Mammu, lūdzu, neaizej #106

Pamodos izkāpu laukā no gultas aizgāju līdz vannas istabai un iegāju dušā jo mani mocija nenormāli stipras paģiras lai gan vakar nepiezēros tik traki.Kamēr mazgājos domāju par to ko teikšu mammai kad aizbraukšu mājās.Pateikšu ka nokavēju autobusu un ka paliku pa nakti pie Kailijas daļēji tie nebija meli.Ietinos dvielī un paņēmu un ieslēdzu fēnu sāku žāvēt matus.Dzirdēju kā Kailija ieklepojas kā gan viņa vēl spēja gulēt?Vai viņai vispār nesāpēja galva?Saģērbos savās drēbēs un iegāju atpakaļ istabā.Kailija bija piecēlusies viņa sēdēja sēdus gultā ar ūdens krūzi rokās.

-Ak dievs-Viņa sacija pieskaroties savai galvai.Es iesmējos lai gan man nebija labāk.Apsēdos viņai blakus un saņēmu rokās viņas roku.

-Būs jau labi šī nav pirmā reize kad esam kopā piedzērušās.-

-Man liekas ka šī ir pēdējā reize kad es dzeru-

Es sāku smieties tā viņa vienmēr teica nākamajā dienā.Es viņu pakratiju lai viņa neaizmieg.

-Man jābrauc mājās.-Čukstēju

Kailija pagriezās pret mani un ar roku noņēma matu šķipsnu man no pieres.Es zināju ka viņa grib lai es palieku šeit pie viņas, bet es nevarēju jo gribēju satikt Rolandu un mammu.Es piecēlos kājās un uzvilku mugurā savu jaku.

-Es tev vēlāk piezvanīšu sarunāts?-Saciju un apskāvu Kailiju.Viņa mani apskāva un nobučoja man vaigu.Es izgāju laukā no istabas un atvadijos no Kailijas mammas pateicu paldies par to ka viņa ļāva man palikt.Izgāju laukā no dzīvokļa un gāju uz staciju.

Stacijā man nācās gaisīt vilcienu kādas 30 minūtes jo bija radusies neliela aizķeršanās.Kad beidzot tas pienāca es biju pirmā kura iekāpa iekšā.Apsēdos savā parastajā vietā un ieslēdzu mūziku un iegāju instigramā.Vakardienas bildei bija jau kādi 300 like.Pasmaidiju.Uzrakstiju mammai ka jau braucu mājās.Viņa atrakstija ka tas ko es vakar izdariju nebija diez ko godīgi pret viņu.Es noriju siekalas man ļoti nepatika mammu sāpināt.Es noliku telefonu somā un skatijos laukā pa logu.Kāpēc es vienmēr izdariju nepareizās izvēles.Es tik ļoti centos mainīties uz labo pusi bet es vienmēr visu sačakarēju.Es tik ļoti gribēju pierēadīt mammai ka es varu laboties un ka viss būs kārtībā.

Jutu kā asaras līst pāri maniem vaigiem.Mēs viereiz runājām par to ka mani vajadzētu sūtīt uz motivācijas programu.Bet tā arī tas palika karājoties.Daļēji es to gribu bet no otras puses es to negribu jo negribu širties no savām atkarībām.Ko lai es daru?

Izkāpu laukā no vilciena un ātrā solī gāju uz mājām kas būs tas būs pati vien esmu pie visa vainīga.Es piekritīšu braukt uz to motivācijas programu.Es piekritīšu visam tikai galvenais lai mamma ir laimīga.Tas bija vienīgais ko es vēlējos.Ja vajadzēs es pat pārstāsu draudzēties ar saviem draugiem izņemot ar Kailiju viņu es nekad nepametīšu bet par pārējiem man ir pilnīgi vienalga.

Iegāju iekšā mājā un tur jau viņa sēdēja virtuvē pie galda ar savu cigareti rokās.

-Apsēdies lūdzu mīļā-Viņa sacija un pievilka manu krēslu sev tuvāk.

Es nopūtos un apsēdos.

-Es piekrītu motivācijas programai.-Klusām saciju un jutu ka atkal sāku raudāt.Mamma pievilka mani sev klāt un apskāva.

-Ak dievs Vanesa es pat nezinu ko ar tevi darīt.

Es arī nesapratu ko man ar sevi darīt.?