local-stats-pixel fb-conv-api

Mēness Saules gaismā (30)5

30. Nodaļa

No slimnīcas mani izlaida tieši Ziemassvētku dienā un, lai gan man ļoti patika šie svētki un visa tā atmosfēra, man šogad kaut kā nebija vēlme īsti Ziemassvētkus svinēt. Mājās vairs nebija tā pazīstamā svētku noskaņa, ko ievest palīdzēja dažnedažādie rotājumi, ko mēs visi katru gadu izkārām pa visu māju, skaistā un zaļā eglīte, kas bija izrotāta ar nu jau vairākus gadus veciem rotājumiem un piparkūku smarža, kas parasti nāca no virtuves. Šogad neviens no šiem priekiem neizrotāja mūsu māju.

Mani nepārsteidza tas, ka tad kad es atgriezos mājā, tētis man paziņoja, ka viņi ar mammu ir izlēmuši arī pārtraukt kopdzīvi, tāpēc mamma bija savākusi visas savas mantas un izvākusies no mājas. Viņas neklātiene arī ļoti nosita to Ziemassvētku sajūtu, tomēr man sev bija jāatgādina, ka tā tam ir jābūt un es tur neko nevaru mainīt.

Pēc svaigās un atvēsinošās dušas, ko es biju gaidījusi vairākas dienas, es iekārtojos savā mīkstajā gultā un paņēmu klēpi datoru. Vairākas dienas neatrodoties mājās visas šīs darbības man bija kļuvušas pavisam svešas. Man likās savādi, ka varu vienkārši sēdēt savā gultā un skatīties video, nevis, ka man kaut kur ir jādodas. Bet tas bija patīkami, atpūsties no visa un vienkārši neko nedarīt.

Es biju paspējusi iemigt skatoties video, kad mani uzmodināja īsziņa telefonā. Tā bija no Teo. Lai gan es puisim biju izstāstījusi savu problēmu un cik man likās, ka viņš to arī saprata, es tik un tā sajutu pazīstamu satraukumu, kad ieraudzīju viņa vārdu savā telefona ekrānā.

Teo: Kā tavi Ziemassvētki sokas?

Es: Nu, pirmo reizi vairāku dienu laikā pagulēju normālā gultā un paēdu garšīgu ēdienu, tāpēc es teiktu, ka diezgan labi.

Teo: Tu nesvini?

Es: Šogad kaut kā nē. Un tu?

Es gaidīju atbildi pāris minūtes, bet kā nenāca ziņa, tā nenāca līdz es atkal iemigu, ar datoru sev vēl klēpī un telefonu rokā.

­­___

Nākamās pāris dienas, kas stiepās līdz pat ziemas brīvlaika beigām pagāja diezgan parasti, bez jebkādiem pārsteigumiem, kas īstenībā bija diezgan patīkami. Lielāko daļu dienas es pavadīju savā istabā un vai nu lasīju grāmatu, vai skatījos datorā video, jo tās bija lietas, kas lika man nedomāt par Teo un mūsu nenobeigto sarunu uz kuru viņš neatbildēja atlikušos nedēļu. Kāpēc tad viņš man vispār uzrakstīja, ja pēc tam ignorēja?

Bija pienākusi svētdiena, pēdējā ziemas brīvlaika diena, kad es beidzot saņēmu ziņu no puiša. Teo mūsu īso sarunu bija atstājis karājamies gaisā gandrīz vai veselu nedēļu, bet es centos par to tik ļoti nedomāt, jo es nebiju viņa draudzene, lai man būtu iemesla par to uztraukties un varbūt Teo vienkārši nebija laika. Tomēr manā prātā ik pa laikam iešāvās doma “vai tiešām viņam nebija laika, lai uzrakstītu pāris vārdus visas nedēļas laikā?”

Teo: Nevēlies doties īsā braucienā?

Puiša pēkšņais aicinājums mani pilnībā izsita no sliedēm. Es jau biju ģērbusies pidžamā ar tikko izmazgātiem matiem un bez kosmētikas, gatava doties gulēt, kad saņēmu šo ziņu.

Es stāvēju savas istabas vidū ar telefonu rokā un vēros uz savu ekrānu. Man nebija ne jausmas ko atbildēt, jo daļa manis vēlējās doties ar Teo, ne tikai tāpēc, ka man gribējās viņu redzēt, bet arī tāpēc, ka mani interesēja šis pēkšņais aicinājums un kas to bija veidojis. Tomēr lielākā daļa no manis, kas bija reālistiska, man teica, ka rīt ir skola un man vajag atpūsties pirms atkal tieku iesūkta stresa pilnajā skolas rutīnā.

­­­­­­___

Vēsajā vakara gaisā man nācās gaidīt tikai pāris minūtes, kad no līkuma izgriezās melna Audi mašīna, kuras spožie lukturi tik ļoti apžilbināja manu skatienu, ka uz brīdi man likās, ka esmu palikusi akla. Pēc dažām sekundēm es jau biju apradusi ar spožo gaismu, tāpēc manas acis noķēra Teo skatienu caur mašīnas logu.

-Tev nu gan ir daudz mašīnas un man īsti negribas zināt, no kurienes tu tās dabū. – Tā bija pirmā lieta, kas izskanēja no manas mutes, kad biju iesēdusies puiša mašīnā un aiztaisījusi ciet durvis.

Teo tikai mazliet pasmējās un atgādināja man, ka tās nav viņa, bet gan viņa tēva mašīnas. Viņam esot liels bizness, kas pelna lielu naudu, kā arī Teo tētis ir mašīnu kolekcionārs. Mani protams nepārsteidza nekas, ko Teo man teica, tomēr es vēl joprojām nevarēju nokratīt šo sajūtu, ka Maikla, Teo tēta, bizness nav no tiem legālākajiem. Tomēr es piespiedu sevi izmest šo ideju no galvas.

Mēs braucām pāris minūtes pirms Teo ierunājās.

-Ja godīgi, es nedomāju, ka piekritīsi. – Puiša skatiens bija vērsts ceļam, viņa labā roka turēja stūres apakšu, bet kreisās rokas elkonis gulēja uz loga malas. Kad es ilgi neatbildēju uz puiša jautājuma, viņa skatiens uz pāris sekundēm pievērsās man, bet ne pietiekami ilgi, lai es varētu nolasīt kā viņa sacītais bija domāts.

-Kāpēc? – Tas bija vienīgais, ko mans prāts varēja uz sitiena izdomāt.

-Nu, pirmkārt, ir jau vēls un rīt atsākas skola, otrkārt, man nelikās, ka tavi vecāki vai brālis ļaus un treškārt, es vienkārši nedomāju, ka gribēsi kaut kur tagad braukt.

-Tad kāpēc tu vispār man rakstīji, ja jau sākumā biji tik ļoti pārliecināts, ka es negribēšu nekur braukt? – Tajā mirklī, Teo mašīnu apstādināja ceļmalā un pilnībā izslēdzis gan motoru, gan gaismas, liekot mašīnai ieplūst tumšajos mežos, kas atradās mums apkārt, un pagriezās pret mani.

Mēs bijām pilnīgā nekurienē. Man pat nebija ne mazākās idejas uz kurieni Teo brauca, jo es biju tik ļoti iekoncentrējusies uz pašu puisi, ka biju aizmirsusi pievērst uzmanību ceļam. Tomēr es uzticējos Teo un nemaz neuzdrošinājos savam prātam iedomāt kaut kāds idejas, ka viņš mani cenšas nolaupīt. Robin, vienkārši apklusini savu galvu.

-Es ilgi domāju par to, ko man teici. Tieši par to cik grūti tev ir saprast domu par attiecībām un visu to pārējo, tāpēc es gribu būt tik pat atklāt pret tevi, kā tu pret mani. Un es ceru, ka šis nemainīsi to, ko tu domā un ko jūtu pret mani. – Es jutu Teo mazliet iekārtojamies savā krēslā tā, ka viņš vairs nebija pagriezies pret mani, bet gan atpakaļ pret ceļu.

-Tas notika mazliet vairāk kā pirms diviem gadiem. Pirms mani vecāki izšķīrās. Man drīz bija jāpaliek 16. Katrā ziņā es biju pilnīgs idiots tajā laikā un jā, šis notikums mani ļoti izmainīja, droši vien uz labo pusi, bet pats notikums bija ļoti tālu no laba. Tā tad, tajā laikā es biju kopā ar meiteni vārdā Ella. Mēs bijām pazīstami daudzus gadus tā dēļ, ka uzaugām tuvumā, tomēr, kādu dienu mans tēvs izdomāja pārvākties uz lielpilsētu, jo tur viņam būšot labāk ar biznesu. Tā kā ne mammu, ne brāli, ne tēti manās bērnības mājās nekas neturēja visi bija ar mieru. Izņemot mani, kura iemesls protams bija Ella. Tāpēc mēs abi izdomājām aizbēgt, bet tas neizdevās tā, kā bijām ieplānojuši. Manam tētim viņa biznesa dēļ ir ļoti daudz ienaidnieki, tāpēc viņš vienmēr visai ģimenei ir licis būt uzmanīgiem, kad atrodamies ārpus mājas, bet tajā brīdī es par to vispār nedomāju un kopā ar Ellu aizbēgu uz netālu pilsētu. Tā bija mana kļūda un es visu šo notikumu vienmēr vainošu uz sevi, jo kad mana tēva pretinieki uzzināja par mūsu aizbēgšanu, viņi izdomāja, ka vislabākais veids, kā likt manam tēvam nogremdēt savu biznesu būtu, ja viņi mani un Ellu notvertu un piespiestu manam tēvam maksāt lielu summu, lai mūs atgūtu. Tev šis viss droši vien izklausās pēc pasakas, bet es saku, ka tā ir vistīrākā patiesība. Šis viss beidzās ar to, ka mana tēva pretinieki sagūstīja tikai Ellu, jo es paspēju izmukt. Tomēr šie ienaidnieki kļūdījās, kad viņi domāja, ka mans tēvs maksās lielu summu par mūsu atgūšanu. Viņi nedabūja ne centu un, lai kā arī es lūdzos savam tēvam, lai viņš palīdz atgūt Ellu, viņš to nedarīja. Kopš tā laika es šo meitenei tā arī neesmu saticis.

Mans prāts neticēja tam, ko manas ausis dzirdēja. Tagad arī es vēros uz priekšā esošā tumšā ceļa un lielām acīm blenzu tālienē. Man nebija ne jausmas ko teikt vai kā reaģēt uz šo visu, tāpēc es vienkārši sēdēju pilnīgā klusumā un centos saprast, vai es visu biju dzirdējusi pareizi. Tomēr tad es atcerējos vienu teikumu, kuru biju dzirdējusi no Maikla, kas ļoti ieķērās manā atmiņā.

-Vai šis atgadījums varētu būt iemesls, kāpēc tavs tēvs man pateica, ka tavā dzīvē ir daudzas salauztas sirdis? – Es varēju redzēt, ka Teo pārņēma pārsteigums, pat šajā piķa melnajā tumsā, jo puiša galva tik ātri pagriezās pret mani, ka uz brīdi man bija bail, ka tā nenokrīt no viņa pleciem.

-Viņš tev tā ir teicis? Kad? Un kur?

-Tava tēva Ziemassvētku ballē. Man nebija ne jausmas kā viņš to bija domājis, bet… - Un tad es apstājos. Es nevēlējos Teo teikt, ka viņa tēvs man ir teicis, ka viņa dēls man salauzīs sirdi un ka neesmu gana laba priekš Teo. Tomēr puisis bija dzirdējis manu aprauto teikumu un lika man pateikt visu, ko Maikls bija teicis.

Kad Teo dzirdēja sava tēva sacīto man likās, ka viņš pārstāja elpot, jo viss ko es dzirdēju bija savas elpas vilcieni un izpūtini, it kā es mašīnā atrastos viena.

-Teo?

-Es nespēju noticēt, ka viņš to jau bija izplānojis pirms sava pasākuma. – Es jutu, ka kaut kas pavisam nebija labi. Teo ķermenis sāka trīcēt un viņa elpošana palika tik smaga it kā puisis būtu skrējis veselu maratonu. Bet šos smago elpošanu šoreiz neietekmēja fiziska aktivitāte, bet gan dusmas. Tajā brīdī Teo no jauna iedarbināja mašīnas motoru un ar asu pagriezienu apgrieza automobili 180 grādos un traucās atpakaļ pa to virzienu no kura mēs braucām prom.

P.S. Es atvainojos par lielo neaktivitāti, bet pēdējās pāris nedēļas man ir bijušas ļoti pilnas, ka man ļoti reti kad sanāk piesēsties pie datora un tiešām rakstīt, jo es nevēlos tikai kaut ko uzskribelēt, lai tikai ievietotu stāstu. Es tiešām vēlos, lai šis stāsts ir interesants un gribu Jums dot nodaļas par kurām tiešām arī pati esmu lepna. emotion

120 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt

 emotion 

2 0 atbildēt
Izcili!!!!! Perfekti!!!! Ideāli!!! Nākamo!!!!🖤🖤🖤🖤🖤😍😍😍❤❤❤💓💓💓💖💖💖💗💗💗💕💕💗💗💗💗💖💖💖💓💓❤❤❤😍😍😍😍🖤🖤🖤🖤
2 0 atbildēt

Tūlīt būs!  emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt