Cenšos nokoncentrēties un izdomāt ko man darīt. Ar puisis noteikti kaut kas nav labi, tomēr es neesmu ārsts, lai noteiktu diagnozi.
Ko tādos gadījumos dara? Izsauc ātro palīdzību. Šobrīd tas nenostrādās. Es iestrēgšu jau pie punkta - Kas viņam kaiš vai kur jūs atrodaties. Sasodīts, ko lai es daru ?!
Es vēl pāris reizes sapurinu puisi, tomēr tas ir veltīgi. Šķiet, ka viņš nemaz nejūt mūsu pieskārienus.
Arī pārējie pieceļās un sāk saukt Ērika vārdu. Tomēr viņš mūs nedzird. Šķiet, šīs stundas laikā viņš ir kļuvis vēl vājāks.
Nespēdama atrast labāku variantu, es sāku kliegt, parādot savas dusmas un bezpalīdzību. Kas es par draugu, kas nemaz nevar palīdzēt, kad tas ir nepieciešams ?
Iet laiks, bet neviens nenāk. Viņiem taču ir jābūt kaut kur tuvumā. Šaubos, ka esam atstāti bez apsardzes. Balsis, kuras dzirdēju koridorā ir vēl viens apstirpinājums manām domām. Tas nevarēja būt manas iztēles auglis.
Es sapurinu restes un ievilkusi dziļu elpu vēlreiz kliedzu. Bez vārdiem, vienkārši daru kaut ko lai pievērstu uzmanību. Jūtu kā man pār vaigiem notek asara, tomēr tas mani īsti neinteresē. Kur viņi ir?! Tad, kad nevajag, viņi mūs atrod, bet kad vajag, visi ir pazuduši.
Pēc pāris minūtēm es sadzirdu soļus un riteņu kratīšanos pa grīdu. Atviegloti izelpoju un smaidot atstutēju galvu pret restēm. Beidzot viņi mūs ir atraduši ! Manas balss saites nespētu izturēt vēl ilgāk. Skaņas aizvien tuvojas un drīz vien pie mūsu kameras durīm piesoļo trīs budīgi vīri ar nestuvēm. Es mazliet atkāpjos.
Viens atver durvis, bet otrs iešmauc iekšā. Vīrietis atgādina divviru durvis. Šķiet, no visiem trim, viņš ir visplatākais. Viņa sejas izteiksme ir skarba un nopietna. Vīrietis mūs visus aizvelk līdz kameras pretējam stūrim, vistālāk no durvīm. Mēs pat nepretojamies. Varbūt, viņi spēs palīdzēt. Mēs taču viņiem esam vajadzīgi, viņi mums neko nenodarīs. Es tā ceru.
Pārliecinājušies, ka neesam bīstami, abi vīrieši iesoļo kamerā, aiz sevis aizvērdami durvis. Viens no viņiem pāris reizes paplīķē Ērika seju, tomēr viņš nekā nereāģē. Viņš pamāj savam kolēģim un puisim tiek noņemti roku dzelži. Ja Ēriks būtu pie samaņas, tā būtu perfekta izdevība izbēgt. Tomēr viņš ir pārāk pusdzīvs, lai būtu spējīgs atvērt acis. Puisis tiek noguldīts uz nestuvēm un izvests no kameras, pirms es vispār saprotu, kas notiek.
Trešais mūs atlaiž un izvelk ieroci. Visi sinhroni ievelkam elpu. Nevar būt, ka mūs nogalinās. Kāpēc tad tas netika izdarīts jau iepriekš ? Tomēr nē, vīrietis atkāpjās līdz durvīm un tad pa tām iziet. Ierocis bija tikai, lai mēs nekustētos no vietas un nemēģinātu aizbēgt.
Tikko aizverās durvis, es nikni apsēžos uz soliņa. Asaras dedzina vaigus, tomēr es jau atkal to knapi jūtu. Es esmu pārāk dusmīga un apstulbusi.
Kur viņu aizveda? Kāpēc viņi nepateica ne vārda? Kas viņam kaiš ? Vai viņi spēs palīdzēt ?
Pārāk daudz jautājumu un pārāk maz atbilžu.
" Interesanti, kā viņi uzzināja, kur mēs atrodamies ? " pēkšņi Elza iejautājās, cenzdamās padarīt atmosfēru kamerā mazāk saspringtu. Ērika nav jau vairākas stundas un mums nav ne jausmas, kas viņam kaiš.
" Nav ne jausmas. Cik zinu, visi signāli, kas nāca no mītnes, tika bloķēti. Visi telefona zvani, internets, kameru attēli. " Andrejs sacīja, vērdamies uz kameras grīdu.
" Kad viņi iebruka, es centos pārvērsties, bet nekas nesanāca. Biju domājis, ka zirnekļa veidolā būs vieglāk aizbēgt... " Valts sacīja.
" Es arī nevarēju pārvērsties. " Madara piebilst un arī Elza piekrītoši pamāj.
" Visticamāk viņi izmantoja bloķētājus. Tie neļauj mums pārvērsties, " Andrejs jorpojām vērdamies grīdā paskaidro , " Tie ir arī šeit. "
Es paskatos uz sienām, tomēr neredzu neko aizdomīgu. Arī pārējo skatienu veltīgi klīst meklējumos. Andrejs nopūšas un pieiet pie kameras restēm. Mēs sekojam viņa piemēram.
" Tas ir kas līdzīgs wi-fi tīklājam " vīrietis ironiski skaidro, norādīdams uz mazu kastīti, kas ir piestiprināta pie sienas.
Šķiet, mūsu ienaidniekiem pieder neierobežots spēks.
" Jūlija Freimane. " pēkšņi pie kameras durvīm parādās uniformā ģērbies vīrietis un norāda, lai es sekoju viņam pa pēdām. Durvis tiek attaisītas un uzreiz aiz manis aizvērtas. Šī būtu lieliska iespēja kaut kur aizšmaukt, tomēr pat man ir skaidrs, ka tas būtu veltīgi. Un galu galā, es negribu šeit atstāt savus draugus.
Vīrietis mani izved caur ēkas pagrabstāvu, atklādams vēl simtiem tādu pašu kameru. Tālāk mēs uzkāpjam pa trepēm un nonākam pirmajā stāvā. Šeit viss izskatās daudz labāk. Apkārtne atgādina kāda bagāta biznesmeņa ofisu. Iespaidīga izmēra logi, ādas krēsli, dārga koka galdi un zolīdi ģerbti darbinieki. Cilvēki nepārtraukti kaut kur steidzas un viens otru gandrīz vai ignorē. Mans pavadonis turpina iet un mēs iesoļojam šaurākos gaiteņos ar milzīgu daudzumu dažādu durvju. Mēs ejam pārāk ātri, lai es paspētu izlasīt kaut vienu no to uzrakstiem. Pavadonis apstājas pie pēdējām durvīm. Es beidzot izlasu piestiprināto uzrakstu - M.Kolerts.
Vīrietis atver durvis un iegrūž mani telpā, pats palikdams aiz durvīm. Dīvaini, tomēr tagad es jūtos vēl vientuļāk. Šķiet, ja pavadonis būtu šajā telpā ar mani, es justos drošāk.
Istaba ir iekārtota baltos toņos. Baltas sienas, gaišs parkets, baltas žalūzijas, balti ādas krēsli. Pat skapji ir veidoti no ļoti gaiša koka. Rodas iespaids, ka istabas īpašnieks ir izmisīgi centies paslēpt savu tumšo dvēseli aiz šīm baltajām sienām.
Runājot par īpašnieku. Uz viena no baltajiem krēsliem sēž vīrietis, ap gadiem 40. Viņš ir ģērbies baltā uzvalkā, vienīgi kaklasaite ir zila. Vīrietis ir diezgan iededzis un izskatīgs, priekš viņa vecuma. Viņa tēlā neiederās vienīgi ogļmelnie mati un tumšās acis, kas mani vēro. Pēkšņi es sajūtos kā medījums.
