Mammu, lūdzu neaizej #44

Centos palasīt grāmatu bet es to nespēju jo acis miglojās ciet.Gaidiju kad atnāks mamma no darba.Laiks šausmīgi vilkās.Pa šīm divām stundām paspēju nolakot nagus un pie reizes izmazgāt matus.Uzvilku mugurā jaku un apsēdos uz palodzes lai redzētu kad atbrauks mamma.Paņēmu savu termosiņu un iedzēru malku kafijas.Rolands lejā skatijās telefvīzoru varēju dzirdēt pat viņa kluso elpošanu.Es ceru ka viņš nenāks šeit augšā.Vismaz līdz mamma nebūs mājās.Skolas uzdotie mājas darbi kaudzītē stāvēja man uz galda es tiem pat nebiju pieskārusies veselas 2 nedēļas.Vienkārši nebija laika un vēlēšanās kaut ko darīt.Pēkšņi ieraudziju mammas mašīnu piebraucamajā ceļā.Nolecu nost no palodzes un skrēju viņu sagaidīt kā tāda maza 5 gadīga meitenīte.Mamma knapi varēja atvērt durvis kad es viņu apskāvu.-Čau mazā-Viņa sacija un aoskāva mani.Rolands stāvēja pie dzīvojamās istabās durvīm un smaidija.Kā man besija viņa smaids.

-Kā tev gāja?-Viņš jautāja mammai piegājis klāt viņai un noskūpstijis viņu uz vaiga.Es gribēju piestāties mammai priekšā un viņu aizsargāt kā vien mācētu.Mamma piederēja man un tikai man.Mēs iegājām virtuvē un mamma apsēdās un aizdedzināja cigareti viņa vienīgā drīkstēja smēķēt iekštelpās jo Rolands nesmēķēja un es smēķēt vispār nedrīkstēju.Lai gan šo noteikumu es ļoti bieži pārkāpu.Mamma izskatijās nogurusi zem viņas acīm vīdēja zili loki ko viņa nespēja aizklāt ar kosmētiku.Mammai bija tikai 36 gadi un es viņu mīlēju vairāk par visu pasaulē.

-Es šovakar nebūšu mājās Vanesa jo man ir seminārs Un pa nakti es palikšu pie savas māsas.-Es sastingu un ieķēros mammas rokā.-Vai tu nevari atcelt to un palikt mājās ar mani?Lūdzu-Es viņai lūdzos.Mamma paskatijās uz manis un teica-Vanesa beidz tu vairs nēesi nekāda maza meitenīte viss būs kārtībā ar tevi paliks Rolands.Es nopūtos vai tad viņa nesaprata ka tieši Rolands ir tā problēma?

-Kas ar tevi pēdējā laikā notiek Vanesa?-Mamma jautāja.Rolands piecēlās un aizgāja pie leduskapja pēc aliņa.Es pilnīgi jutu viņa acu skatienu duramies man mugurā.Viņš deva man zīmi.

Es nopūtos un samīļoju mammu un uzgāju augšā savā istabā.Es iekritu gultā un sāku nevaldāmi raudāt.Kāpēc???Jo es ienīdu šo dzīvi es ienīdu šīs bailes.Kāpēc man nevar būt normāla ģimene?Kāpēc es vispār piedzimu?Es piegāju pie skapīša un izņēmu anti-depresant tableti.Es to iedzēru un aizgāju gulēt lai nebūtu jāmokās sāpēs.