Mans brālis es1

Parks dzīvoja siltajā jūnija pēcpusdienā. Aiz koku lapām paslēpušies dziedāja putni, pietrallinādami manas ausis ar nebeidzamu melodiju jūru, kas spētu konkurēt ar orķestri uz lielās skatuves. Svaigi pļautais zālājs apbūra ar smaržu, kā vieglas narkotikas atbrīvojot prātu. Gar takas malu, lepni izslējis asti, nosoļoja ruds kaķis, izlikdamies mani pat nemanām, pat nenobīdamies no manu apavu čukstēšanas ar akmeņiem klāto taku.

Diena būtu vēl skaistāka, ja es nedotos apciemot savu brāli klīnikā.

Pelēkās, pagājušajā gadsimtā celtās ēkas logos spēlējās saules stari kā laužoties iekšā ienest dzīvīgumu, neviens mākonis nestājās tai ceļā, taču biezajām sienām tā cauri izlauzties nespēja.

Es sakārtoju savu kaklasaiti un devos kāpt pa augstajām kāpnēm.

-Ei, Šiller!- no mugurpuses kāds iesaucās. Uzsmaidīju jaukai, baltās drānās tērptai medmāsai, un pagriezos pret saucēju, taču neatpazinu šo cilvēku. Vīrietis ap gadiem četrdesmit nāca man pretī pieklibodams, tērpies sporta apģērbā un savādi līgojamies no vienas puses uz otru. -Edij!- viņš izmisīgi māja man ar roku. -Kāpēc tu devies uz parku bez manis?- vīrietis mazliet raustīja balsi, pienākot tuvāk. Svešinieka vaigi bija gludi noskūti, taču atsedzot nepatīkamu rētu pār vaigu.

-Es atvainojos, jūs mani jaucat ar manu dvīņubrāli, esmu Edgars Šillers,- pieklājīgi atteicu un uzsmaidīju. Viņš uz mani palūkojās sarauktu pieri, kad seja kļuva sārta.

-Edij, tas esmu es, Ēriks!- svešinieks, kas sevi dēvēja par Ēriku, pienāca soli tuvāk. Ar acs kaktiņu manīju, kā viņa rokas savelkas dūrēs tik ciešās, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.

-Ērik, nomierinies. Mans brālis ar tevi vēlāk satiksies, jo tagad man ir tikšanās ar viņu,- mans balss tonis bija zems, es runāju lēni, lai nesakaitinātu Ēriku, kura seja sārtojās ar katru manu vārdu, un augums lēni liecās tuvāk, līdz vīrietis skaļi un apdullinoši iekliedzās, metoties man virsū. -Ērik, viss kārtībā!- es iesaucos, tverot pēc vīrieša vicinātajām rokām, kamēr mans koferis izslīdēja no pirkstiem, nokrītot akmeņu kaudzē.

Nemanot palīdzīgas rokas satvēra Ērika plecus un atvilka prom no manis.

-Šiller, viss kārtībā?- kāds pieķērās arī maniem pleciem, taču es tos ātri vien nokratīju.

-Jā, viss kārtībā. Man vajadzētu doties uz tikšanos,- es noteicu, paceļot savu koferi un pagriežoties, lai dotos augšup pa kāpnēm. Man aiz muguras izskanēja izmisīgi saucieni no Ērika mutes, līdz baltajās drānās tērptajiem vīriešiem nācās iedurt viņam nomierinošus medikamentus. Apstājos uz pakāpiena, lai nedaudz aizvērtu acis un smagi nopūstos. Smagums iesēdās pakrūtē kā svina lode, spieda mani pie zemes un liedza kāpt augstāk, atvērt smagās durvis un ieiet vēsajos koridoros, kurus smacināja sāpēs un izmisumā izkliegtas emocijas, histēriski smiekli vai nejēdzīga šūpošanās un lūkošanās vienā punktā.

Mans brālis, mans nabaga brālis, iesprostots šajās drēgnajās sienās, ik pa laikam izlaists parkā redzēt dzīvību un atkal iespundēts. Mans nabaga brālis.

Ēriks bija pārstājis kliegt, un vīrieši baltajās drānās veda viņu augšup pa kāpnēm man garām pavisam šlābanu.

Papurināju galvu un devos augšā.

-Labdien,- sacīju sievietei, kas sēdēja pie pašas ieejas aiz stikla un drukāja datorā.

-Labdien, Šillera kungs, kā jums gāja pastaigā?- sieviete smaidoši vaicāja, taču es mazliet apjuku par viņas draudzīgumu pret mani. Šo sievieti redzēju pirmo reizi, pat nezināju kā viņu uzrunāt līdz neizlasīju vārdu uz šiltītes pie krūtīm.

-Jūsu parks ir ļoti jauks,- mazliet pārāk strupi noteicu. -Man ir tikšanās, es došos. Vai man vajag pierakstīties?- smaidīgi vaicāju sievietei.

-Nē, droši dodies,- viņa sacīja.

-Esat pārliecināta? Vai tad jums nav jāzina, ka šeit kāds ir?- saraucu pieri.

-Viss kārtībā, mēs zinām, ka esat šeit,- viņa noteica un pievērsās savam datoram. Nosprausolojos un devos pa flīzēto grīdu uz klīnikas koptelpu, kur bija iespēja satikt manu brāli, manu dārgo brāli Ediju.

Apavu soļi atbalsojās vecās ēkas sienās, kuras gaitenī mana dvēsele bija vienīgā dzīvība.

Atvēris koptelpas lielās durvis, man pretī pavērās tā pati saule, ko baudīju ārā. Tās stari rotaļājās ar kādas sievietes spīdīgā papīra lapām, ko viņa, sēdēdama uz zemes, locīja. Vienā telpas pusē televizorā tika pārraidītas filmas, taču otrā atradās dīvāni un galdi, pie kuriem saskatīju pazīstamu seju.

-Edij!- uzsaucu brālim, kas piecēlās un pienāca pie manis apkampties.

-Es jau domāju, ka neatnāksi,- brālis mazliet priecīgi sacīja un norādīja uz dīvāna, lai es apsēstos.

-Kā tev te iet?- pastūmu savu koferi ar mantām un priekšu, lai varu apsēsties pretī brālim. Viņš izskatījās tāpat kā tad, kad pēdējo reizi viņu redzēju avārijas dienā. Dienā un notikumā, kas lika viņam attapties psihiatriskajā klīnikā.

-Sāc tu pirmais,- brālis mudināja. -Kā ārpasaule?

-Pēc avārijas visi skumst, bet es nesaprotu, kāpēc, abi taču esam sveiki un veseli. Tev jau tikai jāizārstē komplikācijas un būsim atkal brīvi cilvēki.

-Tā gan tas diezin vai notiks,- brālis sacīja. Viņš sēdēja man pretī atlaidies savā sēdvietā un sakrustojis rokas uz krūtīm. Edija skatienu pavisam nedaudz aizsedza brūnu matu šķipsna un caur skropstām brālis skatījās uz mani.

-Kāpēc?- saraucu pieri nesapratnē. Mans ķermenis notrīsēja kā sakratīts, bet es paliecos pret brāli.

-Es negribu iet ārpasaulē, es negribu ar tevi satikties katru dienu, redzēt tavu seju.

Saulei priekšā pievilkās mākoņi, ienesot telpā vēsu pustumsu.

-Kāpēc tu nespētu?- stingri vaicāju.

-Es tev nekad nepiedošu,- viņš sacīja ar zvērīgu toni it kā rūkdams, acīm iegailoties sārtām.

Man blakus kāds noskrapstinājās, kāds jauns vīrietis manā vecumā grasījās tvert manu koferi.

-Ko tu dari?!- es viņam uzsaucu.

-Tagad mana kārta,- viņš teica un, steidzīgi paķēris koferi, metās skriešus. Es pielēcu kājās, lai steigtos pakaļ jaunietim, kas apsēdās pie televizora.

-Edij!- kāds iesaucās tikpat zvērīgi cik mans brālis, bet, kad es pagriezos pret brāli, neviena tur nebija. -Es nekad nepiedošu, ka tu mani nogalināji!- tā pati balss nodārdēja man pie pašām ausīm un es asi apcirtos apkārt, svaidot rokas pa gaisu un gaiņājot prom uzmācīgo balsi, kas atskanēja katrā manā smadzeņu nostūrī, liekot uzplaiksnīt asiņainajām ainām no liktenīgās dienas.

-Kur ir mans brālis?!- es iekliedzos.

-Savaldiet Šilleru!- tālumā kāds iekliedzās.

-Es tev nekad nepiedošu, ka nomiru tevis dēļ. Nekad,- galvā ar to pašu zvērīgo toni runāja mans brālis.

-Kur tu esi?!- es saucu skaļi, aizspiežot ausis un saliecoties it kā balss manā galvā darītu lielākās fiziskās sāpes, ko cilvēks spētu just.

Manu ķermeni satvēra spēcīgas rokas, taču es negribēju, lai man kāds pieskarās, es stūmu rokas prom, lai tvērieni atlaistos vaļā.

-Kur ir mans brālis?! Kur viņš??- no kliedzieniem mana balss dunēja, taču rokas neatlaidās.

-Tavs brālis ir miris, nomierinies, Šiller. Tu negribi, lai mēs izmantojam medikamentus, vai ne?

Es papurināju galvu un atļāvu rokām mani turēt. Tikai ne medikamentus, tie liek redzēt lietas, ko nevēlos redzēt, tie liek redzēt dienu, kad nogalināju savu brāli.

-Ļoti labi, Šiller. Vai dosies uz savu istabu?- kad mani kliedzieni rimās, turētājs vaicāja. Mana elpa bija smaga, atkal pakrūtē bija svins un vilka mani uz leju.

-Mans brālis nav miris, viņš ir slims,- es sacīju un iztaisnojos, neviļus pagriežot galvu un sastopoties ar spoguli. Man pretī vērās sporta apģērbā tērpies, izkāmējis stāvs, kura augšdelmi bija kopēju ieskauti. -Kur palika mana kaklasaite un uzvalks?- es apjucis vaicāju.

-Tu labi zini, ka šeit mēs velkam ērtu apģērbu,- turētājs sacīja un viegli atlaida mani. -Ja šis atkārtosies, mēs būsim spiesti izmantot medikamentus, taču to tu negribi, vai ne?

Es papurināju galvu un paskatījos spogulī.

-Kur ir mans brālis?- klusi vaicāju.