local-stats-pixel fb-conv-api

Mainīgie | 39.nodaļa1

Man tomēr izdodas aizmigt un es pat noguļu līdz dienas vidum. Ir jau divi dienā, tomēr mūs neviens nav atradis. Vai tik tiešām, mēs esam vismaz uz kādu brīdi drošībā ? Pat Ēriks izskatās iepriecināts, tomēr par spīti tam, rīt no rīta viņš mūs vedīs uz nākamo mitekli. Pēc viņa teiktā sapratu, ka mūsu vajātājiem ir pieejama tāda aparatūra, kas mūs atradīs pat ja būsim paslēpušies uz salas, kas nemaz nav atzīmēta kartē un atrodas okeāna vidū. Tas nav pārāk uzmundrinoši.
Es paēdu savas brokastis/pusdienas un līdz pat vakaram klausos Vila pļāpāšanā. Lai arī uz skriešanu viņš ir visai slinks, stāstnieks viņš ir diezgan labs. Ir jauki, ka pārējie spēj pat tagad saglabāt optimismu un jokoties par pavisam ikdienišķām lietām.
Pozitīvās emocijas ļauj man aizmigt gandrīz uzreiz.

Dūmu smaka mani atmodina un es kā bulta izšaujos no guļammaisa. Tai pat brīdī pamostās arī Andrejs un Ēriks.
Izskatās, ka viņi nemaz netaisās meklēt ugunsgrēka vietu. Abi steidzās modināt pārējos. Vienīgi es soļoju dziļāk mājā. Ausis saklausa uguns sprakšķēšanu kaut kur netālu, tomēr es nespēju saprast no kuras puses tā nāk. Šķiet, šī skaņa mani ir pilnībā pārņēmusi. Nākas koncentrēties, lai redzētu to, kas notiek realitāte, nevis atmiņās. Ik pa brīdim mājas vecās koka sienas pārvēršās par vannasistabas flīzēm un es pat saklausu mammas kliedzienus. Tomēr tam nav laika. Es kārtējo reizi samirkšķinu acis un tieši tajā brīdī izsistajā logā parādās cilvēks. Pārbijusies iekliedzos. Šķiet, viņš parādās no tukša gaisa un viņa tumšais apģērbs, ļaunā sejas izteiksme nemaz nemazina manas bailes. Pārbijusies kāpjos atpakaļ pie pārējiem. Mēs esam strupceļā. Māja drīz vien nodegs, bet mēs nevaram no tās iziet, jo tas nozīmēs mesties no vienas nāves otrā.
Ēriks manījis mani tuvojoties, pieskrien un iegrūž man rokās ceļasomu.
" Nav jēgas. Viņi ir te. " nočukstu. Ēriks iepleš acis un uztraukti pieskrien pie tuvākā loga.
Es pakāpjos tālāk no pārējiem un jūtu mājas sienas dāvajam man savu aizsardzību. Drošības ilūziju vismaz uz mirkli.
Metra attālumā no manis nokrīt degošs baļķis un es precīzi atceros fragmentu no ugunsgrēka mājās. Jūtu caur kāju izšaujamies sāpes, lai arī zinu, ka tas mani neaizskāra. Tās ir atmiņas. Tās spēj pārvērsties fiziskās sāpēs. Es nespēju loģiski domāt un vienīgais ko daru, ir skatīšanās uz pārējiem, kas sauc manu vārdu. Es paskatos uz viņiem, tad uz baļķi. Liesmu karstums ir skaidri jūtams uz ādas. Līdz manām smadzenēm aiziet, ka baļķis ir nosprostojis manu pieeju pārējiem. Esmu iedzīta istabas stūrī, bet uguns lēnām tuvojās sienām. Ja tās pārņems arī sienas, ar mani būs cauri. Lai arī ar mani būs cauri jebkurā gadījumā. Vērdamās liesmās es dzirdu vecāku kliedzienus, joprojām jūtu pulsējošas sāpes apakšstilbā. Šķiet, es esmu atgriezusies pagātnē. Tikai šoreiz deg jumts.
Pēkšņi liesmās apslāpē guļammaiss un Ēriks mani saķer aiz vidukļa. Pēc mirkļa es jau esmu drošajā pusē.
Vismaz tā šķiet līdz brīdim, kad pa durvīm iesoļo jaunie piromāni un izšauj mūsos.

151 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Nē : O ! Gaidu nākošo O_O !

0 0 atbildēt