Meistars un vīnpudele 3.daļa
Pienāca pica. Vanesa ātri sev pievāca veģetāro picu, kolēgiem pasviežot “Margaritu” un “Mafiju”, katrs tika arī pie kolas un alus.
-Labu apetīti, zēni- Vanesa nosmējās un sāka notiesāt pasūtīto picu. Toms viņā noraudzījās, saprazdams, ka kopīgas vakariņas ārpus biroja šovakar nespīd. Žiperīgais Toms jau sen bija nolūkojis Vanesu cerībā uz jautru vakaru. 32 gadus vecais vīrietis bija šķīries 2 gadus, un šajos divos gados bija mainījis vairāk sieviešu kā zeķu pāru. Šķiršanās atņēma viņam jebkādu ticību sievietēm, tās viņa acīs bija iekāres un spēļu objekts. Un viņa acis un ķermeņa apakšdaļa iekāroja Vanesu. Roberts tikmēr klusi tiesāja savu picu. Arī viņam patika Vanesa, taču viņa audzināšana un principi noliedza jebkādas nopietnas idejas par romānu starp kolēģiem.
Savukārt Toms gan laiku velti netērēja. Ēdot picu, Vanesai gar lūpu notecēja eļļa no picas. Toms zibens ātrumā reaģēja, sagrābjot salveti un piespiežot to pie Vanesas mutes, lai apturētu eļļas straumīti. Vanesa momentā atrāvās . ‘’Nekāda seksa ar kolēģiem! Saņemies taču, sieviete!’’, viņa pie sevis nodomāja. Viņa melotu, ja teiktu, ka nekad nav fantazējusi par to, kā būtu pavadīt nakti ar Tomu. Varbūt pat tas notiktu kādā spontānā vietā, piemēram, mašīnā vai uzlaikošanas kabīnē. Atguvusies no fantāzijām, viņa atskārta, ka abi vīrieši uz viņu skatās.
-Ko? – Sieviete gandrīz uzbļāva
Roberts salecās un turpināja ēst savu picu, taču Toms turpināja uz viņu skatīties kā uz medījumu. Vanesa demonstratīvi ignorēja uzbāzīgo vīrieti, taču domas par to, kāds viņš varētu būt gultā, traucēja. “Aizmirsti. Toms ir tavs kolēģis, tā nedrīkst! Kas ellē ratā par dienu šodien?”, Vanesa nodomāja. Sieviete pilnīgi sajuta Toma skatienus, it kā maigus glāstus. Viņa skatienā pazibēja kas līdz galam neizdibināms un te nu viņš neizturēja.
Toms pāris soļos pieveica attālumu starp viņiem abiem, un uz mirkli Vanesai neizprotamu iemeslu dēļ šķita, ka tūlīt dabūs pļauku, taču vīrieša plauksta pavisam viegli pieskārās viņas vaigam, otru roku viņa sajuta uz savas muguras, un tad viņa vairs nejuta neko citu kā vien viņa lūpas uz savējām.
Mirkli viņa stāvēja kā sastingusi, divām personības daļām reaģējot uz notiekošo, kamēr viena no tām guva virsroku, un Vanesa atgrūda Tomu, ne pārāk spēcīgi, tomēr viņš soli atkāpās un nolaida rokas.
- Kas, pie velna, - Vanesa teica viegli piesmakušā balsī, abu skatieniem satiekoties. Toms pāris sekundes ar dīvainu sejas izteiksmi vēroja sievieti, un tad klusēdams pagriezās un izgāja no telpas.
Vanesa trīcēja. Viņa visu vakaru sev bija solījusi neko ārpus darba robežām ar kolēģiem un te nu bija – pirmais skūpsts. Skūpsts, protams, nav nekas daudz un viņa arī uzreiz atgrūda Tomu. Taču skūpstam bija cits efekts. Daudz indīgāks. Pēc skūpsta ar acs kaktiņu viņa pamanīja Robertu. Roberts likās noskumis. Viņa acis teiktin teica, ka viņš vēlētos atrasties Toma vietā. Un tas Vanesā radīja vēlmi pēc Roberta. Pēc klusā, nemanāmā vienkāršā Roberta. Un ne pēc skūpsta. Pēc ka daudz kaislīgāka un ilgāka. Bet ne šeit. Tam jānotiek ērtākā vietā par šauro biroju. Sapņus iztraucēja tas pats Roberts, kurš atgādināja, ka tūlīt jāpazvana mistiskajam klientam...
Pulkstenis rādīja 20:13. Vēl 2 minūtes. Spriedzi varēja griezt ar nazi. 20:14. Visi 3 kolēģi saskatās. Tā kā Vanesa un Roberts joprojām ir savā pasaulē – Vanesa pēc skūpsta ar Tomu un Roberts pēc mikrosekundes, kas salauza viņa sirdi, - telefonu paņem Toms. Dzirdams signāls un visi satraukti gaida, kad noslēpumainais vīrietis atbildēs. ‘’Ak, tad tomēr uzņemsieties. Nu labi, bet man jūs jābrīdina, ka šeit viss izskatās ļoti aizdomīgi. Viņa izgāja no mājas jau pa dienu un nav bijusi mājās. Es uztraucos, ka šoreiz ir atgadījies kas nelā...’’ pī-pī-pī. Signāls pārtrūka.
Kādu laiku valdīja klusums, bet Vanesa to neizturējusi, izrāva telefonu Tomam no rokas un pazvanīja atkārtoti. Izslēgts.
-Mēs varam mēģināt rīt, - piedāvāja Roberts.
-Es domāju, - izteica savu ideju Toms, - ja viņam kaut ko vajadzēs, pats sazināsies. Mēs neesam nekāds dirsā līdēju birojs.
-Ja nu kaut kas noticis, - palika pie sava Roberts, - cilvēki pie tādām sarunām parasti neapstājas vai pārzvana piecu minūšu laikā.
Sākās gara apspriešana par to, kas būtu jādara, taču trīs dažādi cilvēki palika pie trim dažādiem lēmumiem.
Vanesa saprata, ka viņai nāksies darīt to, kā dēļ viņa vispār bija izmeklēšanas birojā par spīti saviem neskaitāmajiem trūkumiem, kas bija – lēmumu pieņemšana un loģiskā domāšana. Vīrieši varbūt bija, kā to nosaukt – morāli sakārtotāki? -, bet to gausums un neizlēmība Vanesu tiešām tracināja.
- Mēs varam gribēt darīt visu ko, bet, paskatoties uz visu no saprāta puses – šobrīd mūsu spēkos ir izdarīt tieši neko. Mums nav ne vārda, ne kontaktu, caur kuriem to vīrieti tiešām varētu sasniegt, ne adreses, nekā, - Vanesa noskaldīja. – Vienīgais, Robert – sazinies ar policiju. Zinām jau, ka tie nelabprāt ar mums iesaistās, bet, ja otrā līnijas galā tiešām notika kaut kas nelāgs, par to policijai agrāk vai vēlāk tiks ziņots. Nevis mums.
