Mēs iesoļojam Kolerta kabinetā, vien stundu pēc manas pamošanās. Vīrietis stāv pie loga un vēro tālumā notiekošo. Viņš mūs mana vien tad, kad sadzird mūsu pavadoni aizveram durvis.
Šoreiz Valts nav atvests ar mums. Tikai Ēriks. Puisis visai prasmīgi mani ignorē un es daru to pašu. Es esmu dusmīga un man nav ne jausmas cik ilgi tas turpināsies.
Pēc Kolerta sejas izteiksmes ir redzams - mēs esam iekūlušies nepatikšanās.
" Vai kāds man var paskaidrot Jūlijas dīvaino uzvedību ? " viņš pēc ieilguša klusuma jautā. Skatiens tiek pievērsts sargiem, tad Ērikam. Laikam mans viedoklis nevienu neinteresē.
" Šaubos, ka loģiski spriestspēji cilvēki to sapratīs. " Ēriks atbild un es veltu viņam aizkaitinātu skatienu. Iepriekš man bija licies, ka puisis ir perfekts vadonis, tomēr tagad es saprotu, ka esmu pārskatījusies. Pamatīgi pārskatījusies. Kā gan vadonis ir spējīgs atstāt nelaimē savu draugu un vēl pie tam aizvainot to cilvēku, kas tik tālu ir aizdomājies ?
" Katrā ziņā, es ceru, ka tas neatkārtosies. Man ļoti negribētos kļūt nejaukam. " viņš mierīgi nosaka. Vai tas ir viss? Biju domājusi, ka pamatīgs brāziens ir mazākais ar ko man rēķināties, bet tagad mani tā vienkārši laiž prom.
" Kas notika ar Vilu ? " jautāju.
Vīrietis brīdinoši uz mani paskatās :" Nav tava darīšana. Dzīvs viņš ir, tas ir vienīgais, kas tev jāzina. "
Es iekožu lūpā, tomēr tas nelīdz. Es nespēju nomierināties :" Kur ir Vils ? "
Kolerts pieceļās kājās. Viņa acis kļūst tumšākas.
" Nav. Tava. Darīšana. " viņš lēnām atkārto, liekot starp vārdiem pauzes.
Ēriks mani no mugurpuses satver, devdams zīmi, ka ir laiks apklust, bet es viņam iesitu :" Novāc savus grābekļus. "
Rokas pazūd. Šodienas strīdi un arī tagadējās nesaprašanās dod ziņu. Galvas sāpes aizvien palielinās. Vairs neesmu tik pārliecināta, ka tas ir dēļ kritiena. Es negribu stīdēties ar sāpošu galvu. Tas man traucē spēju skaidri spriest, tomēr atkāpties es arī nevēlos.
" Es. Prasu. Kur. Ir. Vils. " es nosaku, atkārtodama Kolerta toni.
Vīrietis norāda sargiem un es tieku satverta un vesta ārā no telpas. Nē ! Es gribu zināt, kur viņš ir !
Es iesitu sargam un tas saraujas, tomēr neatlaiž mani. Tieši otrādi - tvēriens pastiprinās.
Kad mēs izejam no telpas, es saraustīti elpoju. Sasodīts !
Kāpēc visiem ir noslēpumi no manis ? Es gribu zināt, kas notiek, tomēr visi ir nolēmuši paspēlēt partizānus ! Es uzlūkoju Ēriku, kurš acīmredzami dusmīgs, soļo uz priekšu. Puisis pagriež galvu manā virzienā un uzreiz novēršās.
Jauki, esmu palikusi viena.
Ir pagājusi jau nedēļa. Viena sasodīti šausmīga nedēļa.
Esmu palikusi pilnīgi viena. Visi trīs mēs esam vieni, lai arī atnācām kā draugi. Šī iestāde pat vistuvākos padarīs par svešiniekiem.
Valts jau sākotnēji turējās no mums atstatus, tomēr tagad tas ir vēl vairāk jūtams. Puisis tiek trenēts savādāk nekā mēs ar Ēriku. Cik nopratu, viņš būšot spiegs, vai kas tamlīdzīgs. Viņam nebūs jānogalina, jācinās. Viņam nāksies vairākas stundas no vietas būt par dzīvnieku un izsekot cilvēkus.
Ēriks ir kļuvis vēl noslēpumaināks. Iespējams, vaina ir tajā, ka mēs nerunājam. Puisis ir kaut ko izdomājis. Manu viņu ik pa brīdim uzmetam skatienu evakuācijas plānam. Redzēju viņu analizējam kameras durvis, kamēr sargs ir aizņemts. Tomēr spriežot pēc viņa sejas, panākumu nav. Viņš tiek trenēts par līderi.
Un es.. Es esmu nogurusi no nezināšanas. Visiem ir noslēpumi no manis. Rodas sajūta, ka cilvēki visapkārt uzskata mani par mazu bērnu.
Dīvainās galvas sāpes, kas mani pavada ik pēc soļa, nekādīgi neuzlabo situāciju. To nevar nosaukt par neciešamām mocībām. Tās ir kā patstāvīgs smagums, dūrieni deniņu apvidū. Es cenšos to neizrādīt, tomēr ar katru dienu noslēpumi, slepenie skatieni, nesaprotamās zīmes, strīdi un galvas sāpes, padara mani arvien nervozāku.
Kārtējais treniņš. 9 apļi. Pēc tiem mēs tiekam aizvesti līdz zāles vidum. Bokss. Mums tiek izdalīti cimdi un katrs dodas pie viena no boksa maisiem. Danielam laikam ļoti patīk šis sporta veids, jo neesmu redzējusi ne reizi, kad viņš nebūtu bijis pie sišanas. Arī tagad viņš piesteidzas pie tumši zaļa maisa. Ēriks tādu aizrautību neizrāda tomēr visai agresīvi apstrādā tumši sarkano maisu.
Man tiek tumši dzeltens maiss. Es vidēji ātrā tempā atstrādāju vienu un to pašu sitiena veidu. Kā skaitāmpantiņš, kurš ir jāskaita tik ilgi, līdz tas jau ir iekalts prātā.
Pēc nezināma laika posma, treneris beidzot liek mums pārtraukrt un sadala pa pāriem, lai pamācītu viens otram jaunas tehnikas. Daniels ir pārī ar mani, Ēriks ar pašu treneri.
Man šodien noteikti nav laimīgā diena.
" Daniel, es teicu pamācīt, nevis nogalināt. Jūti atšķirību ? " treneris vēl nosaka un sāk cīņu ar Ēriku. Abi vīrieši ir vienā līmenī.
Daniels ir pārsteidzoši mierīgs. Viņš vienmērīga balsī skaidro man sitiena paņēmienu un tad mēs to izmēģinām.
" Jūlija, Daniel, kas notiek ? " treneris jautā un mēs abi sinhroni pagriežamies pret viņu.
" Kas vainas? " puisis jautā.
Vīrietis iesmejas :" Kāpēc jūs abi sitat ar kreiso roku ? "
" Esmu kreile. " nosaku un pēc sekundes dzirdu Danielu pasakam to pašu, tikai vīriešu dzimtē. Visi iesmejās, pat Ēriku tas uzjautrina.
" Nu labi, ģimenīte. Sitiet ar kreiso. "
Savukārt mani tas kaitina. Mēs vairs neesam ģimene. Mana ģimene nodega.
