34.Nodaļa
Mazā kafejnīca, kas atradās pa ceļam uz skolu, kura bija atvērta 24 stundas diennaktī, bija salīdzinoši mājīga. Mēs apsēdāmies pašas kafejnīcas dziļākajā stūrī, kur atradās ozolkoka galds, ar dzeltenu dīvānu tam no trīs pusēm. Es biju apsēdusies Teo pretī, atstādama lielāko daļu no dīvāna brīvu. Mans skatiens bija ieurbies viņa acīs, cenzdamies saprast, vai viņš melo, jo tas likās pārāk dīvaini, ka Teo tik pēkšņi būtu saderinājies, bet tajā pašā laikā saka man, ka mīl mani. Tas ir nevis dīvaini, bet riebīgi, ja viņš tā var izrīkoties pret savu līgavu.
-Tu runāsi, vai tikai turpinās plēst to salveti, kamēr viss, kas no tās ir palicis ir putekļi? – Es biju nokaitināta, dusmīgi, bēdīga, sāpināta un vēl visas pārējās sliktās emocijas, ko vien varēju iedomāties. Es nezināju, ko Teo domāja, ja viņš cerēja, ka šis jebkādā veidā var beigties labi. Viņš taisās precēties! Tas jau izsaka, ka viss ir beidzies!
Teo izlaida skaļu pūtienu un izmeta no rokām saplosīto salveti, kura viegli nokrita uz galda un piebiedrojās jau norautajiem salvetes gabaliņiem. Viņa skatiens beidzot pacēlās pret manējo un es redzēju sāpju pilnas acis veramies manī. Tas bija tik mokoši, bet man sev bija jāatgādina, ko puisis izdarīja man. Tas palīdzēja.
-Atceries, es tev stāstīju par Ellu? Viņa bija tā meitene…-
-Ar kuru tu biji kopā līdz viņa pazuda tava tēva pretinieka dēļ, jā. Tu stāstīji man to pirms pazudi bez vēsts uz trim nedēļām. – Mierīgāk Robin. Man nācās ievilkt dziļu elpu un aizvērt acis uz sekundi, lai nomierinātu savu sirdi, kas iesitās straujāk un lika manām asinīm riņķot ātrāk. Tā meitene pie nekā nav vainīga.
-Jā. Visus šos gadu, kā es jau tev teicu, man nebija ne mazākās nojausmas, ko mana tēva konkurenti izdarīja ar viņu, jo mans tēvs nebija gatavs izšķērdēt līdzekļus, lai noskaidrotu un es viens būtu gandrīz vai uztaisījis pašnāvību, ja dotos šo cilvēku teritorijā viens. Bet tad pienāca šie Ziemassvētki un mans tēvs kā no zila gaisa man atgādināja par Ellu. Bet tikai vēlāk, kad visi sēdāmies pie vakariņu galda un klāt bija visi tēva draugi un radi, tēvs paziņoja, ka es precos. Tev jāsaprot, ka viņš par nekādam precībām neko nebija ieminējies, kad atgādināja par Ellu…
-Pagaidi, es… - Es šajā brīdī jutos vēl vairāk apjukusi nekā jebkad agrāk. Maikls spiež Teo precēties? Un vai viņa līgava ir Ella!? Ko? Tomēr Teo neļāva man uzdot nekādus jautājumus pirms viņš nav pabeidzis visu stāstu.
-Izrādījās, ka mans tēvs nesen ir noslēdzis līgumu ar konkurentiem, pie kuriem Ella visus šos gadus bija dzīvojusi. Šis līgums noslēgtu to, ka man un Ellai būs fiktīvās kāzas, lai apvienotu abus biznesus. Šī ideja esot nākusi no Ellas, jo viņa esot teikusi, ka…em… - Teo skatiens atkal nolaidās uz saplēstās salvetes un viņa vārdi palika karājamies gaisā.
-Ka jūs esat…iemīlējušies? – Es nezinu vai tas ir iespējams, bet es biju pilnīgi pārliecināta, ka dzirdēju kā asinis riņķo manā ķermenī un uz brīdi apstājas, it kā tās būtu sasalušas.
-Kaut kas tāds. Bet es vairs nejūtu pret Ellu to, ko kādreiz jutu. Tas bija gadus atpakaļ. Tomēr mans tēvs neņēma ‘nē’ par atbildi un teica, ka kāzas notiek vai gribu vai nē.
-Bet…kāpēc ar Ellu? Viņa tak nemaz nav asinsradiniece nevienam no tava tēva konkurentiem, vai ne? – Manas dusmas bija lielākoties pazudušas kā bez vēsts, jo skatoties uz Teo acīm un vērojot viņa kustības, kamēr viņš šo visu stāstīja, es nevarēju noliegt vai pat atrast kaut mazāko iemeslu, ka viņš nestāsta patiesību. Lai arī cik nereāli šis viss izklausījās.
-Man bija tieši tāds pats jautājums un es gaidīju, ka manam tēvam nāks apskaidrība par to, ka šis līgums nebūs patiess, ja viņš izprecinās savu īsto dēlu, bet viņa partneris vienkāršu meiteni. Bet mans tēvs teica, ka Ellu, viņa nu jau biznesa partneris kopš sākta gala ir uzskatījis kā meitu. Kad viņi Ellu notvēra, viņa nemuka prom, jo kad viņas īstā māte uzzināja, ka Ella ir sapinusies ar Montgomerijiem, tas ir – ar mani, tad viņa teica, lai Ella nerādās mājās, kamēr vien viņai ir kāds sakars ar mums. Un es nezinu, vai viņas mātei bija pretenzijas tieši pret mani, vai mana tēva biznesu, bet Ellas mamma mūs necieta. Un tā kā Ellai tāpat nebija kur iet, viņa palika tur. – Tajā brīdī, kad Teo bija pabeidzis teikumu, pie mums pienāca viesmīle un atnesa man piparmētru tēju, bet Teo melnu kafiju. Es biju tik lielā šokā, ka pat nepateicu viņai paldies.
Es nevarēju parunāt un pat nezināju ko teikt vismaz minūti. Es vienkārši sēdēju un blenzu uz Teo saplēsto salveti, vērodama kā ar katru mazāko puiša kustību salvetes paceļas gaisā un pārvietojas it kā uz tām pūstu vējš. Teo balss mani izsita no transa, kurā es nezinot biju iekritusi.
-Lūdzu saki kaut ko Robin. Tu plēs mani uz pusēm. – Viņš izskatījās tik trausls, it kā es ar vieglu rokas pieskārienu varētu viņu nogalināt. Es nekad nedomāju, ka pienāks diena, kur man būs puisi šādu jāredz, jo viņš vienmēr ir bijis tas spēcīgais. Bet tagad, viņa zilie riņķi zem acīm, kas parāda negulētās naktis, viņa sejas grimase, kas bija pilnībā nošļukusi un likās, ka nekad vairs neparādīs viņa skaisto smaidu, teica citādāk. Un es zināju, ka viss ko Teo teica, bija patiesība. Tai bija jābūt patiesībai.
-Man nav ne jausmas ko teikt. Šis viss…priekš manām smadzenēm ir par daudz. Bet…tu tiešām domā ar viņas precēties? - Mans kuņģis sarāvās no domas, ka Teo varētu būt kopā ar citu meiteni, kur nu vēl, ka jau precas. Mana sirds bija salūzusi miljons gabalos un es nezināju, kā to salabot. Es biju gandrīz apradusi ar domu, ka Teo bija pilnībā izgaisis no manas dzīves un vēl pirms šī visa stāsta, es biju pārliecināta, ka neviens viņa vārds nevarēs mani pārliecināt puisim piedot. Bet tagad? Tagad es zinu, ka viņš ir strupceļā un viņam liek darīt liets, ko pats nevēlas. Un viņš mani mīl. Un es mīlu viņu. Ja?
-Mans tēvs man neļauj izvēlēties. Es domāju, ka šīs kāzas tika izdomātas tikai pirms Ziemassvētkiem, bet, kad tu man pateici, ko mans tēvs tev teica viņa Ziemassvētku pasākumā, es sapratu, ka šis viss tika plānots jau sen. Un mans brālis par to zināja, mani draugi par to zināja. Tikai ne es. – Es pārsniedzos pāri galdam, pretī Teo un saņēmu savās plaukstās viņa rokas. Puiša seja uzreiz uzplauka un tajā parādījās vājš smaids. Bet šis smaids bija skumju un sāpju pilns. Tas pat bija sāpīgāk nekā ja viņš nesmaidīja.
-Es centos sevi atsvešināt no tevis, lai tev šis nebūtu jāuzzina. Es zinu kā tas izklausās un cik briesmīgi tas ir, tāpēc es domāju, ja vienkārši pārtraukšu kontaktu, tad tu par mani ātrāk vai vēlāk aizmirsīsi un nekad šo neuzzināsi. Es domāju, ka to varu. Bet, kad es tevi satiku skolā, tad visa mana kontrole un apņemšanās pazuda un nākamais, ko es atcerējos, bija kā skrēju tev pakaļ. – Teo vērās man acīs un puiša vārdi plūda ārā no viņa mutes un iekļuva manās ausīs, bet manas smadzenes tos nevarēja saprast. Tie likās, kā ķīniešu ābece. Tikai tad, kad es centos norīt siekalas es sapratu, ka mans kakls ir pilnībā izžuvis un mana sirds sitas ar simts kilometru ātrumu sekundē. Momentāli es atlaidu vaļā Teo rokas un iemalkoju tēju, kas jau bija pilnībā atdzisusi.
Tajā brīdī noskanēja zvans, kas karājās virs kafejnīcas ieejas durvīm un pa tām iesoļoja meitene, bet viņai aiz muguras kā mazi pīlēni līdzi soļoja divi vīri. Tas izskatījās, kā no filmas. Teo acis iepletās no skata un viņš nomurmināja kaut kādu lamu vārdu zem sevis. Pirms man bija jebkādas iespējas ko teikt vai jautāt, Teo pieleca kājās un licis man palikt šeit, devās uz meitenes virzienu.
Viņa bija skaista. Viņas augums bija perfekts – garš, tievs, bet tajā pašā laikā sportisks. Tāds, kā parasti ir modelēm. Lūdzu nesaki, ka šī ir Ella. Meitenei mugurā bija melnas ādas bikses, tumši brūni platformu zābaki un brūns mētelis, kas stiepās līdz viņas ceļiem. Meitenes mati bija izlaisti un perfekti taisni. Viņa izskatījās kā modele, kas tikko izkāpusi no modes skates.
Teo piegāja pie šīs meitenes un viņa momentāli apmetās puisim ap kaklu. Es uzreiz novērsos, jo mana sirds to nevarēja izturēt. Es laikam tiešām esmu ieķērusies tajā puisī. Velns. Kāpēc tieši tajā, kam ir vissarežģītākā dzīve? Pēc neilga mirkļa, es lēnām pagriezu savu galvu atpakaļ pret abiem ”tūlīt precētajiem” un ieraudzīju, kā šīs modeles perfektais smaids gandrīz vai apžilbina manas acis, pirms viņa izgāja no kafejnīcas savu pīlēnu pavadībā.
Teo atgriezās pie manis uzreiz, kad meitene bija pazudusi no kafejnīcas. Viņš iešļūca atpakaļ savā vietā un pacēla acis pret mani. Tā bija Ella.
-Ko tava līgava gribēja? – Mans jautājums iznāca skarbāks nekā es to vēlējos pasniegt. Es nezinu vai biju dusmīga uz to, ka Ella, salīdzinot ar mani bija šī perfektā būtne, ko jebkurš čalis vēlētos, vai arī pati uz sevi, ka esmu ļāvusi sev iekrist Teo sarežģītajā dzīvē un vēl pie tam iemīlēties. Man jau pietika problēmas.
-Ella atbrauca, jo viņai vajadzēja pateikt, ka mūsu tēvi, kas nozīmē mans tēvs un Džo, tēva jaunais biznesa partneris gaida mūs uz tikšanos par kāzām. – Vārds kāzas jau uzvēla man sliktu dūšu.
-Kāpēc viņai bija jābrauc viss gabals šeit? Kādēļ viņa vienkārši nevarēja pazvanīt vai aizsūtīt īsziņu? Un vispār, kā viņa zināja, ka esi šeit? – Man bija tik daudz jautājumi, ka īsti nezināju kur sevi likt.
-Mans telefons tiek noklausīts un izspiegots visu laiku. To protams noklausās mans tēvs, lai viņš varētu noskaidrot vai necenšos šīs kāzas kaut kādā veidā sabojāt. Man telefons visu laiku ir līdzi, bet es to neizmantoju un turu uz klusumu, lai tēvs nenojauš, ka es zinu, ka tas ir uzlauzts. Es vienmēr ignorēju jebkāda veida īsziņas un zvanus. Es tikai to turu kabatā, bet telefons ir arī sava veida izsekošanas ierīce, kā jau tu droši vien zini no daudziem seriāliem, tāpēc mans tēvs bieži izdara tā, ka viņš nosūta Ellai ziņu ar manu atrašanās vietu un liek mani savākt. Stulbi, zinu un piekrītu. – Teo runa bija ātra un nervoza, ka tas pat uzdzina man stresu.
-Brauc.
-Ko?
-Brauc es teicu. Neliec viņiem kaut ko nojaust. Lai arī kas tas “kaut kas” ir. – Tā bija pareizā lieta, kas man viņam bija jāsaka šajā brīdī. Lai gan es ļoti gribēju, lai puisi paliek un nekad vairs netuvojas tai lellei, es nedrīkstēju viņam to teikt. Tas saplēstu viņu uz pusēm un arī mani, jo es zinu ko viņš izvēlētos, jo tā nemaz nebūtu īsta izvēle.
Es piecēlos kājās un pierāvu arī Teo augšā. Es apķēru savas rokas ap puiša kaklu un viņš savas ap manu vidukli, ieraujot mani ciešā lāčveida apskāvienā. Tas likās tik pareizi, bet nepareizi vienlaikus. Viņam bija līgava. Teo mazliet atrāvās no apskāviena, lai varētu uzlūkot manas acis. Es uzreiz sapratu, ka viņš vēlas mani noskūpstīt, un lai vai cik ļoti arī es to gribēju, tas likās nepareizi. It kā es ļautu viņam krāpt savu līgavu, tāpēc pirms mūsu lūpas saskārās, es pagriezu savu vaigu uz sānu un ļāvu viņa lūpām pieskarties manam vaigam.
P.S. Zinu, ka solīju jaunu nodaļu ātrāk, bet man nebija laika (jā, zinu, atkal), tāpēc nolēmu šoreiz daļu uzrakstīt tādu pagarāku. Ceru, ka patīk! 
