2.Nodaļa
Eleonora nākamās dienas visu laiku centās mani pierunāt doties uz balli, atgādinot, cik jautri ir bijis pagājušos gadus un, ka nevajag obligāti otro pusīti, lai labi pavadītu laiku. Es zinu, ka viņai bija taisnība. Man nevajadzēja draugu, lai es varētu dejot un priecāties, bet es vienkārši negribēju iet.
-Nekas, līdz ballei tāpat ir vēl vesels mēnesis. Gan tu pārdomāsi. – Viņa to man atgādināja katru reizi, kad es atbildēju “nē”. Es zināju, ka viņa nepadosies līdz nepiekritīšu, bet es negrasījos piekrist tikai tāpēc, lai apklusinātu viņas.
Bija piektdienas diena, tāpēc mēs ar Eleonoras uz dažām citām meitenēm izdomājām aiziet uz slidotavu, kas bija tieši pie pilsētas lielākā lielveikala, kurā pēc slidošanas varēsim aiziet un kaut ko uzēst mazajā kafejnīcā. Šo plānu mēs izmantojām diezgan bieži, jo mūsu pilsētā īpaši nekā cita nebija ko darīt piektdienas vakarā, ja nebiji pilngadīgs vai ar viltotu pasi.
Uzreiz pēc skolas, pirms došanās uz slidotavu, es izdomāju ātri ieskriet mājās, lai noliktu savu smago skolas somu un paņemtu naudu priekš slidotavas un kafejnīcas.
Vēlreiz Eleonorai izrādījās taisnība par manām austiņām, jo ceļā uz mājām, es biju tik ļoti iegrimusi savā mūzikā, ka nepamanīju motociklu traucamies pa ielu, kuru izdomāju šķērsot. Pēdējā brīdī, motocikla riepas nokauca un apstājās pavisam tikai metra attālumā no manis. Es biju tik ļoti pārbijusies, ka nevarēju pakustēties, jo manas kājas bija kā pielīmētas uz šosejas. Es aši iebāzu savas austiņas skolas somā, cerēdama, ka braucējas tās nebūs pamanījis, jo nevēlos dabūt nekādu lekciju par to, ka nevajag staigāt pa ielu ar tik skaļu mūziku, pie tam vēl neskatoties apkārt. Es jau to zinu. Tik…neievēroju.
Vēl brīdi es vēros braucēja sejā, kura bija pilnībā paslēpta no manas redzes zem melnās ķiveres. Es pat nebūtu uzzinājusi, vai braucējs ir vīrietis vai sieviete, ja viņš nebūtu ierunājies pēc manas ilgās stāvēšanas uz vietas.
-Tu vēl ilgi šādi stāvēsi, vai tomēr paiesi malā un neļausi man tevi nobraukt? – Viņa vārdi atsita atpakaļ kustību manā ķermenī un es aši noskrēju nost no ceļa, bet paliku vērodama motociklistu, kurš kārtīgi uzgāzēja savu braucamo un jau gatavojās traukties prom. Bet pirms viņš pazuda tālumā, viņš piebrauca pie manis un noteica:
-Es redzēju tavas austiņas…ceru, ka vismaz neklausies nekādu sūdu, jo, kas zina, vai tev nākamreiz palaimēsies ar tik pat uzmanīgu braucēju un negribētos, lai pēdējais ko dzirdi ir mēsls. – Un ar mazu smieklu, viņš pazuda no manas redzes loka.
-Gudrinieks atradies. – es nočukstēju un ātriem soļiem devos uz mājām, kur tieši pie durvīm es saskrējos ar savu brāli. Es ar tik stirpu vēzienu vēru vaļā durvis, ka gandrīz iesitu viņam pa seju.
-Ei, mierīgāk Dēmoniņ! – mans brālis noteica, kad bija atkāpies dziļāk koridorā. Es pamanīju viņa mednieka tērpu un bisi, kuri gulēja uz zemes netālu no durvīm.
-Tu dosies medībās? Tagad? Vai tad jūs parasti neejat agri no rīta? – Tikai pēc brāļa apmulsušās sejas izteiksmes es sapratu, ka mani jautājumi bija iznākuši pārāk skarbi. Es saķēru savu seju plaukstās un nočukstēju. -Piedod, tam nebija jāiznāk tik rupji. – Kad es atkal noņemu plaukstas no sejas, Adriana skatiens bija pārvērties no apmulsuša un šokēta uz ziņkārīga.
-Kurš tad tevi pataisīja tik dusmīgu Dēmoniņ? – Dēmoniņš bija iesauka, ko mans brālis reiz man iedeva, kad biju pavisam maza un biju sākusi ārdīties un kliegt pa visu māju bez jebkāda iemesla.
-Es pati. Kā vienmēr esmu neizmanīga. – es noteicu un pasmaidīju savam lielajam brālim.
Mans brālis bija 6 gadus vecāks par mani, bet mums vienmēr ir bijušas labas attiecības. Es atceros pirmo dienu, kad sāku mācīties skolā, jo biju ļoti nobijusies no jaunajām un nepazīstamajām sejām man visapkārt. Es biju tik pārbijusies, ka lielāko daļu no dienas es biju paslēpusies meiteņu tualetē un atteicos iziet. Tas bija, līdz mans, tajā laikā 13 gadīgais brālis, atnāca pie manis.
Adrians mani apskāva tik cieši, kā neviens mani nekad nebija apskāvis un es ilgi negribēju viņu laist vaļā. Viņš noslaucīja manas asaras, kuras lēnām ritēja pār manu vaigu un ieskatījies man acīs jautāja: “Gribi, es tev ko pateikšu, Robina?” Es paskatījos uz savu brāli, uz viņa nesavaldīgajiem, sprogainajiem matiem un pamāju ar galvu, vēl joprojām asarām birstot pār maniem vaigiem. Adrians pieliecās pie manas auss un tajā iečukstēja: “Ja kāds no viņiem tevi aizskars, ar vārdiem vai rokām, tad tev atliek man tikai pateikt un es viņiem parādīšu, ka ar manu māsu spēlēties nevajag.” Brāļa vārdi sasildīja manu septiņgadīgo sirdi un apstādināja manas asaras. Lai arī es biju maza, es varēju just, cik ļoti mans brālis rūpējās par mani un aizstāvēja.
Uz brīdi vēl Adrians vērās manī es jautājošu skatienu, bet tas drīz vien pazuda.
-Lai atbildētu uz taviem jautājumiem, tad nē, es tagad neeju medībās. Es eju satikties ar Dreiku un Pīteru. Mēs noskatīsimies spēli un tad aiziesim iedzert kādu aliņu. Es to vienkārši sagatavoju rītdienas medībām. – to sakot, brālis paķēra savu jaku un atvēra durvis, bet pirms Adrians izgāja ārā, viņš noteica:
-Ja kas, tad zvani. – Un ar to, durvis aiz viņa aizvērās.
* * *
Mēs jau vairāk kā stundu atradāmies slidotavā, kur aukstais gaiss lika sacelties zosādai. Mēs ar Eleonoras un pāris meitenēm no skolas jau kādu laiku nebijām nokāpušas nost no ledus, jo nākot šeit ik pēc divām nedēļām, mūsu kājas bija pieradušas pie slodzes un mēs varējām ilgi slidot. Tomēr, lai cik ļoti es negribēju pamest savas draudzenes, es arī nevarēju vairs ilgi ignorēt salstošās rokas un kājas, tāpēc nolēmu mazliet atpūsties.
Šokolādes dzēriens no automāta nebija tas garšīgākais, bet tas vismaz palīdzēja man sasildīt rokas un pat apdedzināt mēli ar to, cik karsts bija šis dzēriens. Es vēroju savas draudzenes slidojam un arī ik pa laikam nokrītam, kas lika man mazliet pasmieties. Katru reizi, kad Eleonora paslīdēja vai pat nokrita, viņa uz brīdi paskatījās apkārt vai to kāds ir redzējis un, kad mūsu acis sastapās, es parādīju viņai uz savām acīm, sakot, ka es to redzēju. Viņa tikai parādīja man mēli un mazliet pasmējusies slidoja tālāk.
Es nepamanīju, ka biju malā nosēdējusi vairāk kā pusstundu un slidošanai man bija atlikušas tikai 10 minūtes, pirms slidotavu slēgs ciet. Es ātri izmetu savu plastmasas krūzīti miskastē un ar slidām kājās kāpu lejā pa trepēm. Es jau gandrīz biju tikusi līdz pēdējam pakāpienam, bez jebkādiem atgadījumiem, kad pēkšņi mana labā kāja saļodzījās un es jutu savu ķermeni krītam uz priekšu.
Man likās, ka viss notiek paātrinājumā, jo vienā brīdī man liekas, ka es tūlīt atsitīšos ar galvu pret zemi, bet otrā brīdī es esmu apķērusies ap kaklu kādam svešiniekam. Es sajutu viņa rokas ap savu vidukli tikai mazu mirkli, pirms viņš mani nostādināja atpakaļ uz kājām.
Uz brīdi es biju apburta no viņa skatiena. Viņa acis bija gandrīz melnā krāsā, kas vērās manī ar stindzinošu skatienu. Es nevarēju beigt vērties viņā. Viņa piķa melnie mati bija nekārtīgi atglausti uz atpakaļ, kas to tikai prasīja, lai tiem pieskaras.
Kad beidzot mans transs bija beidzies un es jau pavēru muti, lai atvainots, mani pilnībā no sliedēm izsita vārdi, kas iznāca pār viņa lūpām.
-Cik reizes tu vienā dienā vari gandrīz sevi nogalināt? – Viņa vārdi man tik ļoti pārsteidza, ka manas acis iepletās, kas tikai izraisīja viņam smieklus.
-Es nesaprotu, par ko… - es nepaspēju pabeigt savu teikumi, kad šis svešinieks atdarināja austiņu izņemšanu no ausīm. Es vēl joprojām stāvēju mazā nesaprašana un vēros viņā. Viņš tikai mazliet pasmējās un pagāja man garām, lai kāptu augšā pa trepēm. Tikai tagad es pamanīju, ka uz viņu gaidīja vēl bars ar zēniem, kas jau bija paspējuši uzkāpt pa trepēm. Viņš jau gandrīz bija sasniedzis augšu, kad es iebļāvos:
-Tas biji tu? Ar motociklu? - Es skatījos uz izskatīgo jaunieti, kurš apstājās, kad izdzirdēja manu balsi. Viņš pagrieza savu galvu uz sānu, pietiekami, lai varu redzēt viņa seju un pielicis roku pie matiem imitēja cepures noņemšanu.
-Tas pats. – viņš noteica un pasmējies pagriezās prom, turpinot sekot saviem draugiem. Es saķēru savu seju plaukstās uz smagi izelpoju. Viena liela, neveiksmīga diena. To nodomājusi, es pagriezos atpakaļ slidotavas virzienā un uzmanīgi uzkāpu uz ledus.
Ceļš uz mājām bija neciešams. Es biju cerējusi, ka meitenes nebūs pamanījušas manu un šī zēna saskriešanos, bet bija skaidrs, ka viņas to bija kārtīgi redzējušas, jo tas bija viss par ko viņas runāja visu ceļu. Es protams netiku izslēgta no šīm sarunām, jo tiku izprašņāta ne tikai par viņa seksīgo izskatu, bet pat par viņa smaržu. Smaržu? Nopietni? Bet viņas bija pavisam nopietnas.
Kad mēs ar Eleonoras bijām atdalījušās no pārējām meitenēm un palikušas divatā, viņa mani pēkšņi apstādināja uz vietas un ieskatījās manās acīs. Kādu brīdi viņa manī blenza bez jebkāda paskaidrojuma vai emocijām, rokas atspiedusi pret maniem pleciem.
-Eleonor…
-Kuš… - Viņas acis bija ieurbušās manējās tik ļoti, ka likās, ka viņa skatās tieši manā dvēselē, vai cenšas nolasīt manas domas. Es vēl uz brīdi atļāvos viņas dīvainajai darbībai pirms es sarāvu mūsu acu skatienu un nokratīju viņas rokas no manējām.
-Un tagad paskaidro.
-Es tikai centos nolasīt tevi, lai pārbaudītu vai tev viņš patīk. – To noteikusi, viņa sakrustoja savas rokas uz krūtīm un pavērās manī ar viltīgu smaidu.
-Ak šausmas Eleonor, nopietni? Tu esi nepārspējama. – Es atsāku kustēties uz priekšu, atstājot Eleonoru aiz sevis, bet nepagāja ne pāris sekundes, kad viņa bija atkal man blakus. Pat nepaskatoties uz viņas, es jutu smaidu uz viņas lūpām.
Mēs bijām nonākušas pie Eleonoras mājas, kad ārā jau bija pavisam tumšs un viss, kas izgaismoja melno vakaru, bija pāris ielas lampas un spožais mēness.
-Labi, runā. – es noteicu pirms mana draudzene paspēja ieiet savā mājā.
-Kas man jārunā? – viņa jautāja, bet lielais smaids uz viņas lūpām man pateica priekšā, ka viņa zina, ko es ar to domāju. Es pacēlu savas uzacis un paskatījos Eleonorai acīs. -Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tu kaut vai nepaprasīji viņam savu numuru vai vismaz vārdu. Viņš ir izskatīgs…
-…Bet ļoti riebīgs. Un es viņu pilnībā nepazīstu. Tev nav mani jāmēģina saves kopā ar katru zēnu, ar kuru saskrienos. – es pabeidzu viņas teikumu, kas lika viņai smagi nopūsties aiz nokaitinājuma. -Kā arī, tu zini, ka nemeklēju nevienu…
-Jā, zinu, zinu. Būsi viena visu savu mūžu, jo tev nevajag nevienu, jo esi patstāvīga bla, bla, bla. – viņa to neteica nokaitinātā vai dusmīgā balsī, jo es zinu, ka viņa tikai vēlas, lai man būtu tāda pati mīlestība kā viņai un Ezram. Bet Eleonora nezina pilno iemeslu, kāpēc es negribu ar nevienu attiecības. Neviens nezina.
Es tikai smagi nopūtos, bet neļāvu viņai pamanīt savu saskumušo sejas izteiksmi.
-Tieši tā, jo īpaši man nevajag kādu “gudri runājošo, bet riebīgo” draugu, kurš viss ko māk darīt ir spļaut ārā sarkasmu. – Tas Eleonoras mazliet sasmīdināja. Viņa izpleta savas rokas un ieskāva mani ciešā apskāvienā. Viņas drēbes stipri smaržoja pēc rozēm, kas spēcīgi atsitās manās nāsīs.
-Tu zini, ka es tikai vēlos, lai esi laimīga un ir kāds, kas par tevi parūpējas. – viņa man nočukstēja, vēl joprojām turot ciešā apskāvienā. Es viņas apskāvu tik pat cieši, cik viņa mani un izlaidu smagu nopūtu ar vārdu: zinu.
Ceļš uz mājām bija īss, bet tas ļoti palīdzēja man izkliedēt prātu un sagatavot ciešajam miegam, kurā es ieslīdēju uzreiz, kad iekāpu gultā.
