Malduguns. 4.1

Koridorī nogriezos pa kreisi. Jutu nelielu satraukumu, taču to pārmāca lielais izsalkums. Ko vien es neatdodu par kasti siera picas! Jutu mutē sarosamies siekalas, taču tik pat ātri izmetu vilinošo domu no prāta. Šobrīd ir svarīgākas lietas, kurām jākoncentrējas.

Uzliku nedaudz sasvīdušo roku uz vēsā metāla durvju roktura. Tas patīkami kņudināja ādu. Ar vieglu kustību atvēru durvis. Zināju visu pagraba plānu no galvas, tāpēc pustumsa mani netraucēja. Pagrabs oda pēc mitruma un vēl kādas jocīgas smaržas, taču nesapratu kas tā par smaržu. Nedaudz saraucu degunu un iegāju apgaismotajā telpā.

Uzreiz pamanīju Adelaidu, kura bija atspiedusies pret sienu un pētīja savus nagus. Viņa nebija cilvēks par kura eksistenci priecājos. Adelaida paskatījās uz mani un viņas acu skatienā bija redzams nicinājums un nepatika, tāpēc biju gatava sagaidīt kādu neglaimojošu piezīmi.

- Oho! Nedomāju, ka tiksi cauri sveikā! - Adelaida sarkastiski iesmējās un aplaizīja savas koši sārtās lūpas. Koši zilajās acīs redzēju pazibam apmierinājumu. Gribēju viņu nosist, taču sapratu, ka tas šajā situācijā nebūtu racionāli darīts.

- Oho! Nedomāju, ka pieaugušie šādi uzvedas! - atdarināju viņas toni, taču un pēc iespējas nejaukāk pasmīnēju. - Ak, tu taču esi nepilngadīga. Pasmaidīju un cēli pagāju viņai garām. Vēlreiz iesmējos un redzēju kā viņas vaigos iesitas sārtums, kas sāka līdzināties viņas lūpu krāsas tonim. Samiegusi acis viņa aizgrieza galvu prom no manis.

- Labi, drāmu pie malas. Vai varam sākt? - Sloanna aizkaitināta lūkojās uz mani un Adelaidu. Viņas koši zaļās acis mirdzēja un  tajās bija tādas kā dusmu dzirkstelītes, kuras pēc īsa mirkļa pazuda.

- Protams. - Adelaida sausi atteica un, kurpju papēžiem klaudzot, apsēdās pie lielā galda. Sekoju viņas piemēram un apsēdos blakus Džonam.

***
Bija pagājušas jau trīs stundas un apspriede tuvojās beigām. Bijām palikuši trijatā - Sloanna, Ītans un es. Pārējie jau bija izklīduši. Jūtos kā izspiests citrons, jo nogurums bija mani pārņēmis pilnībā. Glāba tikai tas, ka apspriedes laikā Sloanna apžēlojās, un mums ar Ītanu tika atnests ēdiens.

- Viņa paņēma Džīna datoru. - Ītans nejauši izspēra. Jutos kā aplieta ar ledainu ūdeni, tāpēc zem galda iespēru Ītanam, cik stipri vien varēju. Viņš sāpēs iekaucās. Un novērsa skatienu.
- Ko tu izdarīji?!- Sloanna pārjautāja vēlreiz, neticēdama sacītajam.
- Domāju, ka dzirdēji un tas nebūs jāsaka vēlreiz. - aizkaitināti sacīju. Laikam pie vainas bija arī miega trūkums, jo vēlējos iznīcināt visu, kas atradās man apkārt, taču sapratu, ka Sloannu izaicināt nevajag.Šobrīd jau biju nepatikšanās, tāpēc turēju muti ciet.

- Cik ilgi jau tas ir pie tevis? - Slo jautāja, fokusēdama skatienu uz mani.
- Kopš brīža, kad bēgām. Uztraukumā to paņēmu līdzi, jo nezināju, kad vēl tāda izdevība var rasties. - arvien vairāk saīgdama runāju. Jūtos draņķīgi.

- Tu vispār saproti, ko tas var nozīmēt mūsu drošībai?! - Sloannas balss dusmās kļuva spalga. Es neatbildēju un gaisotne kļuva vēl saspringtāka.

- Klau, viņi tik ātri vēl noteikti nav uzzinājuši, kur mēs atrodamies.. - Ītans klusi murmināja, mēģinādams glābt situāciju. - Varbūt mēs kaut kā varētu uzlaust to sasodīto paroli.. ?

Sloanna joprojām bija noskaitusies.
- Viņai neizdevās? - sieviete runāja ar Ītanu, aizmirsdama manu eksistenci.
- Nē, bet varbūt Railijs var kā līdzēt. - Ītans raudzījās Sloannas acīs.
- Labi. Mēģināsim. - viņa izaicinoši atbildēja un piemetināja,- Apspriede beigusies. Varat būt brīvi.