local-stats-pixel fb-conv-api

Mēness Saules gaismā (20)7

20.Nodaļa

Tā bija ceturtā ziemas brīvlaika diena, kad es saņēmu pirmo īsziņu no Teo. Pirms es paskatījos telefonā, man likās, ka ziņa atnākusi no Eleonoras ar kuru tajā brīdī sarakstījos, bet, kad manas acis ieraudzīja Teo vārdu, mana sirds nokrita līdz manam vēderam. Es biju izstāstījusi Eleonorai par skūpstu un protams, viņa nebija tik lielā sajūsmā, ka iepinos ar Teo, tomēr draudzene arī neko nepārmeta. Bet ne jau doma par Eleonoras nepatiku pret Teo izraisīja manī šo nepatīkamo sajūtu. Visas šīs četras dienas es biju centusies saprast, ko es jūtu pret šo puisi, bet atbilde kā neatnāca pie manis tā neatnāca. Tāpēc tagad, ieraugot viņa vārdu uzpeldam manā telefonā es jutu paniku uzjundām manā ķermenī.

Es uzreiz nometu savu telefonu uz gultas un pati piecēlusies kājās nostājos istabas otrā galā, savas acis pielipinājusi pie spožā ekrāna. Es pat vēl nebiju apskatījusies uz tekstu, ko puisis man ir atsūtījis, kad jau es jutu nepatīkamo nesaprašanas sajūtu uzpeldam. Es noslīdēju gar sienu uz zemi un apķēru savus ceļus.

Es nekādi nevarēju izskaidrot šo sajūtu, kas ņēmās pa manu prātu un vēderu katru reizi, kad ieraudzīju vai izdzirdēju šī puiša vārdu. Šī bija līdzīga sajūta, kādu es saņēmu, kad sākās panikas lēkme, tikai tā nekad tik tālu nenoveda. Vismaz parasti nē. Tas bija tā, it kā man vēderā būtu simtiem taureņi, kas ar saviem spārniem kutina manas iekšas, tomēr, lai gan visi šo sajūtu apzīmē kā patīkamu, man tā tāda nelikās. Šī sajūta manā vēderā bija saistīta ar to, kas notiek manā galvā, kas nebija nekas labs. Tajā atkal parādījās šīs daudzās domas, kuras es nevarēju notvert un uz kurām man nebija atbildes. Vai man patīk šis puisis? Vai man nepatīk? Ja nu Teo iekrīt pārāk dziļi un es nevaru izdarīt to pašu? Ja nu ir otrādi? Bet varbūt es visu pārdomāju par daudz un viņš man ir tagad uzrakstījis, ka tā bija kļūda? Ja nu es atrodu viņā tik daudz nepilnības un es vairs nezinu, ko ar sevi iesākt? Es varēju just šīs domas kā skudras, kas skrien pa manu galvu pilnīgā apjukumā, nevarot atrast savu vietu.

Visu šo laiku es biju jutusies diezgan mierīga, ja kāds ieminējās par Teo vai es atrados ar puisi kopā, bet tā vairs nebija kopš mūsu skūpsta. Katru reizi, kad es pat iedomājos par šo puisi, mans vēders apmeta pāris kūleņus. Tāpēc es arī nevarēju saprast savas jūtas un vēlmes. Es nezināju, vai tas nozīmēja, ka vēlos satikt un būt ar viņu vai pilnīgi pretējo.

No apjukuma mani izsita vēl viena īsziņas skaņa. Tas bija signāls, ka man beidzot jāsaņem sevi rokās un jāpaskata telefons, kura ekrāns spilgti mirdzēja. Lēnām aizrāpojot līdz gultai un paņēmusi telefonu es apsēdos atpakaļ uz zemi, muguru atspiedusi pret savu gultu un ieskatījos ekrānā. Arī otrā ziņa bija no Teo.

Atbloķējot telefonu un ieraugot tekstu, ko Teo bija uzrakstījis, mana sirds gandrīz vai izleca no manas mutes.

Teo: Ko tu dari šovakar ap deviņiem?

Teo: Man ir vajadzīga tava palīdzība un es ceru, ka neatteiksi.

Pāris minūtes es vienkārši sēdēju un blenzu savā telefona ekrānā, vairākas reizes pārlasot šos divus teikumus. Mani pirksti un smadzenes bija kā sasalušas un apstājušās uz vietas ar neziņu, ko atbildēt. Tomēr es zināju, ka nevaru ļaut vēl ilgi šīm ziņām palikt izlasītām un neatbildētām, tāpēc es aši uzrakstīju jautājumu, uz kuru man bija mazliet bail saņemt atbildi.

Es: Un kāda tieši palīdzība tev būtu vajadzīga?

Šīs pāris minūtes, kamēr gaidīju Teo ziņu bija mokošas. Mana sirds sitās kā negudra gaidot puiša atbildi, bet tajā brīdī, kad noskanēja telefona signāls, kas pateica, ka atnākusi ziņa, es gandrīz vai salecos. Aizvērtām acīm pagrābusi un atbloķējusi telefonu, es ievilku dziļu elpu pirms apskatījos uz īsziņas.

Teo: Nu, lieta tāda, ka man ir jādodas uz lielu ģimenes salidošanu un visiem ir vēlams plus viens. Tās būs tikai vakariņas, tāpēc es vēlējos zināt, vai tu būtu ar mieru būt mana plus viens?

Atkal, es sēdēju un blenzu uz telefona ekrāna ar lielām acīm. Mans ķermenis bija pilnībā sasvīdis no uztraukuma un bailēm un visa pārējā, kas virpuļoja pa manu galvu, tomēr manas rokas bija ledus aukstas. Bet tajā paša laikā uz manas sejas parādījās smaids, ko es nevarēju noslēpt.

Es: Nu, tādā gadījumā es varu tev sastādīt kompāniju šajā ģimenes salidojumā.

Teo: Prieks to dzirdēt. Būšu pakaļ tev ap pus deviņiem. Ģērbšanās stils ir formāls.

Pulkstenis bija pieci vakarā, kad es sāku satraukties un mest no skapja ārā visas savas kleitas, kas vien man bija, jo neviena nelikās piemērota šīm pasākumam uz kuru biju uzaicināta. Ap sešiem es jau biju pavisam beigta no uztraukuma. Es sēdēju uz gultas ar dvieli matos un vēros uz lielo drēbju kaudzi, kurš gandrīz vai skatījās man atpakaļ. Un tad es sapratu, ka man ir tikai viena iespēja palikusi. Es tik ilgi centos to atstāt kā plānu B un censties īstenot plānu A ar savām drēbēm, bet man bija jāpieņem sakāve, tāpēc es pielecu kājās no gultas un izgāju no savas istabas.

-Mamm? – Es stāvēju virtuvē, rokas sakrustojusi sev uz krūtīm un vēros grīdā. Mana mamma stāvēja pie plīts, bet tikko viņa izdzirdēja manu balsi, viņas roka no pannas atrāvās un viņas skatiens pievērsās man. Es tik ilgi neko nebiju lūgusi mammai, ka šobrīd man tas likās tik nedabiski un nepareizi. -Es em…varu aizņemties tavus garos baltos svārkus? Tos, kurus toreiz nopirki priekš darba Jaungada pasākuma? – Es pat bez skatīšanās mammai acīs varēju pateikt, ka viņa bija šokā, no tā, ka kaut ko viņai lūdzu.

-Bet protams Robin. Nāc līdzi. – Es pacēlu acis uz mammu, kura vērās manī ar skumju smaidu, kas salauza manu sirdi. Es zināju, ka mammai sāp mana uzvedība attiecībā pret viņu un arī man sāpēja, bet es nezinu, vai esmu gatava jau piedot.

Mēs uzgājām augšā uz vecāku istabu un piegājām pie lielā skapja, kas bija gandrīz tik pat liels, kā mana istaba. Viena puse no skapja piederēja manam tētim, kur lielākoties karājās uzvalki un plauktos stāvēja kaklasaites, bet otra piederēja mammai, kurā karājās dažnedažādas kleitas, svārki un blūzes. Es vienmēr esmu apskaudusi savas mammas gaumi, jo tā bija tik eleganta un sievišķīga, kas man nepiederēja. Parakņājusies caur savām kleitām, mamma noņēma lejā skaistus auduma svārkus, kuri krita garumā līdz pat zemei un kuriem bija izgriezums, kas beidzās mazliet virs ceļa. Mamma pasniedza man šos svārkus, lai es varētu tos izmērīt un paskatīties spogulī. Protams bez augstpapēžu kurpēm tie man bija daudz par garu, bet ar tiem svārki derēja ļoti labi.

-Kur tu dosies? – Es baidījos no šī jautājuma. No mammas un Teo pirmās tikšanās reizes es redzēju, ka viņai puisis nepatika, tāpēc es nezināju, kā īsti viņai pateikt, ka dodos uz Teo ģimenes salidojumu.

-Mani uzaicināja uz pasākumu. – Es domāju, ka mamma saprata, ka plašāku atbildi viņa no manis nedabūs, tāpēc arī tālāk neko nejautāja, tikai ļāva man vēl mazliet pagrozīties spogulī pirms es viņai pateicu paldies un pametu vecāku istabu.

Ap pulksten pus deviņiem es vēros savā spogulī, kas parādīja visu manu augumu un manas uztraukuma pilnās acis. Man mugurā bija mammas baltie svārki, miesas krāsas augstpapēžu kurpes un gaiši pelēks topiņš ar garām piedurknēm, kas mazliet atsedza manu vēderu. Savus čirkainos matus es biju atstājusi izlaistus un kosmētiku uzlikusi diezgan vienkāršu, ja neskaita tumši sarkanās lūpas. Es ļoti cerēju, ka nebiju saģērbusies pārāk svinīgi vai pārāk parasti, jo man nebija ne jausmas, kas Teo ģimenei ir formāls apģērbs.

Teo īsziņa bija tā, kas mani iesita atpakaļ realitātē. Tajā bija rakstīts, ka puisis gaida mani ārā, tāpēc cik vien žigli ar augstpapēžu kurpēm kājās es varēju, es noskreju lejā pa trepēm, ātri uzvilku mugura mēteli un izgāju ārā pa durvīm.

Manā priekšā pavērās skats, ko es biju redzējusi tikai filmās. Teo stāvēja atspiedies pret melnu mašīnu, kura izskatījās pēc vienas no tiem retro automobiļiem, kuri parasti ir kolekcionāriem. Es nokāpu lejā pa trepēm un piegāju pie Teo, kura seju rotāja smaids. Viņš kā parasti bija ģērbies viscaur melnā, tikai šoreiz viņam bija sarkana kaklasaite, kas likās pavisam neparasti uz Teo, pieņemot, ka puisis ģērbjas tikai melnā.

Pēc tam kad Teo bija atvēris man durvis un aizvēris tās pēc tam, kad biju iekāpusi un iesēdies mašīnā arī pats, puisis pagrieza galvu pret mani un noteica:

-Paldies, ka piekriti. Es nezinu ko es tur darītu, ja man būtu jābrauc vienam. – Uz viņa lūpām virmoja puiša pazīstamais velnišķīgais smaids, kas lika arī man pasmaidīt. Pāris sekundes starp mums bija ļoti nesalaužams acu skatiens, kas likās, ka velkas mūžīgi, līdz Teo mazliet pasmējies novērsās no manis un iedarbināja mašīnas motoru.

-Gatava? – Ar manu apstiprinošu galvas mājienu uz puiša jautājumu, Teo nolaida mašīnas bremzi un mēs devāmies baisajā ceļā.

118 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Tik forši, ka tu uzraksti tās emocijas un sajūtas, visu kā īstajā dzīvē. Joo realitātē, vismaz man, tāpat kā stāsta galvenajai varonei ir diezgan grūti saprast un izlemt lietas, un ir jauki apzināties, ka, ja par to uzraksta, tad jau tu noteikti neesi vienīgais cilvēkd ar tādām sajūtām un ar tevi viss ir kārtībā emotion
5 0 atbildēt

emotion

4 0 atbildēt
Akd es mīlu šo stāstu!!!!!! Tev sanāk vnk perfekti!!!!!!! Ideāli!!!!!! Brīnišķīgi!!!!!!! Ar milzīgu nepacietību gaidu nākamo daļu!!!!!!!!!!!❤❤❤❤❤❤❤❤❤😍😍😍😍😍😍😍😍😍🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤🖤💖💖💖💖💖💖💖💖💖💖💜💜💜💜💜💜💜💜💗💗💗💗💗💗💗💗💗💓💓💓💓💓💓💖🖤🖤🖤😍😍😍😍😍😍😍❤🖤❤🖤❤🖤❤🖤❤🖤🖤❤🖤❤
3 0 atbildēt

Liels paldies! Man prieks, ka tas ko es gribēju pastāstīt ir nonācis pielasītājiem!  emotion 

2 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt