Meitenes dienasgrāmata #41

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Meitenes-dienasgramata-3/821995
Atvainojos, ja rakstā ir daudz kļūdas. Rakstīju izmantojot telefonu.
__________________________________________________

Sapnis
__________________________________________________

Visur apkārt ir koki. Ļoti daudz koki. Es esmu mežā. Es sāku skriet. Aptuveni piecas minūtes bez apstājas skrēju līdz paklupu aiz koka saknes un pakritu. Sapratu, ka šis mežš ir super dziļš, ja ne nebeidzams. Kā es šeit nokļuvu? Ko es šeit daru?
Es mēģinu piecelties, bet nespēju. Laikam ir izmežģīta labās kājas potīte. Atstutējos pret kādu koku un piecēlos ar vienu kāju. Saprotams, ka ar vienu kāju nekur nespēšu aizlēkāt, tāpēc man bija jāatrod kāda vieta kur apsēsties, kāds nokritis koks. Skatoties apkār pamanu kādu cilvēka veidola ēnu paslēpoties aiz resna koka. Tas izskatījās kā cilvēks, bet kaut kas lika man bēgt... Es ar rokām paberzu savas acis un atverot tās, lai pārbaudītu to vietu vēlreiz pamanu, ka cilvēka veidola tumšā būtne ir divreiz tuvāk man un tā vairs neslēpās. Tā tuvojās, bet ne ar soļiem. Liekas, ka tā lido, bet necik augsti. Tā iziet cauri katram kokam, saknei... Tā tuvojas lēni, bet pietiekami ātri, lai panāktu mani. Es lēkāju cik vien ātri varu. Saprotot, ka tas radījums drīz mani panāks es centos labo kāju likt pie zemes un skriet. KĀJA VAIRS NESĀP UN ES SĀKU SKRIET! Pēc aptuveni desmit metriem tā atkal iesāpas, tikai šoreiz divreiz spēcīgāk. Es aiz bailēm vairs nevaru piecelties, tāpēc vienkārši skatos kā melnais radījums tuvojas, es pat nevarēju pabļaut, likās, ka esmu zaudējusi savu balsi.
Radījumam tuvojoties mana kāja sāka sāpēt ar vien vairāk līdz radījums bija klāt un ar savu roku pieskārās manai kājai. Pēkšņi mana balss atgriežas un no neiespējami stiprām sāpēm sāku bļaut tik... tik stipri kā nekad...
__________________________________________________

Sestdiena
__________________________________________________

10:20 - Es pamostos. Mans suns gulēja uz manas labās kājas un dēļ murga es viņu izspēru ārā no gultas pretī saņemot kārtīgu kodienu labajā kājā. Un atkal sāpes, bet ne tik spēcīgas kā sapnī. Es sāku bļaut. Tēvs ieskrien istabā, iztriec suni. Prasa, kas noticis. Es mēģinu sākumā sevi nomierināt pēctam visu pastāstu. Sunis, protams, nebija ne pie kā vainīgs, bet cerams, ka viņam neiegaršojās cilvēka asinis.
11:00 - Aizbraucam līdz ārstam. Tikai tagad sapratu, ka man tēvs ir mainījies uz labo pusi. Viņš ir uzposies, izskatās labi, smaržo labi. Tātad mana māte pārvēršas par tēvu, toties tēv par māti, tikai vēl labāk - Par kārtīgu tēvu, par tādu kādu es sapņoju...
11:30 - Braucam atpakaļ no ārsta. Nekāda infekcija nav kodiena vietā. Vajadzēja 3 šuves, bet nekas pārāk traks. Kāja sāp un es kliboju.
12:30 - Draudzene zvana, tā, kura ir Intrigorfs, bet tajā pašā laikā nav... Viņa uzzinot par jaunumiem nekavējoties izsauc mani laukā.
13:30 - Mēs jau labu laiku staigājamjes pa pilsētu un man vajadzēja mazliet atpūsties. Mēs aizgājam līdz parkam, līdz parka estrādei kur apsēdāmies un ēdām nopirktās bulciņas.
14:00 - Viņa ir mana draudzene, pietam labākā. Man viņai bija viss jāizstāsta par Intrigorfu un es to arī izdarīju. Viņa bija šokā un es sapratu, ka tā nav viņa. Viņa nav Intrigorfs. Viņa ļoti sabijās, ka kāds viņas mājās ir nolicis lapiņu. Tas nozīmē, ka kāds ir ielauzies viņas mājās.
15:30 - Viņa mani uzaicināja pie sevis un es aceptēju. Mēs ieejam viņas guļamistabā, kurā parādiju lapiņas atrašanās vietu. Viņa uzreiz pēctam, kad es aizgāju gāja pildīt mājasdarbus vietā, kurā bija lapiņa, bet to neatrada. Tas nozīmē, ka varbūt tas, kurš nolika to lapiņu uz viņas datorgaldu vēl joprojām bija viņas istabā un, kad es gāju prom un draudzene mani pavadīja... Viņš atkal paņēma lapiņu un arī aizgāja. Draudzenei bija bail palikt mājās vienai, jo šovakar viņas vecāki brauks prom uz visu nakti. Es izlēmu palikt pie viņas pa nakti. Pazvanīju tēvam, pateicu, ka šovaksr palikšu pa nakti pie draudzenes. Tēvs piekrita, bet bija sarūgtināts, jo bija pagatavojis man vakariņas.
19:00 - Viņas vecāki dodas prom un atstāj mums naudu nakts saldumiem. Mēs aizejam uz veikalu uzreiz, kurā sapirkām visu, kas mums garšo un dodamies atpakaļ.
19:30 - Esam pie viņas mājas un redzam netālu no mājas kaut ko sarkanu. Sarkanas ogles. Ugunsgrēks mežā?! Mēs ātri ieejam viņas mājās. Viņas vecāki jau ir dēvušies prom. Mēs paņemam lukturīti un dodamies uz mežu. Aizejot līdz tai vietai, kurā redzējām sarkanās ogles, liesmu... Tur nekā nebija. Pilnīgi nekādas pazīmes ugunskuram, ugunsgrēkam... Jebkam saistītam ar uguni vai ko sarkanu. Mēs esam ļoti šokētas un taisamies doties atpakaļ līdz sadzirdam mežā ļoti savādu kliedzienu. Tas nebija cilvēka vai dzīvnieka kliedziens. Ne no bailēm... Drīzāk dusmām. Mēs sākam skriet līdz viņas mājai, bet necik ātri es nevaru paskriet dēļ kājas līdz pakritu. Es pēkšņi redzu to pašu melno cilvēkveida tēlu mežā. Es krītu panikā, pieceļos cik ātri vien varu un sāku skriet līdz draudzenes mājai.
20:00 - Esam viņas mājās. Sākam pārgremot visu šo jezgu. Neko nesaprotam... Es viņai pastāstu par sapni, par mežā redzēto... Mēs skaidri zinām, ka šonakt negulēsim.
20:30 - Atceros, ka man somā ir zālīte. Mēs ar draudzeni taisamies iet ārā, bet atkal atceramies par visu... Mēs nolemjam pīpēt iekštelpā. Tāpat līdz nākošajai dienai viss izvēdināsies, vismaz tā ceram.
21:00 - Mēs sākam dzirdēt augštāvā savādus trokšņus, tie nāk no draudzenes guļamistabas.
21:10 - Suns iegaudas no sāpēm, bet draudzenei nav suns. Mēs pamatīgi nobīstamies. Manas pirmās domas ir par manu suni. Es ceru, ka tas nebija viņš. Mēs sarijamies drosmi, zālītes ietekmē tās ir pietiekami daudz. Mēs uzejam augštāvā un redzam...
__________________________________________________