Mūs ved uz ēdamzāli. Kārtējās brokastis, kuras es nespēšu ieēst. Ja tā tas turpināsies, mans ķermenis pārvērtīsies par skeletu. Tomēr nedomāju, ka skeleta statuss mani izglābs no šī cietuma.
Mums ir palikuši vien daži pagriezieni, kad es manu koridora atzarā mazu puiku, kas nevaldāmi bļauj.
Puiku, kurš vienmēr man ir licies kluss. Kliedziens ir izmisīgs, rodas sajūta, ka viņš cenšās visus nogalināt ar kliedzienu vien.
Vils. Es nedomājot izraujos no sarga tvēriena. Man palīdz fakts, ka sargs tāpat kā pārējie bija pievērsies kliedzieniem un aizmirsa par savu pamata pienākumu.
Kad es esmu noskrējusi aptuveni pusi ceļa, sargs mani no aizmugures saķer aiz rokas un nogāž uz muguras, galva sāpīgi atsitās pret flīzēm. Samiedzu acis. Uzmanīgāk nevar ?
Kaut kur tālāk dzirdu Ēriku nobļaujamies, lai mani liek mierā. Ar acs kaktiņu redzu kā otrs sargs viņu cenšās saturēt, tomēr tas izdodas visai šaubīgi.
Ignorējot sāpes, es piesvempjos kājās. Sargs mani stingri satver un nolamājās. Esmu viņam sagādājusi īslaicīgas problēmas. Kuru gan tas uztrauc ?
Vils ir manījis manu tuvošanos un tagad vēl aktīvāk cenšās tikt vaļā no vīrieša, kas viņu tur. Lielākās problēmas sagādā tas, ka viņam ir uzlikti rokudzelži.
Mans pavadonis sāk mani vilkt atpakaļ, bet es pretojos, cenzdamās viņam iesist. Vīrieti tas pamatīgi sakaitina un es saņemu sitienu pa seju.
Neticīgi uz viņu palūkojos. Viņš ir pārkāpis savas robežas. Dusmās viņam iespļauju sejā un izraujos.
Dusmas aug un jau sagatavoju muskuļus. Viņš nedrīkst tā izrīkoties. Saņēmusi visu niknumu, kas manī ir...
Sāku bēgt prom.
Es nonāku līdz Vilam un ātri novērtēju viņa stāvokli. Puika ir pārģērbts, tīrs un izskatās vesels. Kāpēc viņš ir rokudzelžos ?
Pēkšņi sargs aiz muguras mani saķer un sapurina. Vēl mirklis un es jūtu kaklā ieduramies adatu. Vēl pēc brīža es sāku just nogurumu. Sargs mani stingri satver un velk prom. Es aizmiegu.
Kad es pamostos, Ēriks ir man blakus. Viņš ir apsēdies gultas malā un atspiedies elkoņus pret ceļiem. Puisis ir satraucies. Kopā saliktās plaukstas trīc.
Es piesvempjos augstāk un puisis beidzot mani pamana. Skatiens neko neatklāj.
Miegs vēl nav pilnībā mani pametis. Es labprāt vēl pagulētu, tomēr tāda ekstra man nav dota. Galva nepatīkami pulsē, bet tas laikam pateicoties neveiksmīgajam kritienam.
" Spļauj laukā. " sāku, nogaidoši vērdamās puisī.
" Ko ? "
" Kas notika, kamēr es biju ārpus uztveres zonas ? " paskaidroju un redzu, ka puisis ir sadusmots. Tas nav uz labu.
" Kas notika ? Tu to tiešām jautā ? Mēs iekļuvam melnajā sarakstā, mums paveiksies, ja viņi mūs atstās dzīvus, tu, un starp citu arī es, dabūjam lērumu sitienu un tu uzvedies kā pārgalvīgs skuķis ! " puisis, paaugstinot balsi, saka.
Vai viņš mani apvaino tajā, ka gribēju palīdzēt Vilam ?
" Jā, tāpēc, ka tu pat neaizdomājies tik tālu, lai palīdzētu savam biedram ! Kas tu par vadoni ?! " atkliedzu pretī, pieceldamās kājās. Puiša uzvedība mani kaitina.
" Par kādu palīdzēšanu var iet runa ? Viņi tevi izslēdza pirms tu vispār līdz puikam nonāci ! Mēs nespēlējam bērnu spēlītes, kurās tu vari tēlot varoni, Jūlija ! Šī ir dzīve. Iemācies savaldīt savas emocijas. " puisis seko manam piemēram un pieceļas kājās.
Jūtu miegu pilnībā pametam manu ķermeni. Asins dzīslās mutuļo.
" Savaldīt emocijas ? Jā, tas tev lieliski sanāk. Kādu jautājumu gan es tev neuzdotu, tu nesaki atbildi. Sasodītais partizāns ! " nobļaujos.
" Tāpēc, ka ne visi ir tādi kā tu ! Ne visi izliek uz paplātes savu " sliktā " cilvēka dzīves gaitu. Tev ir viegli stāstīt par saviem noziegumiem, tomēr man nē ! Es negribu, lai kāds to zina un tev būtu pēdējais laiks iziet no savas bērna spītības un ļaut manam atmiņām palikt pie manis ! " puiša seja kvēlo. Mēs abi esam sadusmoti, nikni.
" Un pēc tā tu gribi lai es tev uzticos? Kā es varu uzticēties cilvēkam, kuru es nezinu un kurš ļauj saviem biedriem krist briesmās ?"
Puisis iekož lūpā. Viņš cenšās sevi savaldīt. Pēc mirkļa viņa balss iegūst normālu skanējumu :" Kad tu izaugsi, tu sapratīsi, ka ir lietas ar kurām tu nevēlies dalītes pat ar tuvākajiem. Lietas, kuras tu labprāt uz mūžiem izdzēstu no atmiņas. Un tāpat tu sapratīsi, ka ir brīži, kuros cīņa ir bezpalīdzīga un pat stulba. "
Pirms es paspēju ko bilst, puisis iziet no telpas, aiz sevis aizcirzdams durvis.
