Reiz, sen senos laikos, kādā varenā karaļvalstī, ko dēvē par Purkšķeniju dzīvoja tēvs. Vīrietis labākajos spēka gados bija strādnieks, viņa sieva sēdēja mājās un tamborēja. no rīta līdz vakaram notika tamborēšana. Katru dienu pēc darba vīrs pārnāca mājās un sieva bija uztamborējusi kaut ko jaunu. Mājas sienas, griesti, visi apģērbi, pat galds bija aptamborēts. Tā viņi laimīgi dzīvoja.
Kādu vakaru vīrs pārnāca mājās un nekas nebija notamborēts. Vīrs par to gribēja sodīt sievu, tāpēc ievilka gultā.. Pagāja deviņi mēneši un viņa sievai bija piedzimusi meita. Meitu sauca par Mārtiņu un viņa bija vīrietis. Kā meita var būt vīrietis? Neprasiet man, tā vienkārši ir.
Kādā jaukā dienā Purkšķenijas prezidents uzrunāja tautu:
- Tas, kurš atradīs manu meitu, Ievu, saņems manu māti par savu sievu.
To izdzirdējis, Mārtiņš ļoti vēlējās glābt prezidenta meitu un sāka viņu meklēt. Izstaigājis trīsdesmit lielveikalus, trīsdesmit tiltus, trīsdesmit autoostas un trīsdesmit cigarešu kontrobandas vietas, viņš neatrada jauko Ieviņu. Noskumis viņš klejoja pa pasauli līdz pazuda saule. Viņš paskatījās un ieraudzīja, ka alus pudeļu kalna galā guļ meitene, kuras krūtis aizēno saulīti. Jā, tā bija Ieva, viņš to atrada. Pēkšņi no kalna atlidoja runājoša ragana un teica:
- Viņa ir mirusi, ja gribi viņu atdzīvināt, tad līdz pusnaktij Tev ir jāuzjāj kalnā un vienlaicīgi jānospiež abi krūšu gali. Tikai tā Tu vari glābt Ievu no mūžīgas nāves.
Mārtiņš to uzzinājis, sāka steidzīgi skriet kalnā, bet alus pudeļu kalns bija pārāk stiklots un tajā uzskriet bija gandrīz neiespējami. Tuvojās pusnakts, bet Mārtiņš joprojām nebija spējis tikt līdz guļošajau Ieviņai. Bet tad, nez no kurienes parādījās SuperKoļa un teica:
- Kāp man uz pleciem, es uzjāšu alus pudeļu kalnā.
Mārtiņš tā arī izdarīja un SuperKoļa uzjāja kalna galā, kur gulēja Ieviņa. Mārtiņš nokāpa no SuperKoļas un skrēja pie Ievas. Līdz pusnaktij bija atlikusi pusminūte, Mārtiņš pieliecās tuvāk un noskūpstīja Ievu. Āāāāa, tā bija cita pasaka, viņam bija jāpiespiež krūšu gali, lai viņu atdzīvinātu, nevis jānoskūpsta. Ak, Mārtiņ, nejēga... Tu nokavēji. Ieviņa pārvērtās par vardīti un aizlēca prom.
