local-stats-pixel fb-conv-api

Mainīgie | 49.nodaļa2

Mēs sēžam dīvaina paskata ēdamzālē. Tā ir pārāk moderna, lai asociētos ar man zināmajām, laika zoba apgrauztajām ēdnīcām.
Dārgi koka galdi un tiem apkārt polsterēti krēsli. Grīda ir pārklāta ar parketu, sienas gaišā persikkrāsā. Neticami, ka kāds šādā telpā vispār spēj ko ieēst. Tomēr pie galdiņiem sēž melnā ģērbti cilvēki un klusām sarunājas. Viņiem visiem ir raksturīga īpašība - neviens nesmejas, nesmaida.
Mēs trīs un Ērika vecuma sargs sēž pie viena no galdiņiem. Neviens nebilst ne vārda. Sargs vēro katru mūsu kustību. Varu nojaust, ka viņš ir jauniņais. Skatiens ir nedrošs un ķermenis ir patstāvīgā kaujas gatavībā. Pieredzējušāki sargi ir mierīgāki.
Valts enerģiski ēd dīvaina paskata putru. Ēriks lēnām košļā salātus un verās ārā pa logu.
Vien es sēžu ar pilnu porciju kartupeļu un rīstos no ēšanas domas vien. Es nespēju ieēst ne kumosu, lai arī veders lūdzās visai skaļi.
Es būtu vērojusi telpu mūžīgi, ja vien pie mūsu galdiņa nepiesoļotu vīrietis baltā halātā. Ārsts. Viņam nepiemīt ārstiem raksturīgā labsirdīgā sejas izteiksme. Sejas vaibsti ir stingri profesionāli.
Vīrietis nolasa vārdu no planšetes :" Jūlija Tropiņa. "
Noraustos, izdzirdēdama savu veco uzvārdu. Parasti mani sauc par Freimani.
" Freimane. " izlaboju.
Vīrietis atkārto iepriekš teikto uzvārdu. Šķiet, nav jēgas viņu labot. Es pieceļos kājās un sekoju viņam.
Atskatoties, redzu Ēriku, kurš lūkojas manī, ar dūrē sažņaugtiem pirkstiem.

Ārsts ir tik bezemocionāls, cik vien tas ir iespējams. Monotonā balsī viņš man uzdod virkni jautājumu. Nekas sevišķš. Rētas, slimības, īpatnības. Monotonām kustībām viņš nomēra manu augumu, svaru un paņem asins analīzes. Pēc tā tiek izsaukts sargs, kurš mani nogādā istabā.
Pāris minūtes pēc manas atnākšanas, mani jau atkal sāk trenkāt. Šoreiz man tiek pasniegts cits sporta tērps. Treniņš.
Negribīgi es uzvelku sporta tērpu un nostājos spoguļa priekšā. Tas ir tik īss, cik tas ir iespējams. Sporta krūšturis un īsi šortiņi.
Ir tik dīvaini redzēt savas kājas tik... neapģērbtas. Es vienmēr esmu vilkusi garās bikses. Pat vasarās.
Nē, nepadomājiet, nav slikti. Kājas ir pietiekami slaidas, tomēr rēta bojā visu skatu. Mans skatiens nespēj koncentrēties ne uz ko citu. Tikai rēta, kas izķēmo lielāko daļu apakšstilba. Tā jau ir sadzijusi, tomēr skats nav patīkams.
Es novēršos no spoguļa un atveru skapi, lai atrastu vakardienas sporta tērpu. Tur bija garās bikses.
Skapis ir pustukšs. Tajā ir vien pāris apģērbu pāri. Vakardienas sporta tērpa tur nav. Sasodīts !
Tieši tajā brīdī es dzirdu balsi, kas mūs sauc. Dusmīga sekoju pārējiem.
Bērnišķīgi, tomēr nevēlos, lai kāds redz manas pagātnes sekas.

Treniņu zāle ir milzīga. Lielāka par jebkad redzētajām. Tā ir sadalīta pa sektoriem un katrā no tiem ir moderna aparatūra. Interesanti, kur viņi rauj tādu naudu ?
Mēs tiekam vesti līdz pat zāles galam, kur jau trenējas daži vīrieši. Viens no tiem ir brālis. Viņš mani nemana, boksa maiss ir pārāk piesaistījis viņa uzmanību. Puisis ir viscaur slapjš, tomēr tas netraucē viņam nikni sist maisam. Rodas iespaids, ka viņš redz nevis maisu, bet gan ienaidnieku.
Manu puisim uz kreisās rokas tetovējumu - kaut kas līdzīgs zibens šautrai, tikai ar precīzi taisnām malām.
Vienmēr biju domājusi, ka viņš ir pret tetovējumiem.
Mūs pavadošais sargs aiziet un Daniels, negribīgi , tomēr novēršās no sava boksa maisa. Viņš uzsvilpj un pie mums pienāk visai kalsns, tomēr muskuļots vīrietis. Viņš varētu būt aptuveni 30 gadus vecs, ar izteiktu rētu uz pieres. Viņš liek mums saukt sevi par treneri Dairi un pasniedz katram tādu kā maisiņu.
To mēs piestiprinām pie potītēm. Es manu, ka Daniels uzkrītoši blenž uz manu izkropļoto kāju, tomēr cenšos to ignorēt. Līdz ar maisiņu uzvilkšanu, kājas kļūst smagākas. Bērnībā es redzēju vecākos skolēnus skrienam ar tādiem. Arī mums liek apskriet sešus apļus, pirms nopietnā treniņa sākumam.
Apļa izmēri ir visai iespaidīgi.
Pirmo laiku es cenšos turēt līdzi Ērikam, tomēr ar katru mirkli tas kļūst arvien grūtāk. Puisis manis dēļ neskrien lēnāk.
" Tas pirotehniķis varētu pats apskriet tos stulbos apļus. " noburkstu.
Puisis vēl mazliet paātrina tempu un es jau skrienu viņam aiz muguras, tomēr pietiekmi tuvu, lai es dzirdētu viņa pretjautājumu :" Kāpēc pirotehniķis ? "
Pēkšņi saprotu, ka Ēriks nezina par to, ka Daniels sarīkoja to ugunsgrēku. Brīdi domāju, vai viņam to teikt, tomēr beigu beigās pasaku. Galu galā, viņš nav ne tuvu tik agresīvs kā es.
Puisis mazliet piebremzē, tad mierīgi atbild :" Jā, viņš varētu apskriet tos apļus. "
Pēc tā viņš uzņem sprintiņu. Es apstulbusi skatos viņa mugurā.
Jau apskrienot divus apļus , es sāku elst. Ēriks rašo kaut kur man pa priekšu, bet Valts velkās vēl lēnāk. Vismaz kaut kāds mierinājums.
Apskrienot visus sešus apļus, es apsēžos uz grīdas un nevaldāmi elšu. Es pat nespēju nomierināt elpu tik tālu, lai izpildītu elpas vingrinājumus. Brīdī, kad man būtu jāieelpo, es izelpoju.
Ēriks uzjautrināts izdveš :" Vai kaķītis ir noguris ? "
Puisis pats ir viscaur sarkans un elpo visai strauji. Rodas iespaids, ka jaunumi par Daniela līdzdalību ugunsgrēkā viņu nekādīgi nav ietekmējuši. Nespēju saprast, tas ir labi vai slikti. Manu, ka viņa skatiens nevērīgi pārslīd pār manu tetovēto vēderu, tad izkropļoto kāju, tomēr nekur neuzkavējas. Atzinīgi pasmaidu un pieceļos kājās.
" Kaķītis vienkārši nolēma pasildīties saulītē " nosaku.
" Ēriks, Daniels. Parādiet tiem zaļknābjiem kādu piemēru cīņai bez noteikumiem. "
Ēriks mierīgā gaitā dodās pie Daniela, kurš ar acīm vien ir gatavs viņu nolīdzināt līdz ar zemi.

136 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Var tev palūgt šodien vēl vienu daļu? LŪDZU
2 0 atbildēt
Tev par "+" nāk tikai 1p.
1 0 atbildēt