā es pats. Lūdzu, vismaz dod man laiku līdz kāzām. Es centīšos ar visu savu spēku tās izbeigt. – Es gribēju viņam pateikt, ka viņu mīlu un, ka tas arī mani lauž, bet es nevarēju. Tas visu padarītu vēl sliktāk, jo, lai arī cik ļoti Teo censtos, šīs kāzas notiks par spīti visam. Un mēs abi to zinām.
-Teo… - es iesāku, bet puiša vārds palika karājamies gaisā, kad tajā pašā brīdī, kad no manas mutes izskanēja viņa vārds, tas pats izskanēja arī no kādas sievietes balss. Tā nebija smalka balss, bet tās īpašniece gan bija. Ella. Puse no viņas ķermeņa bija jau iekšā virtuvē un meitenes acis sāka skanēt visu telpu, kad pēkšņi Teo sagrāba manu roku un atvēris šauras durvis, kas atradās tieši aiz mums, iestūma mani tur iekšā kopā ar sevi.
Tā bija vismazākā telpa, kādā es jebkad biju bijusi. Viss bija pilnīgi tumšs, bet es zināju, ka Teo stāv man priekšā, jo mazās telpas dēļ, mūsu ķermeņi stāvēja piespiesti viens otram klāt, bez jebkāds brīvas vietas starp tiem. Kad beidzot Teo atrada slēdzi un virs mums iedegās blāva lampa, es pamanīju, ka visapkārt uz plauktiem ir novietoti dažnedažādi tīrīšanas līdzekļi, kas nozīmēja, ka esam ielīduši virtuves kabūzī.
Kad mūsu abu sejas bija pagrieztas viena pret otru, mūsu degunus šķīra vien kādi divdesmit centimetri. Es ieelsos, kad ieraudzīju puisi tik tuvu sevi. Es tik ļoti alku pēc viņa skūpstiem, bet es turēju sevi grožos, un Teo darīja to pašu. Es to varēju just pēc viņa nervozajām kustībām.
-Lūdzu, dod man laiku. Es… - Teo acis sāka asaroties un es sajutu pazīstamu vēlmi viņu apskaut cik vien cieši varēju šajā mazajā telpā un lai kā arī es centos sevi nokontrolēt, manas plaukstas atrada ceļu uz Teo seju. Es tās apkļāvu ap puiša vaigiem, tajā paša brīdī noslaukot vienu viņa asaru no vaiga. Es nekad nedomāju, ka jebkad redzēšu Teo raudam. Viņš bija viens no emocionāli spēcīgākajiem cilvēkiem, ko zināju, bet laikam, ka jebkur var salauzt.
-Teo, mēs abi zinām, ka šajā situācijā laiks neko nemainīs. Tas tikai sāpinās mūs abus vēl vairāk. Tava nākotne jau ir gandrīz izlemta un es neesmu daļa no tās, lai kā arī es un tu to vēlētos. – Nu jau arī manas asaras bija atgriezušās, bet tagad es tām ļāvu ripot pār maniem vaigiem. Es tāpat zināju, ka īsti cilvēkos vairs pēc šī nerādīšos.
-Tāpēc labāk pārrausim šo…šo… - man bija tik grūti izdabūt šos vārdu pār savām lūpām ar nesaraustītu valodu un bez asaru ūdenskrituma, -…saikni, kas mūs tur kopā. Mēs varam vēl palikt draugi, ja vēlies, bet tas arī būtu viss.
-Es kļūšu traks, ja būšu tavā tuvumā un nedrīkstēšu tevi iekļaut apskāvienā vai noskūpstīt. Tad es labāk nošaujos.
-Nerunā tā, Teo, lūdzu. Varbūt pēc pāris gadiem, kad tu varēsi un, ja vēl gribēsi šķirties no Ellas, tu atradīsi kādu, kuru tu varēsi iegūt uz mūžu. Pie velna, mēs vēl esam jauni, vel pat skolu neesam beiguši! – Manas plaukstas visu laiku bija atradušās uz puiša sejas, bet tagad es to saķēru spēcīgāk, liekot viņam skatīties manās acīs. Bet tās neskatījās manējās, tomēr es redzēju tajās parādamies aukstumu, kas lika šermuļiem pārskriet pār manu ķermeni.
-Es negribu nevienu citu, bet es zinu, ka tas ir savtīgi, likt tev gaidīt, tāpēc, ja tu patiešām gribi pārtraukt kontaktu, tad… - Teo iestarpināja garu pauzi, pirms viņš noņēma manas plaukstas no savas sejas un ieskatījies mani cieši acīs, no kuram gan man, gan viņam lauzās ārā asaras, viņš nobeidza savu teikumu, kas likās, ka padara mani pilnīgi tukšu. -…es tevi palaižu vaļā. - Manuprāt, mēs abi mazliet nomirām iekšēji.
