35.Nodaļa
Ella. Ella, Ella, Ella. Meitenes vārds atbalsojās manā galvā bez apstājas. Teo. Teo, Teo, Teo. Viņa vārds ik pa laikam piebalsojās un savijās kopā ar viņas vārdu. Kāzas. Šis vārds skanēja visspilgtāk no visiem, piedzenot man pat galvas sāpes.
Es sēdēju pie vakariņu galda kopā ar Adrianu un tēti un, lai gan mans ķermenis prasīja ēdienu, mana apetīte bija pilnībā pazudusi. Es vēros uz šķīvi, kas stāvēja man priekšā un ar dakšu mīcīju kartupeļu biezputru kopā ar mērci. Mana apetīte bija pazudusi kopā ar manu saprātu, jo šie trīs vārdi mīcījās pa manām smadzenēm, neļaujot nekam citam tajās ieiet. Manuprāt, tie pat bija noklusinājuši manu dzirdi, jo es nedzirdēju Adriana balsi, līdz viņa roka nesāka vicināties gar manu seju.
-Hei, Dēmoniņ. Tu vispār mani dzirdi? – Brāļa seja izskatījās diezgan uztraukta, it kā viņam būtu nojausma, ka kaut kas nav labi. Droši vien nav jābūt speciālistam, lai to pateiktu, pēc manas uzvedības pie vakariņu galda.
-Jā, viss labi. Es tikai aizdomājos.
-Tad kāpēc tu neēd? -Šoreiz runāja tētis. Viņa mute bija pilna ar kartupeļu biezputru un kotleti. Es pat redzēju dažus gabalus izlidojam no viņa mutes, kad viņš runāja.
-Nav īsti apetītes un es nejūtos labi, tāpēc es došos uz istabu. – To noteikusi, cik vien ātri es varēju, es pielecu kājās un metos ārā no virtuves. Man nebija vēlmes saņemt vēl jautājumus no tēta un brāļa, lai gan es tāpat zināju, ka Adrians diezgan drīz klauvēs pie manām durvīm.
Man bija taisnība. Pagāja apmēram trīsdesmit minūtes, pirms es sadzirdēju vāju sitienu pa savām durvīm. Ienācis iekšā, Adrians apsēdās uz manas gultas blakus man un pavērās uz mani ar jautājošu skatienu.
-Viss labi? Tu izskaties pārāk domīga.
-Jā. Es uztraucos par to, vai Veronikai un pārējām karsējām viss izdosies ar viņu uzdevumu priekš Valentīn dienas. – Es meloju. Man šobrīd bija pilnīgi vienalga par meiteņu uzdevumu vai vispār par pašu pasākumu.
-Tagad es tiešām zinu, ka tu melo. Es zinu, ka tevi nesaista Valentīn diena un, lai tu par kaut ko tādu uztrauktos tik ļoti, ka izskaties it kā būtu spoku ieraudzījusi, ir ļoti maza iespēja. – Velns nu.
-Nu labi, tas nav viss. Man vienkārši liekas dīvaini, ka mamma vairs nedzīvo šeit. Viss liekas tukšs, bet es zinu, ka šī bija pareizā rīcība un viņi abi tagad jūtas laimīgāki. – Tie nebija konkrēti meli. Es tiešām tā jutos, tik tas mani negrauza visu laiku. Es pie tā diezgan ātri pieradu. Bet man vajadzēja kaut ko, kas Adrianam liktos pietiekami liels, lai viņš noticētu, ka es tiešām par neko citu neuztraucies. Un tas strādāja.
-Es saprotu kā jūties Dēmoniņ. Bet tev ir jādod sev laiks pierast pie jaunā. Un, ja tu zini, ka tā bija pareizā rīcība, tad tas notiks ātrāk, jo tu zināji, ka tā tam ir jābūt un tu vairs tur neko nevari mainīt. Tā notiek ar daudzām lietām dzīvē. Vienkārši tev viss, kas nosit tevi lejā ir jāpalaiž vaļā un jāatbrīvojas no tām lietām. Tas nekad neliekas viegli, kad jādara, bet pēc tam tu jutīsies simts reizes labāk.
-Paldies Adrian. Tas tiešām palīdzēja. – Es to pateicu cik vien mīļi es šobrīd varēju un iedevu brālim ciešu apskāvienu.
Jau ap pulksten desmitiem vakarā, es biju pilnībā iekārtojusies gultā un gatavojos iet gulēt, jo man vajadzēja kaut ko, ar ko apstādināt visas šīs domas un sajūtas, kas skrēja pa manu ķermeni. Tomēr miegs man nenāca un mans prāts man lika domāt un domāt par Teo un Ellu, par viņu kāzām un nākotni. Vienā brīdī es pat jutu, kā man sāk pilēt asaras. Tās krita pār maniem vaigiem un nolaidās uz spilvena. Pats miegs man atnāca tikai ap vieniem un es to sagaidīju ar atplestām rokām.
P.S. ŠĪ daļa ir tāda paīsa, bet apsolu, ka nākamā būs garāka!
