Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
118

36.Nodaļa

Pirmā pavasara diena tiešām izskatījās pēc īsta pavasara. Sniegpulkstenīši bija sākuši plaukt visapkārt, nosedzot zemi baltu un saule, spoži spīdot, sildīja zemi. Daudziem droši vien šī diena bija ilgi gaidīta, jo beidzot varēja iebāzt skapī biezos ziemas zābakus un mēteļus, bet tā vietā izvilkt plānāku apģērbu. Un es arī droši vien priecātos par šo skaisto dienu, ja tik tā man likto skaista.

Pirmais marts bija diena, kad norisinājās Teo un Ellas saderināšanās pasākums. Mēs ar Teo bijām tikušies vismaz vienu reizi katru nedēļu, kas veda līdz šai dienai, bet ar risinājumu, kā apstādināt šīs kāzas, mēs nebijām izdomājuši.

Katru reizi, kad es satiku Teo es jutos slikti. Puisim bija līgava. Es nevarēju nosist to sajūtu, ka šādā veidā, satiekot mani, Teo krāpj Ellu, lai gan es pat neļāvu viņam sevi noskūpstīt. Es puisim knapi ļāvu sevi apskaut un es redzēju cik ļoti tas sāpināja viņu, bet, manuprāt, viņš nenojauta cik ļoti lielu kontroli man vajadzēja, lai neiekristu viņa rokās. Bet tik un tā, visa šī noslēpumainība un nezināšana, kā šis viss beigsies mani dzina kapā.

Es biju tikko izkāpusi no skolas autobusa un biju ceļā uz skolu, kad manā ceļā nostājās Džeimss. Viņš bija ģērbies parastā plānā džemperī un džinsa biksēs. Lai gan ārā bija daudz siltāks nekā visus iepriekšējos mēnešus, es nedomāju, ka Džeimsam tiešām ir silti ar vienu plānu džemperi, bet tas nebija tas, kas mani visvairāk izbrīnīja. Manu uzmanību uz mirkli aizķēra puiša saspringtā sejas izteiksme. Pat pirms viņš bija ar mani sasveicinājies, Džeimsa galva griezās visu laiku uz sāniem, it kā viņš baidītos, ka kaut kas viņam uzbruks.

-Džeimss, ko tu gribi no manis? Es tev teicu, lai vairs netraucē mani. Man tev nav vairs ko teikt. – Es centos puisim paiet garām, bet Džeimss nobloķēja man ceļu. Man sāka zust pacietība.

-Robin lūdzu, uzklausi mani. Šī nav tā reize, kad es tev centīšos iestāstīt cik ļoti žēl man bija par notikušo, jo ir pagājuši jau vairāki mēneši un es ceru, ka tu man esi piedevusi. Bet es negribu runāt par to. Man tev kaut kas ir jāpastāsta par Teo. Es zinu, ka tu man droši vien neticēsi, bet man šo pateica Ansels, Teo brālēns, kurš spēlē skolas komandā. Viņš esot padzirdējis no savas mammas, ka…ka Teo ir līgava. Un es nezinu, vai jums vēl kaut kas ir vai nē, bet man likās, ka tev tas jāzina. – Džeimss izskatījās tik ļoti uztraucies un sabijies, bet es nezināju vai tās bija bailes par mani, vai no kaut kā cita.

Man nebija ne jausmas, ko šobrīd teikt. Mans pirmais instinkts lika Džeimsam prasīt, kā viņš zina, ka Teo man to nav pateicis, bet tas tikai liktu man izskatīties stulbai. Tāpēc es teicu nākamo, kas ieskrēja manā galvā.

-Mēs neesam kopā. – Es uz brīdi pamanīju Džeimsa seju iemirdzamies un es zināju, ko tas nozīmē. – Mēs esam tikai draugi. – Tā jau īstenībā arī ir. Savā ziņā.

-Kāpēc jūs izšķīrāties?

-Mēs īstenībā nekad neesam bijuši…vispār, kāpēc es tev šo stāstu? Tā vispār nav tava daļa. Bet liels paldies, ka informēji mani par šo notikumu. Man tagad jādodas. – Negaidījusi atbildi, es cik vien ātri varēju paskrēju garām Džeimsam un, cenšoties aizturēt asaras, ieskrēju skolā.

Skaistās un saulainās dienas dēļ, es izdomāju doties mājās ar kājām un ļaut šim garajam ceļam izkliedēt manu prātu no skolas un pārējām problēmām. Es biju apmēram pusceļā, kad sajutu savu telefonu novibrējam. Mana pirmā doma bija, ka tā ir Eleonora, jo viņa pēdējā laikā man visu laiku zvana pēc skolas un liek pastāstīt visu, kas pa dienu notika. Protams es nekad viņai neko nevaru daudz pastāstīt, jo manas domas ir pilnīgi citur, bet es izklāstu viņai to, ko esmu bijusi dzirdējusi. Tomēr, kad manas acis sastapās ar spilgto ekrānu, manā priekšā rēgojās nevis Eleonoras vārds, bet gan Teo. Momentāli es apstājos savā gaitā un ļāvu sev pāris minūtes blenzt uz ekrānu. Nevienu reizi pa šīm nedēļām Teo man nebija ne rakstījis, ne zvanījis, ja viņš varēja satikties. Puisis vienmēr ieradās pie manas mājas tajā laikā, kuru bijām norunājuši iepriekšējā tikšanās reizē. Šī lielā jezga tam visam bija tāpēc, ka Teo bija teicis, ka viņa telefonu noklausās un puisis nevēlējās nekādas nepatikšanas ne man, ne sev. Tāpēc ieraugot viņa vārdu savā ekrānā, es apstulbu.

Es atvēru puiša ziņu. Man nebija ne jausmas, ko es gaidīju, bet šis nu tiešām nebija tas.

Teo: 21:00 Mana tēva mājas. Dreskods: svinīgs. Lūdzu. Tas ir svarīgi.

Es nemeloju, kad saku, ka es stāvēju uz ielas un pārlasīju šo ziņu vismaz trīsdesmit reizes, pirms ieliku savu telefonu atpakaļ kabatā un ātriem soļiem sāku iet mājās. Man pat likās, ka pēdējās piecas minūtes es burtiski skrēju bez apstājas, kamēr sasniedzu savu māju.

Apmēram līdz pulksten sešiem es sēdēju viesistabā un domāju, ko darīt. Mans pirmais instinkts un droši vien arī visloģiskākā doma bija neiet. Šo īsziņu varēja atsūtīt jebkurš un, ja Teo pa šīm pāris nedēļām nevienu reizi nebija mēģinājis ar mani sakontaktēties caur telefonu, tad kādēļ, lai viņš to darītu šodien. Savā saderināšanās pasākuma dienā. Šis vārds katru reizi uzdzen man sliktu dūšu.

Kad pulkstenis tuvojās jau septiņiem, man sāka celties panika. Es nezināju, ko darīt, jo īstenībā, lai arī es zināju, ka man nevajag braukt, es nevarēju noliegt šo sajūtu, kas ļoti vēlējās redzēt kā tur viss notiks. Tomēr katru reizi, kad es biju nolēmusi jau doties, mani atpakaļ atsita realitāte, ka mani ātri atpazīs un kādēļ gan vispār Teo mani ir uzaicinājis un, ja nu tas nebija viņš? Šis viss var beigties ļoti slikti gan priekš manis, gan priekš puiša.

Ap pulksten pusdeviņiem es sēdēju sava brāļa mašīnā. Mēs bijām tikko pametuši mūsu mājas piebrauktuvi, kad Adrians ierunājās:

-Vai es drīkstu zināt, kur mana māsa tik sapucējusies brauc? – Brālis nenovērsa skatienu no ceļa, bet viņa seju bija pāršalcis uztraukums. -Tu pēdējā laikā tik maz runā ar mani. Vai viss ir labi? – Es pavēros ārā pa logu un tad atpakaļ uz brāli.

-Uz saderināšanās pasākumu. – Es nevarēju saprast vai vārdi no manas mutes iznāca bailīgi un skumji, vai asi un ar riebumu. Manuprāt, tas bija sajaukums no visa.

-Saderināšanās!? Kas saderinās? Un kas tev tik pazīstams dzīvo lielpilsētā? – Adrians uz brīdi gandrīz vai zaudēja fokusu no ceļa. Es nepiedomāju, kad izspļāvu patieso iemeslu kāpēc dodos uz lielpilsētu. Velns. Pa manu galvu skrēja tik daudz emocijas un sajūtas, ka es pilnībā aizmirsu par savu izdomāto došanās iemeslu.

-Em…sena draudzene. – Tas bija viss, ko mans prāts tajā mirklī varēja izdomāt.

-Sena draudzene? Vai viņai ir vārds?

-Melisa. – Es nepazinu nevienu Melisu.

-Ak tā. Nu, es ceru, ka tu man nemelo. Un kā tu domā tikt mājās? Jo es nezinu vai varēšu tev atbraukt pakaļ tik tālu un vēlu, Dēmoniņ. Tev taču būs kāds, kas atvedīs, vai ne? – Tā bija pēdējā lieta par ko es domāju. Es iešu ar kājām, ja vajadzēs.

-Mani atvedīs brāl. Viss būs labi. – Šis laikam bija man lielākais mels, ko es biju jebkad teikusi.

 Autors: LittleCreature Mēness Saules gaismā (36)
0
118

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
LittleCreature avatars
Medaļa Sertificēts spoksMedaļa ZebraMedaļa Žurnālists
  LittleCreature 18.03.17 00:55
 
1
0

atbildot uz Haba. komentāru " Vel vel vel vel....................…………... " Hah, centīšos cik vien drīz varēšu!   

exkluzīvais avatars
Medaļa SociālistsMedaļa UberautorsMedaļa Sociālists
  exkluzīvais 18.03.17 09:48
 
1
0