Pirmais, ko pamanu ir ierocis vīrieša rokās. Tā stobrs ir nomērķēts man galvā. Jūtu sirdi nevaldāmi sitamies.
Vīrietis pamāj ar galvu uz duvju pusi kā zīmi, lai eju ārā. Es lēnām sāku iet to virzienā, juzdamās gaužam muļķīgi. Ēriks taču lika man sēdēt klusu !
Esmu istabas vidū, kad kāds ienāk pa durvīm. Es izmantoju brīdi, kad vīrietis novēršās un izvelku pistoli. Tā ir mazāka nekā tā ar kuru biju mācījusies, tomēr šķiet saprotamāka un ērtāka. Vismaz mana roka spēj to noturēt bez piepūles. Protams, abi uzbrucēji pamana, ka esmu bruņota un es nokļūstu vēl nepatīkamākā situācijā. Tagad manī tiek mērķētas divas lodes. Klusām nolamājos par savu stulbumu.
Lēnām novēršu skatienu no pirmā uzbrucēja un uzlūkoju atnācēju.
Sākumā pat nespēju viņu atpazīt. Šķiet, ka nesen redzētie video ieraksti ir pavisam, kas cits. Šķiet, ka šis puisis ir man svešs. Sirdsdarbība vēl vairāk paātrinās, lai arī tas šķiet neiespējami.
Manījis manu ciešo skatienu, brālis jautājoši nolūkojas uz mani. Viņš mani neatpazīst. Protams, esmu ļoti mainījusies. Es neatgādinu iepriekšējo Jūliju.
Šķiet, ka pistole, kas ir mērķēta viņa kolēģa krūtīs, puisi nemaz nesatrauc. Viņš mierīgi piesoļo pie manis un pavēlošā tonī liek pateikt savu vārdu. Par atbildi es nomērķēju lodi viņa krūtīs. Es lieliski apzinos, ka nešaušu, tomēr tā jūtos drošāk. Viņš nezina, ka es to nedarīšu.
Tomēr puisis ir pārsteidzoši mierīgs. Viņš nopēta ieroci, tad mani un atkal ieroci.
" Vārds, uzvārds. " puisis strupi pavēl un izvelk telefonu no kabatas. Manu, ka viņam ir saraksts ar mūsu vārdiem. Kā viņi to visu uzzināja ?
Caur sakostiem zobiem izdvešu :" Jūlija. "
" Freimane ? " viņš pārjautā un es apstiprinoši pamāju.
Puisis vēl reizi mani nopēta un tad ieliek ķeksīti iepretim manam vārdam. Vai tas maz ir iespējams, ka viņš nemaz mani neatpazīst? Jā, esmu pamatīgi mainījusies, bet vai tik tiešām ir iespējams nepamanīt visus tos sīkumus, kas man ir raksturīgi?
" Tu esi izsludināta meklēšanā. Būs nu gan jaunumi vecākiem, kad uzzinās par tavu nāvi. " puisis nočukst un izrauj man no rokām ieroci. Esmu pārāk pārsteigta, lai pretotos. Šķiet, ka viņš ir pavisam cits cilvēks. Mans kādreizējais brālis bija pilnīgs pretstats šim.
" Esmu pārliecināta, ka tavi vecāki ar tevi lepotos, Daniel. Ja vien viņi būtu dzīvi. " nosaku un tulīt to nožēloju. Puisis saķer mani aiz kakla un piespiež pie sienas.
" Kā tu zini manu vārdu ? " viņš nikni atņirdzis zobus jautā.
" Vai tu par to tā uztraucies, jo oficiāli esi miris ? " saku, lieliski apzinādamās, ka spēlējos ar naža asmeni.
Tvēriens ap manu kaklu pastiprinās un šoreiz es esmu pateicīgi kolēģim, kurš apstādina brāli.
" Beidz, viņa ir kaķis, tie ir vajadzīgi. " viņš nosaka un brāļa tvēriens atslābst.Izmisīgi kampju gaisu un paskatos uz glābēju.
Vīrietim rokās ir identisks telefons tam, kas bija Danielam. Šķiet neiespējami, ka viņiem ir informācija par mums visiem.
" Mairi, vari iet. Es pats te tikšu galā " mans brālis, nemaz nepaskatīdamies uz savu palīgu, saka. Viņa skatiens ir pievērsts man un es lieliski apzinos, ka viņš ir dusmīgs. Kolēģa aiziešana mani pietuvina iespējamībai, ka tikšu nošauta vai nomocīta līdz nāvei. Domāju, ka viņš to spētu izdarīt.
Mairis brīdi nedroši uz mums skatās, bet galu galā iziet no telpas, aiztaisīdams aiz sevis durvis.
" Man nav ne jausmas, kas tu esi un kā zini par manu dzīvi, tomēr es zvēru, ja tu kādam kaut ko pastāstīsi, es tevi nogalināšu, ne aci nepamirkšķinādams ! " Daniels man nikni pavēsta, tikko istabas durvis aizverās.
" Cik man zināms, mēs tāpat nomirsim. Kāda gan man šķirba kā tas notiks ? Izdarīšu kādu labu darbu pirms nāves. "
Puisis pasmaida, skaidri pauzdams, ka esmu kļūdījusies. Ceru, ka esmu kļūdījusies par labu sev, nevis viņam.
" Neuztraucies, tevi neviens netaisās nogalināt. Kaķīši ir diezgan pieprasīti "
Pēkšņi Danielam aiz muguras atveras durvis un es ieraugu Ēriku ar asiņainām rokām un seju. Ar atvieglojumu saprotu, ka tās nav viņa asinis. Puisis, ne brīdi neapdomājies, izšauj. Brālim krūtīs iešaujas dīvaina paskata priekšmets. Lai kas tas arī nebūtu, efekts ir tulītējs. Brālis nokrīt uz grīdas ar nejaukā lenķī saliektu roku. Tas noteikti sāpētu, ja viņš būtu pie samaņas.
" Neuztraucies, pēc pāris stundām viņš pamodīsies, " Ēriks manīdams manu skatienu paskaidro un nopēta mani , " Viss kārtībā ? "
Nespēdama izdvest ne vārda, strupi pamāju un atņemu brālim savu ieroci.
Ēriks saķer mani aiz elkoņa un uzmanīgi izved koridorā. Tur joprojām ir pilnīgs juceklis, lai arī manu dažus cilvēkus guļam uz grīdas. Viņi ir miruši. Neticami cik viegli ir izdzēst cilvēka dzīvību. Viens mirklis un tu vairs neesi starp dzīvajiem. Novēršos un pievēršu uzmanību kareivjiem. To skaits ir palielinājies. Tagad viņu ir divas reizes vairāk. Cenšos saņemties un uz brīdi aizžmiedzu plakstiņus. Pārāk daudz haosa vienā naktī. Mēģinu ieskaidrot sev, ka šobrīd nav laika emocijām, ja vēlos izdzīvot.
Ēriks cenšās mani izraut no domām un stingri satvēris ved prom. Viens sargs mūs pamana un mēs knapi izvairāmies no lodes. Ēriks par atbildi iešauj viņam krūtīs.
Kad mēs ieskrienam mazā noliktavas telpā, es atviegloti uzelpoju. Šķiet, ka šobrīd esmu drošībā, lai arī tā ir mānīga sajūta. Pēc pāris minūtēm mūs atradīs.
Ēriks ar krēslu atstutē rokturi un tajā pašā brīdī, kāds to parausta. Laikam mans pieņēmums par pāris minūtēm bija pārāk optimistisks.
" Ērik, bēgam ! " kāds puisis iesaucās un norāda uz avārijas trepēm netālu. Līdz tām ir pāris metru. Mazais lodziņš, kurā pat es knapi izlīstu, nekādīgi neatvieglo uzdevumu.
Visi skatieni pievēršas uzrunātajam, bet viņš pats skatās uz durvīm, kuras tulīt jau izsitīs.
Mēs visi saprotam, ko nozīmē šis skatiens. Viņš nespēj atstāt pārējos. Arī man šķiet negodīgi, ka mēs izdzīvosim, bet pārējie nē, tomēr tai pat laikā es apzinos, ka aiz durvīm ir droša nāve.
Ēriks pakrata galvu kā atvairīdams kādas domas un atver mazo lodziņu.
