32.Nodaļa
Pagāja nedēļa, bet nekādas izmaiņas.
Tad pagāja divas un trīs, bet kā nebija neviena ziņa no Teo, tā nebija.
Es varēju just kā mana sirds lūza ar katru nedēļu, dienu, stundu, minūti un pat sekundi. Tā bija neizturama un ļoti dīvaina sajūta, kuru es nekādi nevarēju aprakstīt, jo es to nekad nebiju jutusi. Es zināju to sajūtu, kad kāds tevi pieviļ vai vienkārši beidz runāt bez paskaidrojuma un jā, man tas vienmēr sāpēja, bet nekad tik stipri kā šoreiz. Un man bija bail iedomāties kāpēc tas notiek šoreiz.
Katru dienu skolā manas acis fokusējās un meklēja tikai Teo seju. Es biju pilnībā izzonējusies ārā no mācībām, es salecos izdzirdot pat mazāko troksni un nevarēju noturēt uzmanību uz vienu cilvēku, jo manas acis visu laiku slīdēja prom un meklēja tumšmataino puisi ar vistumšākajām acīm.
-Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Kāpēc es viņu tik ļoti gaidu? Nav jau tā, it kā mēs būtu kopā vai kaut kas tāds, bet es nevaru nokoncentrēties uz nekā cita kā tikai viņa seju… - Es sēdēju uz Eleonoras gultas, kamēr viņa atradās pie sava galda un mežonīgi ātri kaut ko drukāja savā mājas darbu burtnīcā. -…ak nē. Es eju sviestā. – Es nokritu guļus uz draudzenes gultas un vēros viņas maigi rozajos grieztos. Es jutu Eleonoru apgriežamies savā ratiņkrēslā un piebraucam tuvāk pie gultas.
-Man liekas, ka tu viņā esi iemīlējusies. – Un ar šiem pāris vārdiem, man likās, ka visa mana pasaule sabruka. Es kā zibens pierausos atpakaļ gultā sēdus un milzīgām acīm vēros Eleonorā, gaidīdama, kad viņa teiks, ka joko, bet draudzene tikai vērās manī ar sāpju pilnām acīm.
-Ko? Eleonor, es domāju, ka zināt, ja būtu iemīlējusies.
-Kā? Kā tu to varētu zināt Robin? Tu nekad neesi bijusi attiecībās, nekad neesi nevienu mīlējusi romantiskā veidā. Un pēc visa ko tu man stāsti un kā stāsti, man liekas jebkuram būtu pilnīgi skaidrs, ka tu esi galīgi Teo saķērusies. – Izdzirdot Eleonoras vārdus, es varēju just savu sirdi saraujamies un sitamies cik spēcīgi vien var. Manas plaušas sāka prasīt vairāk gaisu, bet tajā pašā laikā neļāva man uzņemt vajadzīgo daudzumu skābekļa.
-Va…vai tad cilvēki nesaka, ka tu jūti, kad esi iemīlējies, jo nevari dzīvot bez otra cilvēka? Un cik es skatos, es dzīvoju pilnīgi normāli. – Manuprāt, šie bija vieni no vissliktākajiem meliem, ko manas lūpas jebkad ir izdvesušas. Un pēc Eleonoras skatiena es zināju, ka viņa domā to pašu.
-Muļķe tu esi Robin. Es redzu, kā tas puisis ir sagrābis tavu sirdi un tagad ar to rokās ir aizlaidies prom. Es jau no sākta gala tev teicu, ka ar viņu nevajag sapīties. Tomēr, kad es redzēju kā viņš tevi aizstāv un rūp, man likās, ka es kļūdījos. Bet laikam, ka nē. – Eleonoras vārdi sāpēja, bet man bija grūti viņai nepiekrist. Es biju zvanījusi un rakstījusi Teo visu pirmo nedēļu, prasīdama vai viņam viss kārtībā un vai kaut kas ir noticis. Nākamo visu nedēļu es puisim rakstīju vismaz divas reizes dienā, bet ne reizi nesaņēmu atbildi. Trešajā nedēļā es jau padevos, bet tagad saprotot, ko es sev pašai nezinot esmu atdevusi šim mistiskajam puisim, viss ko es gribu viņam izdarīt ir iesist.
Kā viņš tā varēja? Es viņu ielaidu savā dzīvē burtiski iedodot viņam nazi rokās un cerēdama, ka viņš to neizmantos pret mani. Tomēr es kļūdījos. Šis nazis tika iedurts tieši manā sirdī, atstājot tajā tukšumu, kuru nevar aizpildīt. Visas manas bailes un ciešanas ir pie cilvēka, kuram es vairs neesmu nekas. Es gribu visus savus vārdus, visas savas jūtas, ko esmu viņam teikusi, savu pirmo skūpstu un sirdi paņemt atpakaļ, bet tās ir neatgriežamas lietas, kuras puisis nu tur savās rokās.
Es zinu kā faktu – es nevienu vairs negribu laist sev tuvumā. Tas ir pārāk bīstami, jo pat tie, kurus domāji, ka vienmēr turēsi savā tuvumā, reiz tevi pametīs. Un tā ir tā skarbā realitāte.
____
13.februāris bija tā diena, kad mūsu skolā visi gatavojās Valentīn dienas pasākumam, kas katru gadu mums norisinās skolas sporta zālē. Tur ir izveidoti dažādi uzdevumi, kas ir jāpārvar, lai beigās saņemtu balvu. Uzdevumi var variēt no vienkāršām prāta spēlēm līdz pat dažādām fiziskām aktivitātēm. Protams šos uzdevumus jāpilda pa pāriem bet, ja arī tev nav otrā pusīte, tad vari šos uzdevumus vienkārši pildīt ar draugu vai draudzeni.
Pēc stundām es devos palīdzēt Veronikas un pārējo karsēju (es piekritu palīdzēt tikai Veronikas lūguma dēļ) izdomātajam uzdevumam, kas prasīja izgriezt no kartona cilvēku figūras, bet galvas vietā atstāt caurumu. Viņu uzdevumā pārim tiks prasīti dažādi jautājumi vienam par otru un tikko viens no viņiem neatbild pareizi, tad tiek mests plastmasas šķīvis, kas pilns ar putukrējumu tieši pa personas seju. Cilvēku figūras bija vajadzīgas, lai pāriem ir aiz kā stāvēt, lai nenosmērētu drēbes un padarītu spēli interesantāku.
Šo visu mēs pabeidzām diezgan vēlu, tāpēc tad, kad man nācās iet mājās – bija jau tumšs. Es simtprocentīgi zināju, ka nebūtu gudri visu garo ceļu iet ar kājām mājās pa šādu tumsu un salu, tāpēc Veronika piedāvāja mani aizvest. Viņai bija jau 18 un nesen bija nolikusi tiesības. Es piekritu meitenes piedāvājumam, jo vismaz man nebūs jātraucē ne vecāki, ne Adrians.
Mēs jau bijām gandrīz nonākušas pie izejas durvīm, kad Veronika atcerējās, ka ir atstājusi savu sporta tērpu skolas garderobē, tāpēc piekodinājusi mani, lai nekur nepazūdu, viņa apgriezās uz papēdi un ātriem soļiem devās uz ģērbtuvi.
Es lasīju jaunumus Twitterī, kad izdzirdēju soļus aiz savas muguras. Nodomādama, ka tā ir Veronika, es iebāzu telefonu atpakaļ kabatā un griezdamās meitenes virzienā noteicu:
-Tas nu gan bija ātri. Kas tu skrēji? – Mans jautājums palika karājamies gaisā, kad mans skatiens sastapās nevis ar gaidītajām zaļajām Veronikas acīm, bet gan ar gandrīz piķa pelnām acīm, kas vērās manī ar šausmām.
Mana mazā sarāvusies sirds, kas likās, ka tā jau bija sadurta ar adatām, nokrita gandrīz līdz manam vēderam. Caur manu galvu skrēja miljons emociju: dusmas, sāpes, bailes, skumjas, prieks, sajūsma un vēl daudzas citas, bet tās bija sāpes, kuras izsitās priekšā visām. Bet aiz tām bija dusmas.
-Es tevi te negaidīju tik vēlu. - Es varēju dzirdēt Teo balsī, cik ļoti pārsteigts viņš bija mani redzot, kas skaidrs kā diena man pateica to, ka viņš nebija domājis mani vairs vispār satikt.
-Es varētu teikt to pašu par tevi. – Mana balss aizlūza aiz pēdējā vārda un es jutu asaras savās acīs. Bet es aizliedzu sev tās izrādīt viņa priekšā. -Man jāiet. - Es noteicu, nesagaidīdama Veroniku un izmetos ārā pa skolas durvīm.
