local-stats-pixel fb-conv-api

Mēness Saules gaismā (27)7

27.Nodaļa

Tā likās, kā sekunde starp brīdi, kad mans prāts palika tumšs un kad es atkal varēju just sevi mostamies. Tikai samaņas atgūšanai līdzi nāca nežēlīgas galvas sāpes, kas iesita pa manu galvu uzreiz, kad es jutu, ka esmu nomodā. Tomēr acis es vaļā nevēru. Es jau jutu spilgtās gaismas, kas spiedās manā sejā pat ar aizvērtām acīm un negribēju jau sāpēs esošajai galva iedot vēl kādu spriedzi.

Pagaidi…spožas gaismas mežā!?

Manas acis burtiski atsprāga vaļā no pēkšņās saprašanas, ka neatrodos vairs mežā. Tomēr, man bija taisnība, kad es domāju, ka līdz ko manas acis saskarsies ar spožo gaismu, manas galvas sāpes trīskāršosies. Es pat nezināju, ka tik ļoti var sāpēt galva.

Gaismas avoti bija spožas un garenas lampas, kas bija iebūvētas grieztos. Tās izdeva šo spēcīgo gaismu, kura likās pastiprināmies jo ilgāk es uz tām skatījos. Tāpēc es aizgriezos un pievērsos apkārtnei. Un tikai tagad es sapratu, ka atrodos slimnīcā. Es biju vienvietīgā palātā ar logu, kura skats vērās uz lielpilsētu, cik es nopratu pēc augstajām ēkām.

Es biju sevi uzbīdījusi augšā uz elkoņiem, cenzdamās ignorēt pulsējošo galvu, kad es sapratu, cik ļoti nosvīdusi es esmu. Viss gultas palags un spilvens bija slapjš ar maniem sviedriem un es pati nebiju labāka. Pēkšņi es sajutos ļoti pretīgi un man gribējās ātri ieskriet dušā, tomēr tā droši vien nebija opcija.

Es centos saprast vai pie manis ir pielikti kādu vadi, jo viena no šeit atrodošajiem monitoriem visu laiku pīkstēja. Un man bija taisnība, jo pie manas sirds bija viens vads, kas droši vien mērīja manus sirdspukstus un otrs bija pie manas locītavas.

Uz brīdi man gribējās vienkārši noraut šos abus vadus nost un iziet no palāta, bet es neuzdrošinājos. Un labi, ka tā, jo brīdī, kad mana labā plauksta bija apķērusies ap vadu pie kreisās locītavas, palāta durvis atvērās un pa tām ienāca Adrians. Viņam sākumā rokās bija maize un ūdens pudele, bet saturs no viņa plaukstām izkrita, kad viņa acis pielīmējās manējām.

Man likās, ka es nosmakšu no brāļa ciešā un ilgā apskāviena. Es pat varēju just viņu mazliet trīcam un tajā brīdī es sajutos pavisam, pavisam slikti. Es varēju redzēt cik ļoti uztraucies un salūzis viņš bija. Mans spēcīgais un vienmēr palīdzošais brālis bija salūzis un es pie tā biju vainīga. Es apsolīju viņam iet tikai pa zināmo taku, bet savas aizdomāšanas rezultātā nonācu pavisam lielā biezoknī. Un es zināju, ka Adrians vainoja sevi un būtu vainojis visu savu mūžu, ja mani neatrastu, tāpēc man viņam jāpasaka, ka tā nav viņa vaina. Nekad nav bijusi.

Man gandrīz vai nācās ar spēku Adrianu aizgrūst prom, lai es varētu ieelpot.

Es varēju just brāļa dusmas, bailes, uztraukumu, prieku, atvieglojumu un visas parējās viņa emocijas starojam ārā no viņa sejas, tāpēc es aizvēru acis, atliekusies atpakaļ uz spilvena un noteicu:

-Nu, saki, saki. Esmu pelnījusi.

-Kur pie velna tu aizvandījies Robin? Un kāpēc? Kāds tam pie velna bija iemesls? Tu saproti, kā mēs visi uztraucāmies un tevi meklējām? Pie velna Robin, tu biji pazudusi divas dienas mežā! MEŽĀ! Un…un… - Es atvēru acis, kad Adriana vārdi palika saraustīti un redzēju asaras pili nopilam pār brāļa vaigu. Es uzrausos atpakaļ sēdus, momentāli dabūdama pa galvu ar sāpju vilni, kuru es noignorēju un piestūmos tuvāk brālim. Es ieskatījos viņam sejā, bet kad mūsu acis sastapās, es savējās novērsu.

-Tas nebija plānot. Es apsolu. Man nebija nekādas vēlmes nomaldīties. Tas vienkārši…notika…

-Robin, tu zini to ceļu tik pat labi kā savus piecus pirkstus. Kāpēc tu man gribi iestāstīt, ka pēkšņi nomaldījies? – Adrianam bija taisnība, tāpēc es nezināju, kā viņam pastāstīt īsto iemeslu bez visu savu problēmu izskaidrošanas, kurās es vēl nebiju gatava atgriezties. Bet redzot brāļa sāpēs un dusmās pilno seju nelikās, ka man ir īsti izvēle, jo es viņam biju parādā vismaz tik daudz.

-Labi. Em… - Es ievilku dziļu elpu un lēnām to izpūtu. -Tā tiešām bija taisnība, ka mans mērķis nebija nomaldīties. Es grasījos doties pa to taku, bet es aizdomājos par dažādām lietām, kas mani nomāc jau…es pat vairs neatceros cik ilgi. Mani laikam šīs visas domas tik ļoti pārņēma, ka nepamanīju, ka dodos pavisam nost no ceļa. Un tad es sabruku. Gan fiziski, gan emocionāli, līdz nepamanīju, ka aizmigu atspiedusies pret koku, jo pamodos tikai tad, kad ārā jau bija tumšs. – Visu stāsta laiku es nepacēlu acis, lai uzlūkotu brāli, bet tā vietā vēros uz savām plaukstām, kas bija pilnībā sausas un likās, ka dega kā ugunīs. Un es tad sapratu, ka man bija ļoti karsts. Tā bija sajūta, kuru man likās, ka nekad vairs nejutīšu.

-Kādas domas, Dēmoniņ? – Adrianu bija pametušas visas dusmas, kas bija krājušās uz viņa sejas un tagad viss, kas tajā rādījās bija nesaprašana.

-Nu tu zini, par mammu un tēti, par Eleonoru… - Mana balss palika karājāmies gaisā, jo es nebiju pārliecināta vai man stāstīt brālim par Teo. Tomēr Adriana skatiens vēl joprojām jautājoši vērās manī, tāpēc es zināju, ka viņš saprata, ka tas nav viss.

-Un…em…viena puiša dēļ laikam. Bet nu tas nav…

-Teo? – Tas bija kā sitiens man pa krūškurvi, kad Adrians nosauca Teo vārdu. Pirmkārt, jo es nekad brālim nebiju neko par viņu stāstījusi vai pat pieminējusi puiša vārdu un otrkārt, šī zēna vārds vienkārši lika manām iekšām sarauties.

-Kā tu…

-Eleonora. Kad tu ilgi neatgriezies no meža un mēs ar Meganas bijām pārbaudījuši gan pļavu, gan jūras piekrasti un sapratām, ka esi pazudusi, mēs sazvanījām vecākus, Eleonoru, arī policiju, lielākoties visus, lai palīdzētu tevi atrast. Un Eleonora kaut ko ieminējās par puisi vārdā Teo. Viņš arī bija atbraucis kopā ar pārējiem tevi meklēt. Vispār…Teo bija tas, kurš tevi atrada. – Es varēju sajust visu karstumu pazūdam no mana ķermeņa un to aizstājam ar ledainu aukstumu. Uz brīdi man likās, ka manam ķermenis iestājās šoka stāvoklis, jo es jutos sastingusi.

-T..Teo? Viņš arī bija tur? Kāpēc?

-Es biju pazvanījis Eleonorai, jo es vēlējos, lai viņa zina, kas notiek, jo kā nekā, tā ir tava labākā draudzene. Viņa jutās bezspēcīga, jo pati nekādi nevarēja aizbraukt un palīdzēt tevi meklēt, tāpēc ieminējās par Teo.

-Huh. Un…un kur viņš ir tagad? – Es jutu savu ķermeni trīcam vairs ne tikai no aukstuma, bet arī no bailēm, jo daļēji es cerēju, ka Teo ir šeit slimnīcā, bet daļēji es arī ļoti cerēju, ka viņš šeit nav. Jo ko gan es puisim teiktu, ja tagad viņš ienāktu palātā?

-Pirms es ienācu pie tevis, Teo sēdēja pusaizmidzis uzgaidāmajā telpā kopā ar Eleonoru, Ezru un vēl kādu baru ar čaļiem, kurus es nepazinu. Tu gribi, lai viņu pasaucu? – Nē. Es negribu, lai Teo mani redz šādā stadijā. Es jūtos vāja, sabrukusi un izkāmējusi līdz galam.

-Kur mamma un tētis? – Es centos mazliet novirzīt tēmu nost no Teo, jo, lai gan es zinu, ka man vajag un es gribu viņu satikt, šobrīd es nejūtos uz to spējīga, jo es zinu, ka sabrukšu puiša priekšā. Tomēr es nevarēju teikt, ka mani neinteresēja tas, kur atrodas mani vecāki, ja viņi nebija šeit.

Brālis smagi nopūtās pēc mana jautājuma un jau piecēlies kājās noteica:

-Viņi ir mājās. Mēs trīs ik pa pāris stundām mainījāmies sēdēšanai pie tevis. Bet nu man vajadzētu viņiem uzzvanīt, lai zina, ka esi beidzot pamodusies. Un pie reizes pasaukšu arī medmāsu, labi? Vajag, lai tevi pārbauda. – Es paspēju pamāt tikai ar galvu, kad Adrianam pie auss jau bija telefons un viņš pazuda aiz palāta durvīm, atstājot mani atkal vienu pašu.

128 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

 emotion 

5 0 atbildēt

 emotion 

5 0 atbildēt
Burvīgi!!! Brīnišķīgi!!!! Ideāli!!!! Izcili!!!! Lieliski!!! Perfekti!!!! Mīlu!!!! Varetu but ta ka Teo aiziet pie viņas un vina nenoturas un pilnigi visu izstāsta???? Butu interesanti...... Lai vai ka nav labaka stāsta!!!!! Nākamo!!!!!🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤😍😍😍❤😘😘💓💓💜💖💖💗💕💕💖💗💜💜💜💗💗💕💖💗💖💓❤❤😍❤💓💜💜💜💖💗💗💕💕💕💓💜💖💗💖💓❤❤😍🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤
4 0 atbildēt

Super ideja, bet tad redzēsim, kā viss izspēlēsies un paldiesiņš par superīgo atbalstu. Kā arī liels prieks, ka patīk!!!  emotion 

2 0 atbildēt

Man liels prieks!  emotion 

1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt