local-stats-pixel fb-conv-api

Mēness Saules gaismā (17)9

17.Nodaļa

Pirms mēs devāmies kur tālāk, Teo ieveda mani mājās, lai varu pārģērbt balles kleitu un kurpes. Es piedāvāju viņam ienākt man līdzi iekšā, jo piebrauktuvē nestāvēja ne vecāku, ne brāļa mašīnas. Man nelikās dīvaini, ka Adrians nav mājās tik vēlu vakarā, jo viņš droši vien paliek vai nu pie Meganas vai tusē ar draugiem. Tomēr mani pārņēma nelaba sajūtā par vecāku nebūšanu mājās. Bet, kad es atvēru mājas durvis, manā priekšā parādījās mamma, kura tajā brīdī gāja uz virtuvi. No sākuma viņa tikai man uzsmaidīja un jau grasījās iet tālāk, kad mammas aci noķēra Teo. Viņa momentāli apstājās savā gaitā un pagriezās pret mani, bet pirms viņa paspēja ko jautāt, es ierunājos:

-Mamm, tas ir Teo. Mēs uz brīdi uzskriesim augšā un tad dosimies tālāk. – Es nesagaidīju atbildi no mammas, kad sāku skriet augšā uz savu istabu, lai viņa nepamanītu manu zilumu, kas šobrīd jau droši vien spīd pilnā sparā. Teo ātri sasveicinājās ar manu mammu un metās man pakaļ augšā pa trepēm. Kad mēs ieskrējām manā istabā, es pat nepiebremzēju un pa taisno devos pie skapja no kura paķēru džemperi, džinsu bikses un zābakus un devos uz vannas istabu, atstājot Teo vienu.

Kad es iznācu no vannas istabas un jau raitā solī devos atpakaļ uz savu istabu, manu ceļu nobloķēja mamma. Es centos viņai paiet garām, bet viņa mani nelaida. Man īsti nebija vēlmes un laika, lai ar mammu runātu, bet bija skaidri redzams, ka bez cīņas viņa mani garām nelaidīs.

-Kas? – Es sakrustoju savas rokas uz krūtīm un pavēros uz mammu. Mēs nekad neesam bijušas ļoti tuvas, jo viņai vienmēr pirmajā vietā ir bijis darbs, bet nekad nebija tā, ka es nevarētu vai negribētu ar viņas parunāt, kaut vai par skolu. Bet kopš mēs ar brāli uzzinājām visu kas notiek, man negribējās ar viņu runāt. Un tas pats bija ar tēti. Es nejūtos vairs kā mājās šeit.

-Kur tu domā doties tik vēlu ar šo puisi? Un kas tas tev par zilumu uz vaiga? – Mammas sejā parādījās mazas bailes, bet viņa sparīgi noturēja arī savu nopietno izteiksmi.

-Satiksim draugus. Un nav svarīgi. – Es centos paspraukties mammai garām, bet viņa no jauna aizbloķēja manu ceļu. Mammas attieksme mani sāka kaitināt, tāpēc man pēc iespējas ātrāk vajadzēja pazust no šejienes, lai es nepasaku kaut ko, ko ļoti nožēloju.

-Bet tu nedrīksti tik vēlu iet ārā…

-Nevaru? Kāpēc tad tagad nevaru? Nekad man nebiji aizliegusi. – Kad es to noteicu, mamma pavērās uz manas istabas durvīm un viņai pat nepaverot muti es sapratu, par ko iet runa. -Te-Teo dēļ? Nopietni?

-Meitiņ, viņš… - Mamma centās uzlikt savu plaukstu uz mana pleca, bet es to uzreiz nokratīju nost un atkāpos no viņas.

-Nē, nesāc šos ‘meitiņ’. Tu pirms tam nekad tā neteici. Un tev nav tiesības man pateikt ar ko es drīkstu tikties un ar ko nē. Tu tagad noskati vīru pēc cepures, bet tev nav ne jausmas kāds viņš ir, tāpat, kā man nebija par jums. – Es zinu, ka es varēju izkļūt no šīs situācija mierīgi, bet tajā brīdī man gribējās mammu sāpināt. Manī bija sakrājušās dusmas un naids, kā arī skumjas pret saviem vecākiem, bet šobrīd viss, kas nāca ārā bija dusmas. Es biju atteikusies ar viņiem runāt, jo nevēlējos, lai ārā nāk kādi riebīgi vārdu, bet pat pēc vairākām nedēļām, es vēl joprojām jutu to nodevību un sāpes, ko sajutu, kad pirmo reizi uzzināju. Tomēr, ne tikai es paliku dusmīgāka, bet arī mamma.

-Es zinu, ka tu un brālis tikāt sāpināti un jā, mēs izdarījām nepareizi, bet es vēl joprojām esmu tava māte un mani tev ir jāklausa un jāciena, kamēr tu vien vēl dzīvo zem mana jumta. Un šeit nav runa par mani un tavu tēvu.– Mamma centās nepacelt balsi, bet viņai tas īsti nesanāca, tāpēc ar katru viņas vārdu, manas dusmas ar vien vairāk un vairāk sāka vārīties.

-Jūs burtiski melojāt par savu kopdzīvi! Kas zina, kādi cilvēki ir bijuši šeit, kamēr mēs ar brāli guļam un neko nedzirdam! Kas zina, ko jūs te esat abi veduši!– Un šis bija tas brīdis, kad manas dusmas bija izgāzušās pilnībā un es biju pārkāpusi robežu arī mammas pacietībai, jo tikko mani pēdējie vārdi iznāca no manas mutes, viņas plauksta lidoja pār manu seju. Lieliski, divas reizes vienā dienā pa vienu un to pašu vaigu. Tomēr mamma nebija tik spēcīga, lai nogāztu mani no kājām un pēc viņas sejas izteiksmes es teiktu, ka mamma pati bija šokā par to, ko izdarīja. Bet man bija vienalga. Tas bija izdarīts.

-Robin… - Mamma iečukstējās saķērusi savu seju. Viņa trīcēja no bailēm un centās pienākt man tuvāk, bet es pagāju viņai malā tieši tajā brīdī, kad Teo iznāca no manas istabas. Mūsu acis uz brīdi sastapās un man pat nebija nekas jāsaka, lai puisis saprastu, ka jādodas prom. Es metos lejā pa trepēm, juzdama, ka Teo man seko un paķērusi jaku mēs izskrējām no mājas. Mana mamma mums skrēja pakaļ un sauca manu vārdu, bet es neklausījos. Mēs ar Teo tikai ātri uzlecām uz viņa motocikla un braucām prom, atstājot manu mammu uz ceļa.

Asaras bira pār maniem vaigiem un mana saraustītā, karstā elpa aizmigloja visu lodziņu, kas bija ķiverē. Es jutu savu sirdi sitamies tik strauji, ka tā solījās izlauzties caur manām ribām un manas plaušas prasīja vairāk gaisa. Es noturējos piecas minūtes pirms mana panika bija tik spēcīga, ka es jutu sevi smokam no ķiveres, kas likās samazināmies ar katru manas elpas vilcienu. Es apķēros ap Teo tuvāk, kas lika viņam uz brīdi pagriezt galvu pret mani ar ko pietika, lai es ar elkoni parādītu virzienu prom no ceļa. Puisis uzreiz saprata manu mājienu un jau pēc pāris sekundēm mēs atradāmies ceļmalā.
Es nolecu nost no motocikla un centos atpiņķerēt vaļā ķiveri, bet tas bija neiespējami. Mani pirksti ķērās un pārāk daudz drebēja, lai to izdarītu, tāpēc palīgā nāca Teo, kurš ar vienu roku ātri attaisīja klipsi un noņēma no manis ķiveri. Es jutos it kā es visu laiku būtu grimusi ūdenī un nevarējusi paelpot, līdz man noņēma ķiveri, kas bija tik glābjošs, kā pirmais gaisa vilciens, kad pacelies virs ūdens. Es notupos uz zemes zālē un saķēru savu galvu. Kādu brīdi es centos nomierināt savu elpošanu, bet svaigās atmiņas no sarunas ar mammu, kas vēl sajaucās ar Džeimsa lietu tikai pastiprināja saraustīto elpošanu un smago galvu, kas lika man nokrist pavisam sēdus zemē. Tajā brīdī es sajutu Teo notupamies man priekšā un saķeram manu zodu. Viņš pacēla manu galvu augša tā, lai es skatītos viņam acīs.

-Elpo reizē ar mani, labi? – Teo balss bija tik mierīga un klusa, kādu es to nekad nebiju dzirdējusi. Viss mans ķermenis trīcēja un es nevarēju sakoncentrēties uz Teo vārdiem. Es aizvēru acis un centos nomierināties, bet viss ko es redzēju bija manas mātes un Džeimsa rokas lidojam manā virzienā.

-Hei, Robin, atver acis un skaties uz mani. Robin? – Es ilgi nevarēju saņemties, lai atvērtu plakstiņus, jo tie likās tik smagi un mana galva pulsēja no sāpēm, ka atverot acis, es zināju, ka galvassāpes tikai pasliktināsies. Tomēr Teo mani pārliecināja atvērt acis un, kad mani plakstiņi atvērās, mana priekšā vērās divas, pavisam tumšas acis, kuras skatījās manī ar mierīgu skatienu. Es sāku elpot reizē ar Teo, nenovēršoties no viņa skatiena un jau pēc pāris minūtēm, mana elpošana bija normalizējusies. Teo plauksta bija noslīdējusi no mana zoda uz maniem ceļiem, kurus es biju pievilkusi pie sevis.

-Tu vari piecelties? – Teo saņēma abas manas plaukstas un lēnām piebīdīja mani kājās. Mana galva vēl joprojām pulsēja un sirds sitās, bet vismaz es varēju paelpot. Tikai tagad es sapratu, ka atrodamies uz ceļa, ko visapkārt klāj mežs un var tālumā dzirdētu jūru šalkoņu. Tā bija patīkama skaņa, kas tikai vēl vairāk palīdzēja man nomierināties.

-Teo, kur mēs braucam? – Puisis ignorēja manu jautājumu, jo viņa acis bija pilnībā pielīmētas manam vaigam. Teo vieglītēm pagrieza manu galvu uz sānu tā, ka mans kreisais vaigs bija pagriezts pret viņu. Puiša pirksti pārslīdēja pāri manam vaigam un es ieelsos no mazajām sāpēm, kas izšāvās pār manu seju, tomēr tas nebija vienīgais, ka lika manam vēderam apmest kūleni. Teo maigie pirksti tik viegli slīdēja pār manu seju, ka es sajutu mazu elektrības triecienu izšaujamies caur manu ķermeni.

-Tas zilums ir lielāks. Vai viņa tev iesita? – Es biju domājusi, ka Teo bija dzirdējis manu un mammas strīdu un spēcīgo sitienu pa manu seju. Tomēr viņš nebija. Puiša lielās acis vērās manējās gandrīz vai spiežot no manis ārā atbildi. -Robin, atbildi man.

-Es domāju, ka tu saprati vai dzirdēji…

-Ja es būtu sapratis, ka jūsu strīds pārvērtās vardarbībā, tad es nebūtu tik mierīgi aizgājis Robin. – Es varēju sajust, ka puisis uzvelkas ar vien vairāk ar katru sekundi. Viņa krūtis smagi cēlās un krita ar katru puiša elpas vilcienu.

-Tā nebija vardarbība. Mēs vienkārši abas aizsvilāmies. Tas pat nebija tik stipri. – Es centos puisi mazliet nomierināt, jo tagad izskatījās, ka viņš ir vairāk uzvilcies nekā es par visu notikušo.

-Tā ir fiziska aizskaršana, vienalga vai tā bija no strīda vai vienkārši tāpat. Viņai nav tiesības tev sist. Vai šī bija pirmā reize, vai tas notiek bieži?

-Vai mēs varam par to parunāt mazliet vēlāk? – Es ieskatījos Teo sejā un centos nolasīt viņa emocijas, bet tā bija cieta kā akmens. Es piegāju puisim pavisam tuvu klāt un vieglītēm viņu apskāvu. -Lūdzu? - Es nezinu kāpēc tā izdarīju, varbūt, lai nomierinātu viņu, bet es negaidīju, ka Teo mani apskaus atpakaļ. Tomēr pēc tam, kad puisis bija smagi nopūties, es sajutu zēna rokas apvijamies ap manu vidukli.

132 0 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000

Perfekti!!!!!!!! Mīlu!!!!!!!! Nākamo!!!!!

5 0 atbildēt

Stāstam gadījumā nebija savādāks nosaukums?  emotion 

Bet savādāk šis ir viens no retajiem stāstiem, kuru šobrīd "Spokos" lasu, un varu teikt, ka arī mīļākais.  emotion 

4 0 atbildēt
Kad ir sagaidāma nākamā stāsta daļa? Gaidu ar nepacietību!😊
3 0 atbildēt

Ka tavu māti - raxts iznes smadzenes  emotion  emotion 

iepriekšējās 16 daļas labāk nelasīt  emotion 

3 1 atbildēt

Es tiešām atvainojos par neaktivitāti! Man šonedēļ pat nebija minūte, lai piesēstos un rakstītu! Es centīšos rīt dabūt daļu augšā!!! 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt