Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
120

37.Nodaļa

Es liku Adrianam izlaist mani pāris mājas ātrāk un sagaidīju, kamēr brāļa mašīna pazuda tālumā pirms spēru soli tuvāk Maikla mājai. Tā bija pārāk grezna un liela, lai mans brālis noticētu, ka es dodos uz saderināšanās pasākumu kaut kādai “senai draudzenei”. Man nevajadzēja vēl vairāk iemeslu, lai melotu brālim, jo viņš jau tagad man īsti neticēja. Un es viņu nevainoju.

Cik vien ātri es varēju, ar augstpapēžu kurpēm kājās, es devos uz lielo māju, kas burtiski spīdēja jau pa gabalu. Par laimi visu piebrauktuvi un mājas priekšu bija piepildījuši cilvēki ar vēlmi tikt iekšā, tāpēc man bija lielāka iespēja, ka netikšu atpazīta. Vismaz ne tik ātri, kā sperot tikai vienu kāju mājā.

Tuvojoties ar vien tuvāk ieejai, mana sirds sāka sisties ar vien ātrāk un ātrāk, bet tikko es biju spērusi kāju Teo tēva mājā, tā gandrīz vai leca āra pa manu muti. Mans vēders meta kūleņus un draudēja uzvelt sliktu dūšu. Es zināju, ka šis vakars nevar beigties labi. Vismaz ne man, tāpēc es nemaz nevēlējos domāt cik ļoti slikta mana panikas lēkme būs vēlāk.

Maikla māja bija greznāka kā jebkad agrāk. Viss spīdēja un laistījās ar dažādiem zelta dekorējumiem, no ieejas līdz greznajām marmora trepēm stiepās koši sarkans paklājs, bet kāpņu margas bija apvītas ar maigi dzeltenām lampiņām. Un tajā brīdī, kad viss šis rēgojās manās acīs, es sapratu, ka pilnībā nebiju padomājusi par to, ko vispār šeit darīšu. Man īsti nebija ne pie kā iet, ja nu vienīgi uzmeklēt Teo.

-Šampanieti, jaunkundz? – Es sabijos no pēkšņās balss, kas atradās tieši pie manas kreisās auss. Es pat jutu sevi salecamies. Man pa kreisi stāvēja viesmīlis, kurš bija ģērbies viscaur melnā formas tērpā un rokās turēja zelta paplāti uz kuras bija vairākas glāzes, pilnas ar burbuļojošu dzērienu. Pat nepadomādama, es uzsmaidīju viesmīlim un paņēmu no paplātes vienu no glāzēm. Šis droši vien nebūtu viens no tiem labākajiem brīžiem, kad man nebūt pie pilna saprāta. Tomēr es iezdzēru visu glāzi, kas bija pildīts ar saldo šķidrumu. Bet šis ir arī tas brīdis, kad man vajag kaut ko, kas var mazliet nomierināt manus nervus.

Es jutu, ka jau pārāk ilgi stāvēju uz vietas. Tomēr man nebija ne mazākās nojausmas kur iet. Man bija bail pat tuvoties viesu istabai un lielajai ēdam zālei, jo es biju pārliecināta, ka tās ir telpas, kur atradās gan Maikls, gan Teo, gan Ella, gan arī “Ellas tēvs”. Bet, kur gan citur, lai es eju? Es nevarēju iet uz virtuvi, jo tur atradās tikai darbinieki, es nezināju nevienu citu vietu šajā mājā, kā tikai šīs pāris telpas. Kur es sevi esmu ievilkusi?

Es jau biju saņēmusies iet uz viesistabu, kad sajutu vāju pieskārienu pie sava pleca. Mana pirmā doma bija, ka tas ir viesmīlis, tāpēc neko nedomādama es apgriezos apkārt. Bet manas acis nesastapās melnā formā ģērbtu personu, bet gan ar divām maza auguma sievietēm, kuru frizūras izskatījās lielākas par viņām pašām. Mani momentāli aizķēra vienas no sievietes lielajām un tumši brūnajām acīm, kas izskatījās identiskas Teo acīm. Tajā brīdī, mana sirds nokritās. Tā bija puiša omamma Ella (ironiski, viņai bija tāds pats vārds, kā Teo topošajai sievai) un viņas māsa Esma.

-Robina, vai pareizi? – Teo omamma vērās manī ar šaurām actiņām, it kā cenšoties saprast, vai tā tiešām esmu es. Man nebija ne jausmas ko darīt. Es gribēju vienkārši apgriezties un skriet prom, cerēdama, ka šīs kundzes par mani aizmirsīs un neviens cits vairs mani neredzēs. Šī tiešām bija ļoti slikta doma.

-Em, jā. Sveikas. – Es jutu savu seju pārvēršamies spilgti sarkanā tonī un biju pārliecināta, ka pat tonālais, ko biju uzlikusi uz savas ādas, nelīdzēs nomaskēt manu degošo seju.

-Kāpēc tu esi šeit, bērns? – Sievietes balss skanēja ļoti nopietni. Viņas un kundzes māsas seju bija noēnojusi nesaprašana un apmulsums. Es varēju redzēt, ka viņas bija pārsteigtas mani šeit redzēt. Es nevarēju nepiekrist.

-Es, em… - Pirms es paspēju ko pateikt, pie kundzēm pieskrēja kāds jauns vīrietis. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un pirms es pat paspēju aptvert, kas šis ir par jaunekli, viņš ātri noteica abām māsām:

-Maikls un Teo jūs jau gaida zālē. Tūlīt sāksies uzruna. – Puiša vārdi bija tik klusi, ka es knapi tos sadzirdēju, bet kad mans prāts tos aptvēra, es gandrīz vai paģību. Tas tiešām notiek. Kad jaunekļa acis beidzot sastapās ar manējām un manas smadzenes saprata, kur es šo puisi biju redzējusi, viņa acis iepletās un gandrīz izsprāga no vietas. Harijs pat neizteica manu vārdu, kad no viņa mutes izskanēja šis aukstais teikums:

-Tev te nevajag atrasties. - Es jutu puiša skatienu urbjamies manā sejā, bet es nevarēju novērst acis. Viņš bija tik līdzīgs Teo, ka tas pilnīgi mani šokēja. Bet pirms es paspēju ko atbildēt, es sadzirdēju Maikla balsi, kas sauca visus sapulcēties viesu istabā. Bez jebkāda turpmāka brīdinājuma, Harijs un abas kundzes pameta manu redzes loku un ieplūda lielajā cilvēku masā, kas lēnām kustējās uz viesu istabu. Es ļāvu sev aizslīdēt uz beigām, jo sapratu, ka Teo nav bijis tas, kas sūtīja šo ziņu un man negribējās uzzināt, no kura tā bija. Tomēr pirms es devos prom, maza daļiņa no manis vēlējās redzēt un dzirdēt Maikla tostu.

-Draugi, radi un ģimene. Es jums vēlos pateikties par to, ka esat šeit šodien atnākuši uz mana dēla Teo, - es tikai tagad pamanīju puisi stāvam blakus savam tēvam, ģērbušos melnā uzvalkā ar baltu kreklu un bordo krāsas kakla saiti. Es man liekas, ka nekad nebiju redzējusi citu krāsu viņam mugurā, kā tikai melnu. Vismaz viņa nekārtīgie mati bija tādi paši kā vienmēr. – un mana jaunā biznesa partnera Džo, skaistās meitas Ellas saderināšanās pasākumu. Šie abi mīlas balodīši vienmēr mums ir bijuši īpaši, gan ar savām siltajām un labsirdīgajām sirdīm, gan arī ar savu mazliet nevaldāmo raksturu, kuru mēs kārtīgi piedzīvojām pirms pāris gadiem, kad šie abi centās aizbēgt kopā. – Visa lielā viesistaba tika piepildīta ar noslāpētiem smiekliem. Pat pati Ella smējās. Tomēr Teo seja palika tik pat cieta, kāda tā bija. Es melotu, ja teiktu, ka tas mani mazliet neiepriecināja.

Es jau pēc šīs mazās daļas no tosta sapratu, ka neizturēšu vairāk, tāpēc jau lēnām griezos prom un grasījos pamest šo māju un pasākumu, kad es sadzirdēju Teo balsi. Lēnām es apgriezos atpakaļ pret jauno pāri un redzēju, ka Maikls bija devis vārdu Teo.

-Vēlreiz liels paldies visiem, kas šodien atnāca. Am…Mēs tiešam esam ļoti laimīgi, ka varam atkal būt kopā un drīz vien jau vairs nekad nešķirsimies… - Viņa vārdi bija kā asmeņi, kas lidoja tieši manā sirdī un vēderā. Es jutu savu galvu paliekam vieglu, kas draudēja mani nosist no kājām. Bet es turpināju klausīties.

-…viņa bija mana pirmā mīlestība un tagad jau… - Es biju noliekusi galvu uz leju un centos sadabūt spēku, lai izietu no šīs mājas, kad Teo pēkšņi aprāvās savas runas vidū. Lai redzētu, kas to ir veicinājis, es pacēlu savas acis pret puisi un redzēju, ka viņa dzirdi brūnās acis blenž tieši manējās. -…mana vienīgā. – Tas bija pēdējais piliens. Es vairs nevarēju šo izturēt. Tāpēc, kad visi sāka applaudēt un devās apsveikt jauno pāri, es izmantoju izdevību, lai lēnām izšļūktu no mājas.

-Robin? – Pēkšņi manā priekšā parādījās seja, kuru nu tiešām es šeit negaidīju. Tā bija Teo mamma, Lūsija. Lai gan man nebūtu jābūt pārsteigtai, ka viņa bija šeit, jo kā nekā, viņas dēls precas, man tas tik un tā likās dīvaini. Sievietes sejas izteiksme bija pilna ar bailēm, tāpēc pirms es pat paspēju pateikt kaut vārdu, sieviete saķēra manu roku un ievilka mani virtuvē, kas bija pilna ar viesmīļiem un pavāriem.

Es tiku aizvilkta līdz virtuves dziļākajam stūrim un nosēdināta uz krēsla. Lūsija vērās šurp un turp, pirms pagrieza uzmanību atpakaļ man.

-Bērns, vai tu esi pilnīgi bez prāta? Ko tu šeit dari? – Šīs bailes viņas sejā bija īstas un pat izskatījās, ka lielākas nekā man, kas man pateica priekšā visu. Viņa zina.

-Es jau grasījos iet prom. Man vienkārši bija jāredz.

-Kāpēc? Tas tikai mocīs tevi un Teo. – Lūsijas seja izteica visu: bailes, skumjas un izmisumu. Manējā droši vien teica to pašu.

-Ko Teo jums ir stāstījis par mani? – Šis jautājums Lūsiju pārsteidza, tomēr pārsteigumu ātri nomainīja minstināšanās. Bija skaidri redzams, ka viņa nevēlas atbildēt uz šo jautājumu, tāpēc tas vēl vairāk lika man uzzināt atbildi. -Lūdzu? Tas jau tagad vairs tāpat neko nemainīs.

-Tev taisnība, tas nemainīs, bet tas sāpēs. Ja tev tiešām viņš tik ļoti rūp, cik man izskatās, ka rūp, tad tas sāpēs kā nazis sirdī. – Es jau šādas sāpes šodien esmu piedzīvojusi diezgan, tāpēc es šaubos, ka tas kaut ko mainīs.

-Es to varu izturēt, jo man vajag zināt. – Lūsija nopūtās no manas atbildes, tomēr vairs neko neteica, tikai paķēra vēl vienu krēslu un vēl pēdējo reizi uzmeta skatu uz pilno virtuvi, pirms viņa pagriezās pret mani.

-Teo tevi mīl Robin. Es nezinu vai viņš tev to ir teicis vai nē, bet viņš tevi mīl. To mans zēns atdzīst ļoti reti, ja pat jebkad. Kopš manas un viņa tēva šķiršanās, šos pāris gadus Teo ir ļoti…kā, lai to pareizā noformē…attālinājās no jebkāda veida jūtām. Viņam bija grūti piekļūt, jo puisis tik ļoti bija noslēdzis mīlestību sev dziļi sirdī, ka pat es, kā viņa māte, tai nevarēju piekļūt. Tāpēc tad, kad viņš man pateica, ka tevi mīl, es gandrīz vai nokritu no krēsla. Es biju uzlikusi sev šo smago nastu, ka tieši manas un Maikla šķiršanās dēļ, Teo ir palicis bezemocionāls. Bet tad ieradies tu un apgriezi viņu no iekšpuses ārā. Tu esi kā Mēness, kas bija paslēpies spožajā Saules gaismā, kā dimants kaudzē, kas pilns ar akmeņiem. Tāda tu esi manam zēnam. – Asaras sāka veidoties Lūsijas acīs, kas lika arī manējām sākt asarot, bet es tās noriju. Es šo varēju izturēt. Man vajadzēja. -Bet tagad viss atkal ir atpakaļ vecajās sliedēs, kad viņam tika piespiests precēties ar šo meiteni.

-Vai tad Teo vairs nav kaut mazākās jūtas pret Ellu? Viņi tak gatavojās bēgt kopā.

-Es nedomāju, ka manam zēnam jebkad ir bijušas tik spēcīgas jūtas pret šo meiteni. Jā, viņam Ella kādreiz ļoti patika, bet es nekad neredzēju šo mirdzumu Teo acīs, kad viņš runāja par viņu. To es esmu redzējusi tikai tad, kad mans zēns runā par tevi, Robin. – Nē, es pārdomāju. Es neesmu tik spēcīga, lai varētu šo izturēt. Es domāju, ka varu, jo man vajadzēja sevi piespiest tikt Teo pāri, bet es nevarēju. Lai kā es centos, pār manu vaigu nolija pāris asaras, kuras bija izlauzušās no manas kontroles un draudēja izlaist arī pārējās.

-Piedod Robin. – Lūsijas balss čukstēja klusi pie manas sejas un pirms es paspēju ko pateikt, viņa ievilka mani ciešā apskāvienā. Man ir jātiek no šejienes prom. TAGAD. Es palaidu Lūsiju vaļā un pateicu viņai, ka došos prom, bet pirms es paspēju spert kaut soli prom no vietas kur sēdējām, manā acu priekšā parādījās viņa seja. Teo.

 Autors: LittleCreature Mēness Saules gaismā (37)
0
120

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Spoku ağents avatars
Medaļa PingvīnsMedaļa BetmensMedaļa Darts Veiders
  Spoku ağents 19.03.17 03:23  
 
2
0

exkluzīvais avatars
Medaļa Most WantedMedaļa UberautorsMedaļa Most Wanted
  exkluzīvais 19.03.17 10:30
 
2
0