33.Nodaļa
-Robin! Robin pagaidi! – Es jau biju aizskrējusi gabalu prom no skolas, kad es sadzirdēju viņu bļaujam manu vārdu. Bet es neapstājos. Es turpināju skriet. Es nevarēju apstāties. Visu laiku, kamēr manas kājas mani nesa uz priekšu asaras tikai bira un bira ārā no manis, padarot manu elpošanu smagu un skriešanu ar vien grūtāku, bet es nevarēju apstāties. Es nedrīkstēju pieļaut, ka Teo redz līdz kādam stāvoklim viņš mani ir novedis.
Es biju aizskrējusi līdz galvenajam ceļam, kas visu atlikušo gabalu līdz manām mājām veda tikai taisni, kad es jau vairs nevarēju paelpot. Mana raudāšana bija aizbloķējusi elpošanu caur degunu pilnībā, bet manas plaušas dega no nevarēšanas ieelpot un mans kreisais sāns sāpēja it kā tajā būtu iedurts nazis.
Es pateicos vakara tumsai, ka Teo nevar redzēt cik patiesībā briesmīgi droši vien izskatos. Tāpēc pirms es pagriezos pret puisi, es ļāvu sev dažas sekundes nomierināties un kaut cik censties atgūt normālu elpošanu. Tas neizdevās.
-Ko tu… šeit dari… Teo? – Mani vārdi iznāca saraustīti un pēc manas balss uzreiz varēja pateikt, ka esmu raudājusi. Super. Teo stāvēja trīs metru attālumā no manis un vērās man tieši sejā. Viņa krūtis cilājās ātri un strauji un no viņa mutes katru reizi, kad viņš izelpoja iznāca balts dūmu mākonis, kas vēlreiz apstiprināja, ka ārā ir sals. Tomēr manas vārošās dusmas piepildīja manu ķermeni pilnu ar adrenalīnu un karstumu, ka es nejutu stindzinošo salu. -Teo…atbildi man vai…liec…mani mierā.
-Robin es… - Teo iesāka, sperot soli uz priekšu, starp mums atstājot nu jau tikai divus metrus. Viņš bija man tik tuvu un es tik ļoti gribēju sajust viņa smaržu…bet nē. Manas sāpes un dusmas bija pārņēmušas manu ķermeni un negribēja puisi laist tuvumā, lai viņš atkal varētu mani sāpināt. -…es to nevaru paskaidrot, jo tu nesapratīsi.
-Pamēģini. – Manas iekšas vārījās. Es nezinu cik ilgi es varēšu nokontrolēt sevi, lai vienkārši nemestos viņam virsū un neiesistu.
-Tas nav tik viegli un es pat nezinu, vai drīkstu stāstīt. – Nu jau mūsu starpā bija tikai metrs un es labi varēju redzēt viņa acis un lūpas, kuras gandrīz vai vilināja mani pie viņa. Nē. Beidz.
-Tad es nezinu, ko tu gribi no manis šobrīd. – Es noteicu, rokas noplivinādama gar sāniem.
-Robin…- Viņa ledainā plauksta pieskārās manam degošajam vaigam un man likās, ka es izkusīšu, bet pirms tas paspēja notikt, es nokratīju Teo roku nost un atkāpos soli atpakaļ.
-Nē Teo, nē. Tu nedrīksti tā darīt. Tas ir tik egoistiski. Tu ienāc manā dzīvē, liec man… - Ak nē, es gandrīz viņam pateicu, ka es viņu mīlu. Ko tu dari. -…liec man pierast pie savas klātbūtnes un dabū manu uzticību, bet tad pazūdi kā bez vēsts. Pēc tam liec man nedēļām ilgi uztraukties un domāt, vai ar tevi nav noticis kas slikts, jo tu man neatbildi, tava mamma man neko nesaka un uz tava tēva mājām es nevaru braukt, jo viņš tāpat mani izmestu neko nepateicis. Bet tad tu pēkšņi, kā no zila gaisa atkal uzrodies un bez jeb kāda paskaidrojuma gribi, lai atkal tevi ielaižu savā pasaulē. – Vārdi kā lodes šāvās ārā no manas mutes un Teo tikai stāvēja man pretī un saņēma visus šāvienus. Tikai tad, kad man jau sāka aptrūkties elpa no ilgās un ātrās runāšanas un manas acis atkal bija piepildītas ar asarām, es pavēros uz Teo un redzēju arī viņa acīs asaras. -Un tu zini, kas ir sāpīgākais? Es domāju un baidījos par to, ka es tevi un tavu sirdi salauzīšu, bet izskatās, ka viss notika otrādi. – Un ar to mana balss aizlūza.
Mans skatiens bija pilnībā aizmiglots ar sāļajām asarām, kas ripodamas pār maniem vaigiem arī nokļuva manā mutē. Es nevarēju tās apturēt, lai cik ļoti es censtos līdz es sajutu Teo plaukstas uz saviem pleciem. Es pacēlu skatienu pret puisi, kurš vērās manī ar savām tumši brūnajām acīm, kuras izskatījās nogurušas un ļoti sāpinātas. Es gribēju viņu grūst prom, bet man vairs nebija spēka. Teo rokas mani iekļāva ciešā apskāvienā un es nevarēju pretoties vēlējumam arī viņu apskaut. Mēs kādu brīdi stāvējām apķērušies, līdz es sajutu Teo elpu pie savas kreisās auss un vārdus, kas sekoja viņa izelpai.
-Es tevi mīlu. – Es nezināju, ka mana sirds varēja vēl vairāk tikt ievainota nekā tā bija, līdz es izdzirdēju šos trīs vārdus un pa manu vājo sirdi tika iemesti trīs milzīgi šķēpi. Es pat to varēju just fiziski. Manas asaras momentāli apstājās un es atgrūdos no puiša apskāviena un ieskatījos viņa acīs.
-Nopietni? Vai tu tagad centies izspēlēt to “es tevi mīlu” spēli un domā, ka tas visu saglābs? Es nedomāju, ka tu esi tik necilvēcīgs. – Es jau pagriezos, lai ietu prom, jo es vairs nevarēju šo izturēt, bet viņš sagrāba manu roku un apgriezis mani atpakaļ tā, ka mana seja bija tikai pāris centimetru attālumā no viņa un atradās abās viņa plaukstās. Es varēju just kā viņa pieskāriens dedzināja manu ādu.
-Robin. Es nekad mūžā neesmu zinājis kaut ko tik ļoti, kā zinu, ka tevi mīlu. – Vēl viens asmenis manā sirdī.
-Ja tu mani mīlētu Teo, man nebūtu jālūdzas, lai man paskaidro iemeslu, kāpēc nevarēji man pat vienreiz atbildēt. – Es vieglītēm noņēmu viņa rokas no savas sejas. Tas bija pats grūtākais, ko man nācās šobrīd izdarīt, jo man likās, ka es plēšu nost sev ādu.
-Man ir bail, ka tu nesapratīsi un neticēsi tam, ka man nav kontrole šajā lietā. Un es negribu un nevaru tevi pazaudēt.
-Ir lielāka iespēja, ka tu mani pazaudēsi, ja izvēlēsies klusēt, jo es negribu būt kaut kāda malā stāvoša manta, ko tu vari izmantot tikai tad, kad gribi vai kad tev ir laika. – Es jutu ka mani vārdi iedarbojas uz Teo kā sitieni un mans kuņģis sarāvās redzot viņa sāpju pilno sejas izteiksmi. Bet šī bija skarbā taisnība. Lai arī kā es viņu gribēju un pat mīlēju (ko man vēl joprojām ir grūti aptvert) es nedrīkstēju pieļaut, ka viņš spēlējas ar manām jūtām. Es to vienkārši neizturētu un kas zina, ko es sev varētu nodarīt.
-Es precos pēc skolas beigšanas. – Teo to tik ātri izspļāva, ka sākuma man likās, ka viņš joko. Es pat gaidīju, kad viņš pasmaidīs un pateiks, ka tikai centās mani izsist no sliedēm, bet Teo klusēja.
-Pagaidi, ko? Tu esi saderinājies? – Es pat īsti nezināju kā reaģēt uz šo. -Es nesaprotu…
-Robin? Kāpēc tu pie velna neatbildēji uz maniem zvaniem? Es tik ļoti uztraucos, ka tevi kāds ir nolaupījis. – Tā bija Veronikas balss. Viņa sēdēja melnā mašīnā un caur nolaistu pasažiera logu vērās manī. Tikai pēc sekundes viņas skatiens aizslīdēja pie Teo un viņa uz brīdi sastinga.
-Piedod, es netīšām...em…saskrējos ar Teo un…
-Mēs aizrunājāmies. Es aizvedīšu viņu mājās. – Teo pabeidza manu teikumu un uzsmaidīja Veronikai. Tomēr meitenes seju bija nomācis uztraukts skatiens.
-Tiešām? – Veronika vērās manī ar skatienu, kas teica “vai esi pārliecināta, ka tā ir laba ideja?” Ja godīgi es īsti nevarēju atbildēt uz šo jautājumu.
-Em…jā. Brauc tik. Tiksimies rīt skolā. – Veronika uzmeta vēl pēdējo skatienu man un Teo pirms atvadījusies aizvēra logu un aizbrauca prom. Tajā brīdī, kad meitenes mašīna bija pilnībā nozudusi tumsā, es jutu Teo pienākam pavisam tuvu pie manis, bet es nezināju, vai gribēju atrasties vairs viņam tik tuvu. Viņš bija saderinājies? Bet viņam ir tikai 18. Un kas vispār te notiek?
-Nepadomā neko pirms neesi dzirdējusi visu stāstu. Lūdzu. Tas nav tā, kā tu domā. – “Tas nav tā, kā tu domā” ir klasisks piemērs, ka viss droši vien ir precīzi tā, kā tu to domā, jo ko gan tur ir ko pārprast?
-Labi, tad runā. – Mana balss bija palikusi stindzinoši auksta un bezemocionāla.
-Ne šeit. Tas būs garš stāsts.
