Kaut gan šo stāstu jau pa daļām biju publicējusi nolēmu ielikt to visu kopumā, ceru uz atsaucību un kritiku.
1. nodaļa.
Pieķeros kādai rokai un iekliedzos, pie manis pienāk kāds un tad es redzu tikai uzzibsnījam asmeni. Bailes, kliedziens... Tad es pamostos, tad es atskāršu, ka tas ir tikai sapnis, paldies Dievam, tas ir tikai sapnis. Nazis gluži kā toreiz, tumsa arī kā toreiz, tikai šajā sapnī vienmēr ir tas mirklis, kad pieķeros kāda rokai un pat nezinu, kas ir šis kāds. Mulsinoši, bet esmu iemīlējusies šajā rokā, rokā, kas parādās manā sapnī, es nezinu kam tā pieder, es nezinu vai tas ir cilvēks vai nē, bet es mīlu to. Ieklausos mājas trokšņos, dzirdu kā tikšķ lētais pulkstenis pie sienas un vēl es dzirdu otrā istabā nošalcam gultas drēbes, laikam atkal sapņa iespaidā esmu kliegusi. Ieslēdzas gaisma un dedzina man acis, bet tomēr redzu, ka to ieslēdz tēvs: „Kāpēc tu kliedz? Redzēji sliktu sapni, kas notika?”Pat īsti nezinu ko atbildēt: „Nekas, tēt, es tikai redzēju kaut kādu riebīgu murgu, bet viss ok. Ej gulēt, tu tā pat slikti guli un vēl celies naktīs manis dēļ, piedod par to.” „Nekas, es saprotu. Varbūt gribi iedzert tēju? Varbūt pienu, cepumus? Es gan laikam tagad iešu atpakaļ uz gultu, rīt daudz jāizdara. Centies aizmigt un nedomā par sliktām lietām, tu taču zini, ka tas, kas notika pagājušajā gadā, tas nekad vairs nenotiks. Guli un nedomā par to.” Sirds man sāka sist kā ar āmuru- viņš reti piemin to, kas notika: „Nē tēt, tas nebija sapnis par to, es vienkārši pakritu un man skrēja pakaļ liels suns, tas bija parasts murgs. Tas nav nekas tāds, es tikai kliedzu sapnī, tāpēc laikam arī iekliedzos pa īstam. Tiešām, ej gulēt un neuztraucies par mani. Saldus sapņus. Es laikam arī tūlīt iešu, ja nevarēšu aizmigt paņemšu garlaicīgāko grāmatu kāda vispār ir mājās un palasīšu.” To sakot es iedrošinoši smaidu, man ir nepieciešams tas, lai viņš noticētu, es negribu jautājumus, es negribu vēl vairāk vizīšu pie psihologa, man jau pietiek ar to, ka man uz turieni ir jāiet divreiz nedēļā, man riebjas visu laiku melot. Tēvs vilcinās, bet tomēr nogurums laikam ņem virsroku: „Njā, tev taisnība iešu gulēt, bet centies aizmigt, tev rīt jābūt laikā uz skolu, ar labu nakti.” Un viņš uzspiež man ātru buču uz vaiga, noskrāpējot man seju ar saviem bārdas rugājiem, nez cik dienas viņš nav skuvies? „Ar labu nakti, tēt.” Nopūta izlaužas man no krūtīm, kad viņš jau ir izgājis no manas istabas un aizvēris durvis, par laimi viņš neko vairāk nevaicāja. Ir pagājis ilgs laiks, bet rētas uz ķermeņa un dvēselē ir turpat, kur tās bijušas, neviens ārsts nevar mani salāpīt. Ieslēdzu radio, tagad man vajag troksni, kaut ko, kas visu laiku skan šajā telpā, un tad es varbūt uz rīta pusi pat iemigšu. Varbūt...
2. nodaļa.
Ieeju garderobē un nolieku jaku tur, kur parasti- blakus draudzenes jakai. Uzeju augšā un skatos apkārt, vai kāds jau mani pamanīja? Pēkšņi no mugurpuses mani saķer divas lielas rokas, protams, tās pieder Lainei un viņa jau uzreiz sāk runāt par datorspēlēm un to, ko viņa brīvdienās darīja kopā ar Sašu un Lauri. Es jau sen vairs neklausos, tikai soļoju uz klasi blakus viņai un esmu jau pati savā pasaulē, ieejam klasē un audzinātāja uzreiz pamana, ka ar mani nav kaut kas kārtībā: „Margarita, vai ar tevi viss kārtībā, atkal visas brīvdienas negulēji?” Un to sakot viņa iesmejas pat neapjaušot cik tuvu ar savu joku ir patiesībai. Neko tādu es protams nesaku: „Nē, skolotāj, es tikai biju nedaudz apslimusi un man riebjas brīvdienas.” Nākamajā brīdī es skaļi nolamājos, jo klasē ienāk izlecēju bariņš, es viņus ienīstu. Skolotāja par manu rupjību neko nesaka, ir jau pieradusi pie tā, ka es visu laiku lamājos. Un tad sākas stunda, kuras lielāko daļu es vienkārši noblenžu ārā pa logu, pētot saules rotaļas sniegā un cilvēkus tur lejā. „...un tagad tu nemaz neklausies un izskaties pēc daunes, Marga, kur tu esi, zeme izsauc Margaritu!” Laines balss ielaužas manā pasaulē un manām nogurušajām domām ir jāpievēršas viņai, savādāk jau atkal dabūšu dzirdēt ko viņa par mani domā, un tas man jau ir apnicis. „Izklausās, ka tev bija baigi foršas brīvdienas, es gan visu laiku sēdēju mājās un nelīdu ārā gandrīz nemaz. Ko tev mamma teica par saplēstajām biksēm? ” Abas iesmejamies- viņa pa īstam, es nē, bet viņai tas nav jāzina, nevienam tas nav jāzina. „Nē viņa ne pārāk kliedza un gandrīz nemaz nesita.” Abas smejamies, jo tas tomēr ir tikai joks.
Astotās stundas beigas ir mana svētība, pestīšana. Izeju no matemātikas klases un čaloju ar Kasparu par visādām muļķībām, viņš visu laiku smejas un es tā pat. Bet man tie nav īsti smiekli, un tas nevienam nav jāzina. Noskrienu lejā uz garderobi, paķeru jaku un kā putns izspurdzu ziemas dzidrajā gaisā. Ārā viss ir pilns ar smiekliem un kliedzieniem, un sniegu, jo bērni ir bērni- viņiem patīk spēlēties, pat tad, kad viņiem jau astoņpadsmit gadu. Es arī pametu kādam ar sniegu un par to protams dabūju pretī veselu lavīnu, lai jau. Beidzot esmu viena, tā ir tik lieliska sajūta, iet pa sniegaino, slideno ceļu un plaši atplestām acīm vērot sniega radītās ainas. Diemžēl man šodien ir vizīte pie psiholoģes, tāpēc uzreiz jāiet uz autobusu, man nav daudz laika, tāpēc paātrinu soli. Paspēju tieši pēdējā brīdi, gluži kā filmās, samaksāju un apsēžos. Skati slīd garām ātri un es tos neuztveru, tāpēc skatos uz priekšā sēdoša vīrieša bezgaumīgo cepuri, pētu to un spriežu, kurā tirgus laukumā viņš to dabūja. Nu beidzot mana pietura, es ienīstu sabiedrisko transportu, tas liek man trīcēt bailēs un svīst. Izkāpju un nu jau man kļūst auksti, labi, ka nav tālu jāiet, bet es labāk stāvētu te pat un nosaltu, nekā ietu uz to ēku, kas tik ļoti izskatās pēc parastas daudzdzīvokļu mājas, bet patiesībā ir īsts moku kambaris man. Pieklauvēju un negaidījusi atbildi ieeju iekšā šajā briesmīgajā kabinetā ar pasteļtoņos krāsotajām sienām un spilventiņiem uz grīdas, ienīstu šo vietu, ienīstu šo psiholoģi. „Sveika Margarita. Kā tev klājas, vai tiec ar visu galā?”, tā nočalo maiga, pat pārāk maiga un mierīga balss, kuru es tā ienīstu. Bet to es nesaku: „Labdien, viss tiešām ir labi.” „Vari apsēsties un uzrunā mani uz „tu”, mēs taču esam draudzenes, vai ne?” un to sakot viņa mīlīgi pasmaida. „Labi.”, to es pasaku bez īpaša entuziasma balsī, novelku jaku, pakaru to un apsēžos uz viena no krēsliem, uz tā protams stāv kaut kāds stulbs spilventiņš sirds formā. Viņa laikam ir apsēsta ar spilventiņiem, te tie ir visur. „Šodien pie mums būs viesis, viņu sauc Endijs, un viņam ir 17, viņš ir pārcietis ko līdzīgu tam ko tu, tāpēc nolēmu, ka jums varētu abiem kļūt vieglāk, ja jūs parunātu viens ar otru. Viņš drīz būs klāt.” Sirds man sāk sist šausmīgi ātri, nosvīst plaukstas un iekšā uzvirmo niknums un bailes, jūtos kā zvērs krātiņā, bet cenšos to neizrādīt, tāpēc saldi pasmaidu: „Jā, man nav iebildumu, iespējams tas patiešām būtu jauki.”, pēdējo vārdu es izrunāju ar nelielu uzsvaru, jo dusmas gluži kā iesit man pa galvu. Viņa neko no tā laikam nemana: „Nu, re, iespējams, tas ir tieši tas, ko tu visu laiku meklē- kāds kuram būtu līdzīga pieredze un...” Šajā brīdī pie durvīm pieklauvē, un es esmu gatava izlēkt pa logu tikai, lai nebūtu jāsatiek vēl kāds un jāstāsta viņam par to, kas notika un tad vēl jāmelo par to, kas notiek tagad. Bet es nekustos, es sēžu un smaidu, gaidot visļaunāko. Man par pārsteigumu ienāk pilnīgi normāla izskata puisis, viņš pat ne mazdrusciņ neizskatās pusjucis, un tas mani nomierina, vismaz uz mirkli. Bet tas ir maldīgs un bīstams mirklis, jo tas pazūd ātri- tikko kā paskatos uz viņa rokām mana sirds gluži vai palecas, un es saraujos. Šīs rokas, es tās pazīstu, tās ir rokas, kuras mani katru nakti glābj manā murgā. Es pat nepamanu, ka esmu ievilkusi skaļu un sēcošu elpu, bet to pamana gan psiholoģe, gan arī šis Endijs. „Margarita, vai viss kārtībā? Kas notika?”, atkal jau psiholoģe dūdo savā saldajā balstelē tā, ka liekas tūlīt visapkārt nolīs medains lietus. Es uztaisu savu ierasto pokerseju un saku: „Nekas, man vienkārši uz brīdi aizsitās elpa, laikam esmu saaukstējusies. ”, vai esmu beidzot atradusi glābiņu? Kā būtu, ja es pateiktu, ka man reibst galva un iespējams ir temperatūra? „Man nedaudz galva reiba jau skolā, varbūt man ir temperatūra, vai jums nebūtu iebildumu ja es šodien nepiedalītos, es tiešām nejūtos labi.” Ieraugu psiholoģes līdzjūtīgo skatienu, un manī uzbango dusmas, es ienīstu to, ja izskatos citu acīs žēlojama vai vāja, bet arēji es to protams tagad neizrādu, es pat nesaviebjos. Atkal medus lietus nolīst pār viņas spilventiņiem: „Ak tu nabadzīte, varbūt tevi aizvest, varbūt piezvani tēvam, lai viņš tevi aizved, ja nu tev pa ceļam paliek slikti. Varbūt vēlies atgulties tepat?” Man nosvīst plaukstas no tādas domas vien: „Nē paldies, es tikšu galā, viss būs kārtībā, varbūt man tikai vajag iziet svaigā gaisā?”, to sakot vēl apdomāju viņas priekšlikumu par atgulšanos tepat- nu jā spilvenu jau netrūkst, un par to vien pie sevis iesmejos.
3. nodaļa.
Beidzot esmu mājās, beidzot esmu savā pasaulē, kura mani pieņem tādu, kāda esmu. Tēva protams nav mājās, viņa nekad nav, viņam nav laika pat savam bērnam- vienīgajam, kurš vēl palicis tēva mājās un nav aizspurdzis pasaulē kā putnēns. Piespiežu elektriskās tējkannas slēdzi, un ūdens pēc mirkļa tajā it kā iešalcas, tik pazīstama un nomierinoša skaņa manas mājas visaptverošajā klusumā. Iemetu tējas maisiņu krūzē un pieberu četras karotītes cukura, atceros, ka vēl pirms trim vai četriem gadiem man pietika tikai ar vienarpus karotīti, varbūt tagad cukurs palicis mazāk salds, vai arī es vairs nejūtu tā saldumu? Ai, vai nav vienalga. Atveru skapīti un izņemu cepumu paku- manas mūžīgās pusdienas. Apleju tēju, paņemu cepumus un nozūdu savas istabas patvērumā. Ārā jau palicis tumšs, bet gaismu neieslēdzu, man riebjas tas, kā tā grib iespiesties aiz plakstiņiem un pluinīt manas domas, es gribu būt viena ar savām domām, tumsā. Apsēžos pie galda un dzeru tēju, pēkšņi es dzirdu kaut ko noskrapstam pie skapja, vai tiešām pele? Bet, nē, es pati zinu, ka tā nav pele. Šādu troksni nekad neizraisa dzīvas radības, nekad... Pieceļos no krēsla un pieeju pie skapja , jau zinādama, ka tūlīt to atvēršu un izņemšu no tā kurpju kasti. TO kurpju kasti, kura man naktīs neliek mieru. Es zinu, ka nevajadzētu klausīties savās iekšējās balsīs, bet tomēr paklausu tām un atveru skapi, apsēžos ar kurpju kasti uz gultas malas. Klusums. Neviena nav mājās, saņemies, Margarita. Saņemies un atver to. Man nevajadzētu klausīties, bet es nevaru. Es paskatos apkārt, istaba ir tīta pustumsā, bet ja nu kāds tomēr redz, ko es daru? Nē, tu labi zini, ka neviens neredz, ver droši vaļā. Es noņemu kurpju kastes vāku, un man pretī cērtas pretīga, šķebinoša, nedaudz salda asiņu smaka, bet es tai nepiegriežu vērību, izņemu no kastes rūpīgi salocīto mātes blūzi un pieglaužu to sev pie slapjā vaiga- es atkal raudu. Agrāk blūze bija tik sniegbalta, es pat nezinu vai tā tāda bija patiesībā, vai tikai manās atmiņās, taču tagad tā ir pustumsā melna, tikai vietām vēl vīd gaišāki plankumiņi. Asaras rit pār vaigiem, un es tās pat nemēģinu apstādināt, tikai klusām noslauku tās, lai nenopil uz mana dārguma. Dīvaini, bet cauri asiņu smakai vēl jūtu mātes smaržas, tādas saldas ar nelielu pikantumu- viņas mīļākās smaržas- viņas mīļākā blūze. Piepeši dzirdu aizcērtamies mašīnas durvis, tēvs jau tik agri mājās? Paskatos pulkstenī un redzu, ka ir jau astoņi, ak dievs, cik ilgi es te tā sēžu? Ārprāts, kāpēc es vēl sēžu, man jānoliek viss atpakaļ pirms tēvs ienāk! Lai gan jāsteidzas, rūpīgi saloku blūzi un ieguldu kastē, kasti ielieku skapī, un tā durvis aizveru. Ko tālāk, kas izskatītos dabīgi? Pareizi, man taču vēl ir tēja. Ieslēdzu gaismu un apsēžos pie galda, ātri sev priekšā nolieku grāmatu un izliekos lasām. Atveras manas istabas durvis un ienāk tēvs-noguris, taču smaida. „Ņu, kā tev šodien gāja, vai salauzi daudzu puišu sirdis?” maigi, jauki smiekli ieskanas un noplok „Tu izskaties drausmīgi, kas tev uz sejas, vai tās ir asinis, tu esi sagriezusies?” Samulstu, bet tad saprotu, no kurienes man uz sejas var būt tikušas asinis : „Asinis? Hmm, dīvaini, varbūt, ka iegriezu pirkstā un nosmērēju arī seju, nezinu, tūlīt nomazgāšu.” Tēvs pasmaida un pajoko: „Ak ,Dūdi, tu vienmēr esi bijusi neuzmanīga ar nažiem, atceries, kā pirms pieciem gadiem iedūri sev rokā, jo neskatījies, ko dari? Es toreiz tā pārbijos, kad tu pienāci man klāt un teici: ”Papu, es laikam sevi nogalināju. ” es toreiz nevarēju izlemt- smieties par tevi vai raudāt.” Pasmaidu un saku: „Jā to laikam man vienmēr atgādināsi ne tikai tu, bet arī rēta uz manas rokas, iešu tagad nomazgāt seju, ja tev nav citi plāni priekš manis šovakar.” Tēvs man uzsmaida un tad paskatās uz manu rakstāmgaldu, redzu kā viņa mute saviebjas: „Tu lasi matemātikas grāmatu?” Paskatos uz galdu un redzu, ka steigā tiešām esmu paņēmusi matemātiku un vēl nolikusi uz galda to otrādi, saprotu, ka tagad vajag no situācijas iziet ar kādu dumju jociņu: „Es vienkārši sapratu, ka beidzot jāsāk izglītoties, neko nesapratu, tāpēc nolēmu paskatīties, vai otrādi pagriežot būs saprotamāk?” pasaku to un iesmejos, smiekli skan dabīgi, lai gan tie nav īsti. Tēvs iesmejas un iet pārģērbties uz savu istabu. Izskatās šausmīgi noguris, tāpēc domāju, ka vakariņu nebūs, viņš apsēdīsies pie datora un apēdīs pāris siermaizes un izdzers kafiju, daudz kafijas. Un es pa to laiku izslēgšu savā istabā gaismu un sēdēšu pie galda ar aukstu tējas krūzi sev priekšā, un atmiņām, kuras man neliks mieru līdz neizturēšu tās un iešu gulēt. Miegs par laimi vismaz uz kādu laiku ļauj nedomāt. Nemaz.
4.nodaļa.
Pamostos, ārā vēl pustumsa, bet jaušams rīts. Jūtu, ka kaut kas nav tā, kā parasti, paskatos apkārt, nē istabā nekas nav mainījies. Un tad nāk apjausma, ka šonakt nebija murga, nebija spējas pamošanās, bija tikai miegs. Cik laba sajūta, atkal pamosties normāli. Un tad es pasmaidu par to, ka dzirdu kā mans tēvs dungo, taisīdams kafiju un maizītes. Un šoreiz mans smaids ir īsts, cik tas ir neparasti- smaidīt, tāpēc ka tu gribi nevis tāpēc, ka citi to no tevis gaida. Un tad pasmaidu vēlreiz, jo līdz nākamajai vizītei pie psiholoģes ir vēl trīs dienas, dienas, kuras es varēšu nodzīvot pietiekami normāli. „Kauns, Margarita, ja viss, ko tu vēlies ir dzīvot normāli, būt tādai, kā visi citi. Man kauns par tevi, mazā.” Dzirdu čukstam mātes balsi kaut kur tepat. Salecos un skatos apkārt, bet viņas nekur nav, nebūs. Es viņai atčukstu: „Un tu, vai tu biji laimīga dzīvojot savādāk kā pārējie, ko tu no tā ieguvi? Tu gribi, lai ar mani notiek tas pats, kas ar tevi? To tu gribi?” pēdējie vārdi pašai nemanot pārtop par šņācienu, un es pati salecos no tā, cik tie dusmīgi izskan. „Es vismaz biju es...” kā vīlusies atčukst man mātes balss. Uz to man nav ko atbildēt, un es arī nealkstu dot atbildi balsij, kura noteikti ir tikai manu atmiņu uzburts rēgs manā galvā, jo tad tiešām būtu jāsāk sev vaicāt, vai neesmu jukusi? Tēvs klauvē pie durvīm, tad pa tām iespraucas viņa izspūrusī galva un mute savelkas smaidā gan viņam, gan man. „Kā būtu ar brokastīm? Negribi? Es vakar nopirku ābolus.” Viņš mani kārdina, vismaz viņš domā, ka mani kārdina. „Tēti, tu esi nelietis, tu uzbrūc man no mugurpuses manā vājākajā vietā. Tu vienmēr esi zinājis, ka āboli man ļoti garšo.” Iesmejos savus viltus smieklus. Tēvs arī iesmejas: „Izskatās, ka šorīt mēs paēdīsim brokastis kopā. ”
Pēc diezgan jaukām un man pašai retu reizi tiešām patīkamām brokastīm, es atkal esmu skolā un jūtos labi, es pat smaidu, kad Laine mani apķer no mugurpuses un iespiedz ausī savu sveicienu. „Čau Marga! Eu, vai zini, ko? Tieši tā- nezini. Es vakar nopirku jaunus džinsus, paskaties, vai nav dievīgi?” Es palūkojos uz viņas kājām un redzu, ka viņai tiešām ir jauni džinsi un tie izskatās pasakaini, tāpēc saku: „Vauu... es baidos pat vaicāt, cik tādi maksāja un ko teica tava mamma. ”, par šiem vārdiem abas iespurdzamies, jo abas zinām, ka Laines mamma ir apbrīnojami taupīga. Laine paskatās uz mani, pasmaida un domāju, ka redz, ka šodien esmu labā garastāvoklī, tāpēc iesāk mūsu garum-garo strīdu : „Ei, re kur nāk Kaspars, viņš jau atkal skatās uz tevi ar to aizplīvuroto skatienu, kāpēc tu nevari vismaz pamēģināt ar viņu kaut ko veidot? Nu, lūdzu, manis dēļ vismaz pamēģini, viņš ir tik foršs un jūs tik lieliski saderat kopā, nu lūuudzu!” Atkal jau vecā dziesma, bet es pieķeru sevi pie domas- kā būtu, ja tiešām mēs ar Kasparu...? Nu nē, tad jau man nāktos viņam kaut ko par sevi stāstīt, nē to es nevaru darīt, viņš to nekad nesaprastu. „ Laine, cik reizes mēs par to jau esam runājušas, un es vienmēr saku, nē paldies! Tu pat nevari iedomāties, cik kaitinoša ir tava čīkstēšana, ko tev vispār dotu tas, ka es būtu, nu tu zini, nu it kā kopā ar viņu? ” Laine teatrāli nopūšas: „Tu esi tik dumja...tu pat neapjaut, ka man tas dotu to, ka tu varbūt sāktu izturēties cilvēcīgāk, ja tev būtu kāds, kurš iekvēlinātu tavas dziļākās jūtas.” Es nobolu acis un nu ir kārta nopūsties man, taču nepaspēju viņai neko atbildēt, jo man blakus piepeld Kaspars: „Čav Marga, čav Laine! Marga, tu nāksi starpbrīdī ar mani uz parku, es gribu uzpīpēt, varu arī tevi uzcienāt, man ir mazais winstons, vakar nopirku un neviens nepaspēja man vēl izdiedelēt.” Laine parausta uzacis, es klusībā nopūšos, bet sajūtu izaicinājumu tomēr pamēģināt, un viņiem abiem par pārsteigumu saku: „Ok, nākamajā starpbrīdī es varu, bet brīdinu, ka izpīpēšu tev visu paciņu ja neuzmanīsies.” Viņi abi saskatās un ir pārsteigti, taču Kaspars smaida un saka, ka pagaidīs mani pie klases, tad noskan zvans uz stundu un mēs pašķiramies.
Noskan zvans no stundas, sakravāju somu un eju laukā no klases, pakrūtē man tā dīvaini kņudina, bet es šo sajūtu neņemu vērā un pieeju pie Kaspara. „Čav mazais pīpmani, ejam?” Viņš smaida kā pati saule un atbild: „Labi ejam, cik zinu, tad neviens cits no manas klases neies, tāpēc laikam nāksies sapīpēt divatā, tev nav iebildumu?” Smaidu un saku : „Nē man nebūs iebildumu, varbūt ejam? Mums ir tikai 10 minūtes laika un tu jau esi iztērējis divas no tām.” Abi sinhroni paskatāmies pulkstenī un spurgdami izejam no skolas.
