Vēl viens treniņš, tikai šoreiz bez Ērika dusmām, vismaz es tā ceru. Puisis izskatās mierīgs, tomēr es jau esmu sapratusi, ka viņš ir labs aktieris.
Šoreiz treneris tur Ēriku pa gabalu no Daniela, kurš ir apsēdies mazliet patālāk. Uzlūkojot viņa sasisto seju, pasmaidu. Viņš to mana un izaicinoši, draudīgi skatās pretī. Es nenovēršos līdz pat brīdim. kad izdzirdu savu vārdu. Treneris ir nolēmis kompensēt Daniela trūkumu ar mani. Es cīnos ar Ēriku - izklausās pēc nāves sprieduma.
Viss ir paredzami. Es esmu tā, kas uzbrūk pirmā un un arī tā, kas primā krīt.
Puisis man pasniedz roku un es pieceļos, sākot visu no sākuma. Pēc desmitiem kritienu es beidzot izdomāju mazu krāpšanos, kas varētu man palīdzēt.
Es uzbrūku, puisis mani saķer un nogāž gar zemi. Es skaļi ieaurojos, saviebdama sāpju grimasi. Tas nostrādā un es tieku momentā atlaista. Neminstinoties iesitu puisim un uzveļos viņam virsū. Mans svars ir par mazu, lai viņu ilgi noturētu, tādēļ es izmantoju viņa paša rādīto paņēmienu. Es aplieku roku ap viņa kaklu, daļēji uzguldamies viņam pašam. Puisis cenšās man iesist ar kājām un es pieliecu galvu zemāk. Dairis noskaita līdz desmit un es puisi atlaižu, uzvaroši smaidīdama. Viņš arī izskatās iepriecināts, lai arī pats palika zaudētajos. Mēs pārmijam acu skatienus un man kļūst silti.
" Ērik, neesi tik mīkstsirdīgs. " Daniels nosaka, pieceldamies no savas vietas.
Ēriks iztēlojas, ka neko nav dzirdējis. Treneris brīdinoši uzlūko Danielu, kurš parausta plecus un aiziet.
Uzreiz pēc treniņa, mūs aizved uz ēdamzāli. Viss kā parasti - Valts aktīvi ēd, Ēriks velk garumā, bet es nemaz nepieskaros ēdienam. Negribu aizvainot šejieniešu pavāru, tomēr ēdiens ir patiesi briesmīgs.
Nespēju nedomāt par to, ka esam iesprostoti šai killeru skolā. Man jau sāk šķist, ka atrodamies šeit labprātīgi. Neviens pat necenšās atrast izeju. Protams, es negribu mesties prom, pat neapdomājot kā to izdarīt, tomēr arī sēdēt neko nedarot negribas.
Ārsts atkārto savu tradīciju un pieiet pie mūsu galdiņa, šoreiz paņemot Valtu. Kāpēc gan viņiem ir vajadzīgs mūsu veselības stāvoklis ? Nešaubos, ka viņiem ir pieejami visi slimnīcu izraksti.
Ēriks joprojām ēd, tādēļ es pievēršos sarunām telpā.
Darbs, darbs un vēlreiz darbs. Šie cilvēki ir tik neinteresanti, cik tas vispār ir iespējams. Vai viņiem vispār pastāv dzīve aiz šīs iestādes sienām ?
Pēkšņi es pamanu Kolertu. Viņš ar kādu runā, tomēr tas kāds, ir pagriezies pret mani ar muguru.
" ...nekam neder. Kāda jēga mums no diviem trakajiem ? " kāds jautā. Pēc brīža es atpazīstu arī balss īpašnieku. Daniels. Vai viņš te ir tik svarīga persona, ka drīkst sēdēt pie viena galda ar vadību ?
" Es gan nebūtu tik kategorisks. Jūlijas dusmas viņu padarīs par ideālu aģentu. Un par Ēriku es esmu stāstījis. Nešaubos, ka kaut kas ir mainījies. Būs tikai... "
Ēriks mani iztraucē, skaļi nolicis dakšu šķīvi. Sargs mūs aizvelk prom un es palieku nezinot sarunas beigas.
" Kā tu domā, mēs kādreiz tiksim prom ? " jautāju.
Sargi ļauj mums brīvi staigāt pa savu ieslodzījuma teritoriju un mēs to arī izmantojam. Pārmaiņas pēc, puisis ir atnācis pie manis. Mēs esam atgūlušies gultā un vērojam griestus. Es skaidri dzirdu puiša sirdspukstus. Šoreiz tas nav pateicoties manai super dzirdei, bet gan tādēļ, ka mana galva ir uzlikta viņam uz krūtīm. Puisis ik pa laikam sabužina manus matus.
" Es visu šo laiku mēģināju atrast kādu " caurumu " viņu drošības sistēmā, tomēr to nav. " puisis skaidro, izvairīdamies no jautājuma, lai arī atbilde izriet no viņa teiktā. Viņš neredz perspektīvas,
Es neticu, ka nav iespējams tikt prom. Vismaz es negribu tam ticēt. Vēl mazliet un es kļūšu par sava brāļa kopiju. Es nedomāju, ka viņš būtu tāds, ja augtu normālos apstākļos. Šī iestāde pat labākos no labākajiem, spēj pataisīt par sliktākajiem no sliktākajiem. Tas pats draudz Ērikam. Es nezinu kāpēc, tomēr šī vieta viņu padara nervozu un agresīvu. Šobrīd negribu bojāt patīkamo atmosfēru, tādēļ neuzdodu jautājumus par viņa dīvaino uzvedību.
" Toreiz, kad mēs redzējām Danielu kamerās... Kā viņi zināja par ugunsgrēku, par Danielu ? Kā viņš pamanījās vairākus gadus slēpties ? " jautāju, pēkšņi atcerēdamās ilgi apdomātos jautājumus. Laikam man īsti neizdevās saglabāt patīkamo atmosfēru.
Puiša sirdsdarbība strauji paātrinās, tomēr ārēji viņš to nekādi neizrāda :" Ja tu nepārvērties cilvēkos un būsi pietiekami uzmanīgs, tevi nemanīs. "
" Tad jau es arī varēju izvairīties no viņiem ? "
" Jā, bet tu iemīlējies manī, no pirmā skatiena un tādēļ, mēs tagad esam te. " Ēriks pa pusei sarkastiski, pa pusei skumīgi nosaka.
" Pirmkārt, mēs šeit neesam tevis dēļ un, otrkārt, kurš teica, ka es tevī iemīlējos no pirmā skatiena ? " ķircinoši jautāju.
Puisis tēlotā aizvainojumā saka :" Vai tu apgalvo, ka tā nebija ? Tu man uzmācies ! "
Es pārveļos uz vēdera, atbalstīdamās uz elkoņiem. Tas man palīdz pilnībā sevi aizstāvēt :" Neesi par sevi tik augstās domās ! Es vienkārši esmu ļoti komunikabla. Tajā brīdī man pat prātā nenāca tevī iemīlēties - tu izskatījies pārāk vecs , pārāk pareizs priekš manis.. "
" Vai tu mani nosauci par vecu ? Es esmu vien piecus gadus vecāks. " puisis atbild un kādu brīdi tēlo, ka cītīgi domā.
" Vai vārdi " tajā brīdī man prāta nenāca iemīlēties " nozīmē, ka tu esi manī iemīlējusies ? "viņš jautā un iepleš acis.
Tajā brīdī es aizmirstu jociņu par mazgadīgo pavedināšanu, kas man jau brieda prātā un domāju jaunu. Kāpēc es to pateicu ?
" Tu pārklausījies.. " smaidot saku un pasniedzos, lai puisi noskūpstītu.
