Malduguns. 2.1

Kad pie ēkas stūra pavīdēja zaļā busiņa siluets, likās, ka no atvieglojuma apraudāšos. Pašķielēju uz Ītenu un viņa sejā redzēju tās pašas emocijas, kas pauž to, ka briesmas ir aiz muguras. Joprojām jutu, ka man no skriešanas trūkst elpas un elsojot skrēju uz busiņu. Aiz muguras dzirdēju šāvienu troksni, kas lika no bailēm sarauties, taču mudināju sevi nebaidīties. Man jābūt stiprai.

Aši ielēcu zaļajā busiņā, kas mūs jau gaidīja. Manu augumu pārņēma patīkams siltums, kas lika kaut nedaudz attapties no skrējiena. Gandrīz nepaspēju aizcirst busiņa durvis, kad Džons jau uzspieda uz gāzes pedāļa. No straujā manevra atsitos pret durvīm, taču tik pat ātri iekārtojos sēdeklī.

Dzirdēju Ītenu un Džonu iesmejamies. Nevilšus pasmējos arī es, taču tik pat ātri kļuvu nopietna.
- Labi. Smieklus pie malas, smiesimies, kad dzīvi tiksim prom. - Džons savā vīrišķīgajā balsī paziņoja un uzspieda uz gāzes pedāļa. Dzirdēju riepu kaukšanu un mēs traucāmies prom pa šoseju.

- Ņem, padzeries, - Ītens pārtrauca klusumu un pameta man pudeli, - nekas cits nebija, taču vismaz kaut kas dzerams.
Palūkojos uz pudeli un sapratu, ka tas ir rums ar kolu.
- Nav tik slikti, kā domāju. - pašūpoju rokās pudeli un ierāvu pamatīgu malku dzēriena. Nopriecājos, ka tas nebija pārlieku stiprs un atdevu pudeli atpakaļ Ītenam.

Atslīgu aizmugurējā sēdeklī un aizvēru acis. Tas bija mīksts, un tam uzsegtā sega smaržoja pēc priedēm. Ievilku plaušās patīkamo smaržu. Joprojām jutu, cik ātri dauzās mana sirds, taču pamazām sirds ritms kļuva normāls. Dzirdēju, ka Ītens sarunājas ar Džonu, taču biju pārāk nogurusi, lai piedalītos sarunā. To saprata arī viņi, tāpēc mani netraucēja.

- Tu vari pagulēt, ja vēlies. Mēs būsim galā pēc pāris stundām. - Ītens klusi sacīja un viņa sejā redzēju, ka viss ir noritējis labi, taču pieliku pie lūpām pirkstu un norādīju uz datoru.

Viņš samirkšķināja acis un nedaudz pasmīnēja. Redzēju kā viņa lūpu kaktiņš paceļas, taču viņš uzreiz novērsās. Mirklis pazuda kā nebijis. Paskatījos uz Džonu, taču viņš bija pārāk koncentrējies uz ceļu, lai ko pamanītu, tāpēc lieki neuztraucos.

Pagaidām vēlējos, lai tas paliek starp mums. Es vēl nebiju gatava atklāt to pārējiem. Varbūt tikai Sloannai. Vairāk nevienam. Vismaz pagaidām.

Palūkojos uz tumšo mežu, kas zibēja garām. Tas bija vilinošs un noslēpumains, taču nenotverams. Tāpat kā rotaļīgs tauriņš. Ietinos savā siltajā jakā, kas mētājās uz sēdekļa un ļāvos miega vilinājumam. Jutu, ka mani pārņem miers un iemigu dziļā miegā. Vismaz sapņos varēju aizmirsties. Aizmirst realitāti.