25.Nodaļa
Kādu brīdi es maldījos pa mežu izmantojot savu telefonu, kā gaismas avotu, bet arī tas sāka zaudēt savu enerģiju, tāpēc es ieliktu to atpakaļ kabatā un centos pieradināt savas acis pie tumsas. Es biju mēģinājusi zvanīt gan brālim, gan Meganai, bet tā kā vecvecāku vasaras māja jau atradās diezgan dziļā mežā un es vēl pati biju ievandījusies dziļākā mežā, signāls bija gandrīz vai neesošs.
Es vēros apkārt uz garajām priedēm un kuplajām eglēm, cenšoties saskatīt kādu taku, pa kuru es varētu būt ievandījusies šeit, tomēr es nevarēju saskatīt nekādas pēdas. Es biju pilnīgā nesaprašanā, kā esmu varējusi ievandīties tādā biezoknī, kā arī, kā es varēju aizmigt uz tik ilgu laiku, ka ārā jau ir piķa melns. Protams, tā kā bija ziema un debess satumsa divas reizes ātrāk, tas nebija nekāds brīnums, bet nebija jau tā, ka te atbraucām jau vakarpusē.
Es pavēros augšā uz tumši, tumši zilās debess. Ik pa laikam, ja kārtīgi ieskatījos es varēju pamanīt zvaigznes, kuras bija vismaz divas reizes spožākas nekā, ja debesīs paskatās pilsētā, kur spožās ielas gaismas neļauj tām iespīdēt to pilnībā. Un tikai tad es sapratu, ka manā ķermenī nav ne kripatiņas bailes par to, ka atrodos meža vidū, nakts tumsā. Manuprāt, manu prātu bija tik ļoti pārņēmušas visas citas domas, kas tajā skrēja kā viesuļvētra, ka biju pavisam aizmirsusi satraukties. Bet tikai tad, kad mans prāts apjēdza, ka tiešam esmu pavisam bez pēdām apmaldījusies, es sāku sajust bailes.
Ne tik ļoti man bija bail, no atrašanās mežā vienai, kā man bija bail no meža zvēriem, kas naktī visvairāk uzdarbojas. Man īpaši negribējās satikt kādu meža cūku vai briedi, kad man nav ne mazākās nojausmas uz kurieni skriet, lai aizbēgtu vai kaut kas ar ko aizstāvētos. Viss, kas man bija līdzi bija telefons, kas tūlīt grasījās nomirt, sīknauda, kas mētājās manā kabatā un grabēja katru reizi, kad liku soli un šokolādes batoniņš, kas bija dzīvojis manā jakas kabatā jau kādu laiku.
Lēniem un uzmanīgiem soļiem es gāju pa mežu, cenzdamās saklausīt kaut mazāko skaņu, kas rodas man apkārt. Es dzirdēju sienāžu sisināšanu, vēja svilpienus, kas bija pastiprinājušies kopš brīža, kad ienācu mežā un zaru lūšanu man zem kājām. Tomēr lieta, kas mani uztrauca visvairāk bija tas, ka es vispār nedzirdēju jūru. Es nedzirdēju mierīgo viļņu šalkšanu un nejutu svaigo jūras gaisu. Tas nozīmēja, ka esmu ļoti dziļi mežā un man nav ne jausmas uz kuru puisi vispār iet.
Es sajutu savu sirdi sākam sisties ar vien straujāk un straujāk, kad biju sapratusi savu situāciju. No sākuma es to nemaz nebiju pamanījusi, bet kad manas maņas palika uzmanīgākas un es apjautu, ka man būtu vieglāk atrast ceļu atpakaļ, ja tiktu līdz jūrai, tad es sapratu, ka esmu visīstākajā meža biezoknī.
Es apstājos uz vietas un saķēru savu galvu plaukstās. Manas acis aizšāvās ciet un manas kājas padevās, nometot mani uz zemes. Vai šādi es nomiršu? Vai es šeit palikšu? Manu prātu pārņēma jaunas šausminošas domas, kas uz brīdi padarīja visas manas pārējās problēmas mazsvarīgas. Manas bailes nebija par to, ka es nomiršu. Tas mani nebaidīja un mani pārsteidza, ka tā.
Man bija bail, ka nekad mūžā es vairs nesatikšu savu brāli un nevarēšu viņu apskaut visciešākajā apskāvienā. Man bija bail no tā, ka es nepiedevu saviem vecākiem, jo es biju pārāk dusmīga uz viņiem par to, ka viņi mums meloja, lai gan tas bija ģimenes labā un es pat negribēju vecākus uzklausīt. Man bija bail, ka es vairs nekad nevarēšu satikt savu labāko draudzeni un pasmieties ar viņas kopā par stulbiem jokiem, kas vienmēr nāca ārā no mums, kad bijām kopā un lika mūsu vēderiem sāpēt no lielās smiešanās. Man bija bail, ka es nekad vairs nesatikšu Teo un nevarēšu puisim pateikt, ka viņš ir pirmais zēns, kurš ir man licis pat uz brīdi ļaut domāt, ka es kādreiz varēšu pārvarēt savas bailes no attiecībām un mīlestības. Bet visvairāk man ir bail, ka es viņam nekad to vairs nevarēšu pateikt. Nevienam no šiem cilvēkiem, es vairs nekad nevarēšu pateikt tās lietas, ko man vajadzēja.
Krakš!
Manas acis atsprāga vaļā, bet nācās tās atkal uzreiz aizvērt, lai neapžilbinātu sevi. Man vajadzēja pāris minūtes, lai pierastu pie negaidītā spožuma, kas bija piepildījusi tumšo mežu ar oranžu gaismu. Es atkal aizmigu? Kā?
Es vēl joprojām, pat ar agro rīta gaisum nezināju, kur atrodos, tomēr es negribēju palikt uz vietas un gaidīt, vai mani atradīs vai nē (kas droši vien nenotiktu). Tāpēc es saņēmu sevi grožos un piecēlos kājās. Man vajadzēja mazliet izstaipīt muskuļus, jo pēc gulēšanas uz zemes tie bija palikuši diezgan stīvi. Es nokratīju no drēbēm pielipušo zemi un zāli un tikai tad sapratu, ka esmu nosalusi. Manas rokas un kājas bija pilnībā sasalušas un man likās dīvaini, ka nebiju to sapratusi ātrāk. Droši vien naktī manu prātu vairāk bija pārņēmušas bailes un bezspēks, ka to pavisam nejutu.
Tomēr tagad tas bija viss par ko es varēju domāt. Aukstums bija ieplūdis manā galvā un es nekādi to nevarēju neievērot. Tas lika skudriņām pārskriet pār visu manu ķermeni un viss, ko man tagad gribējās, bija atrasties vecmammas vasaras mājā pie kamīna ar siltu tēju un ēdienu rokās. Un tikko doma par ēdienu ienāca mana prātā, es dzirdēju skaļu rūkoņu nākam no mana vēdera.
Es izvilku no kabatas veco šokolādes batoniņu un nolauzu no tā gabalu. Es nezināju cik ilgi vēl man nāksies atrasties šajā mežā, pirms tikšu līdz ceļam vai jūrai, tāpēc es nevarēju apēst vienīgo ēdienu, kas man ir.
Es vazājos pa mežu kādu laiku, pirms atkal izvilku un nolauzu gabalu no šokolādes, tomēr tā nesasniedza manu muti. Nolauztais gabals nokrita uz zemes man priekšā, kad manas acis sastapās ar dzīvnieku, ko es pamanīju pāris metru attālumā. No sākuma, es nesapratu, kas tas bija par dzīvnieku, bet, kad mežacūkas ķermenis izlīda ārā no koku ēnām, es jutu sevi sastingstam.
Es biju dzirdējusi no Adriana, kurš brauc medībās diezgan bieži, kad ir sezona, ka mežacūkas ir tikai agresīvas, ja tu aiztiec vai esi drauds viņu bērniem. Jo īpaši, ja tās ir mātītes. Bet fakts, kas mani izbiedēja visvairāk bija tas, ka mežacūkas parasti dzīvo baros pa 20 vai 30. Lai gan es biju ievērojusi tikai vienu un tā pati bija vairāku metru attāluma, man nebija ne jausmas vai tā ir mātīte vai tēviņš, līdz es izdzirdēju vāju rukšķēšanu mātītes tuvumā. Velns. Velns. Velns. Velns.
Man nebija ne jausmas ko darīt, kā tikai sastingt uz vietas un vērot šos dzīvniekus, tomēr, jo ilgāk es stāvēju uz vietas, jo tuvāk šie dzīvnieki nāca. Tāpēc, cik vien mierīgi, bet ātri es varēju, es aizlavījos līdz tuvākajam kokam, kas bija pietiekami resns, lai mani paslēptu un notupos aiz tā.
Mana elpošana bija mazliet saraustīta un palika skaļāka ar katru sekundi, kad centos sevi nomierināt, tāpēc vairākas minūtes es paliku sēžam aiz koka un veramies debesīs. Lūdzu. Lūdzu. Lūdzu paej garām. Mans ķermenis sāka trīcēt vēl vairāk, kad aukstumam pievienojās bailes. Un tad es sadzirdēju zaru lūšanu sevi gandrīz blakus un mana elpa aizrāvās ciet.
