Elsodama pietraušos kājās. Ēriks mani kārtējo reizi nogāza. Esmu pārliecināta, ka jau rīt vismaz pusi mana ķermeņa klās zilumi, tomēr esmu pārāk spītīga, lai atstātu uzvaru Ērika pusē, lai arī šīs stundas laikā esmu izmēģinājusi visus iespējamos variantus.
Puisis nopūšās un atkal nostājas starta pozīcijā.
Vēl viens mēģinājums un es esmu gar zemi. Sasodīts !
Dusmīgi pielecu kājās.
" Tu koncentrējies uz maniem trūkumiem, bet tev ir jādara pretējais - jāmeklē pieeja sev pašai. Atrodi savu stipro vietu, atrodi sevī vajadzīgo noskaņojumu, tā teikt, pareizo frekvenci. " Ēriks pamāca un vēl vairāk mani apstulbina. Es tik tiešām biju meklējusi vājās puses viņam un par sevi pat neiedomājos. Brīdi klusēju un apdomāju viņa vārdus.
Puisis vēl piebilst :" Tevī ir ļoti daudz dusmu un negatīvisma, izmanto to. "
" Vai tu būtu mans psihologs? " ķircinoši jautāju, tomēr tik tiešām cenšos savākt savas negatīvās domas, atmiņas. Līdzīgi kā filmās manā atmiņā ataust pēdējie dzīves gadi. Slimnīca, bērnu nams, periodisks bads, zagšana, graizīšanās, visas asaras un tusiņi, kuros es redzēju desmitiem stulbu cilvēki, kuri nemācēja novērtēt to, ko dzīve viņiem dod. Arī es pati tāda biju. Neskaitāmās naktis iecirknī, cilvēku pārmetošie skatieni, kautiņi, psihoterapeita konsultācijas, audžu vecāku kliedzieni un vainas apziņa, kas tiem sekoja. Būtībā, pēdējos gadus esmu dzīvojusi vienā lielā vienaldzībā. Liekas, ka pēc ugunsgrēka viss kļuva bezjēdzīgs un es nolēmu, ka nav jēgas censties atkal dzīvot normālu dzīvi. Es vienkārši darīju to, kas man ienāca prātā.
Pēdējā bildīte manā atmiņā ir brālis. Tas brālis, kurš cietsirdīgi gribēja nogalināt ne pie kā nevainīgu puiku.
Metos virsū Ērikam, visu laiku sev prātā griezdama šāviena brīdi. Man izdodas iesist puisim pa ribām, tomēr nespēju viņu nogāzt, jo viņš ir pārāk smags un mans smalkais augums ir pārāk vājš. Rezultātā es atkal nonāku uz zemes.
" Ir jau labāk, tagad es varu beidzot atpūsties? " Ēriks jautā un es negribīgi pamāju.
Puisis apsēžās uz soliņa netālu un vēro griestus. Liekas, ka viņš ir ļoti strauji saskumis, taču pēc jautājuma " Vai tev viss ir labi " viņš atbild apstiprinoši. Apsēžos viņam blakus un sekojot viņa piemēram, nopētu griestus. Klusums ievelkas, tomēr dīvainā kārtā tas nešķiet neērts.
" Mana māsa bija tāda kā tu, " Ēriks pēkšņi pavēsta , " Viņa bija bezbailīga, ziņkārīga, tomēr daļa viņas bija tumša. Nav jau brīnums, viņa bija daudz ko piedzīvojusi savā dzīvē, tomēr šī tumšā puse viņu padarīja par nevaldāmu un asinskāru. "
Puisis šķiet pilnībā aizmirsis par apkārt notiekošo. Viņa skatiens ir pievērsts kaut kam tālumā un liekas, ka viņš reizē redz visu un neredz neko.
" Vienu nakti mūsu mājā ielauzās zagļi. Vecāki mums lika paslēpties zem gultas, bet paši stāvēja aiz durvīm gaidot zagļus. Kad tie ienāca, vecāki pat nepaspēja neko izdarīt. Zagļi momentā viņus nošāva. Māsa dusmās uzbruka viņiem. Viņai pat izdevās vienu no viņiem nogalināt, bet otrs bija pārāk ātrs. Viņa būtu izdzīvojusi, ja būtu spējusi savaldīt sevi. Viņas asinskāre un vēlme atriebties atņēma viņai dzīvību. " Ēriks pabeidz savu stāstu un beidzot paskatās uz mani :" Un tu esi tik ļoti līdzīga viņai ... "
Brīdi klusēju, cenzdamās aptvert informāciju. Nekad nebūtu domājusi, ka Ēriks ar mani dalītos tik personīgās atmiņās, tomēr ,šķiet, viņš to stāsta lai brīdinātu mani, nevis saņemtu līdzjūtību.
" Vai tu uzskati, ka manī mājo tumsa ? " jautāju.
Puisis brīdi apdomājas pirms atbildes :" Neesmu pārliecināts. "
" Izsmeļoša " atbilde.
Negribīgi apstājos. Šobrīd es nevēlos neko vairāk kā izgulēties, tomēr spriežot pēc tā, ka Marks jau vismaz 10 reizes ir izkliedzis manu vārdu, viņš netaisās man sagādāt to prieku.
Puisis pieskrien pie manis un uzsmaida, it kā mazliet apmulsis. Uzjautrināti nosmīnu.
" Kur biji ? " puisis beigu beigās jautā.
" Trenējos. " nosaku un saņemu no Marka dīvainu skatienu. Kaut kas līdzīgs dusmām, tomēr ne dusmas.
" Vai jūs pēdējā laikā netrenējaties pārāk bieži ? Ēriks, manuprāt, ir pārcenties ar tevis trenēšanu. Tevi vienatnē sastapt nav iespējams. "
Apstulbusi klusēju. Vai viņš ir dusmīgs par to, ka pavadu laiku ar Ēriku? Taisnība, pēdējā laikā es ar Marku gandrīz nekontaktējos, bet vai tajā būtu jāvaino Ēriks ?
" Šobrīd es jūtu kā mans garastāvoklis krītās. Man kaut kā negribās staigāt ar saskābūšu ģīmi, tāpēc piedod, man jāiet. " dusmīgi atcērtu un dodos prom. Jūtu puisi pavadam mani ar skatienu. Kāda velna pēc, viņš ir greizsirdīgs ?
Es pamostos nakts vidū dēļ apdullinošas skaņas, kas uz brīdi mani pilnībā dezorientē. Es nespēju sakarīgi domāt. Tikai pēc kāda laika mana dzirde atgriežas cilvēka dzirdes robežās un es beidzot saprotu, kas tā par skaņu - sirēna.
Pārbijusies izskrienu no istabas tieši notikumu epicentrā. Cilvēki uztraukti kaut kur skrien, meklē kādu, kas spēs paskaidrot, kas notiek. Arī es meklēju kaut kur tuvumā kādu pazīstamu seju un gandrīz uzreiz arī pamanu - Ēriks un vēl pāris cilvēku ir sastājušies aplī un kaut ko uztraukti apspriež. Kad es tieku līdz viņiem, man jau ir vairākkārt uzkāpuši uz kājām un iesituši ar elkoņiem.
" Kas notiek ? " cenzdamās pārkliegt sirēnu jautāju Ērikam, kurš šķiet ne pa jokam satraucies. Viņš neko neatbildējis pieskrien pie kāda kambara durvīm un atslēdzis to, izvelk pāris ieročus. Viens tiek arī man. To ir pārāk maz, lai pietiktu visiem, tāpēc tie tiek izdoti tikai labākajiem šāvējiem. Nesaprotu, kāpēc tas tiek man, tomēr nav laika par to domāt.
Es jūtu savu sirdi mežonīgi dauzāmies. Esmu pārbijusies, ļoti pārbijusies. Visvairāk mani biedē tieši tas, ka es nesaprotu, kas notiek un priekš kam man ierocis.
Kā atbildēdamas uz manu jautājumu atsprāgst vaļā koridora durvis un pa tām iesoļo aptuveni 10 cilvēki ar ieročiem pār plecu. Viens no viņiem runā skaļrunī un liek mums padoties, ja nevēlamies upurus.
Ēriks mani parauj malā un mēs ieslīdam kādā istabiņā. Durvis vien mazliet pieklusina skaņu, kas nāk no koridora. Es joprojām dzirdu vārdus, kliedzienus un apjukušu cilvēku balsis.
Ēriks liek man palikt istabā, lai kas arī nenotiktu un pats iziet koridorā. Man nākas iecirst nagus plaukstā, lai neizskrietu viņam nopakaļ. Atliek vien ticēt Ērika prasmēm.
Sažmiedzu acu plakstiņus ar cerību, ka pamodīšos savā gultā, tomēr tas nenotiek.
Pēkšņi es izdzirdu šāvienu un tam sekojošus kliedzienus. Saraujos. Nē, nē, tā nav realitāte, es vienkārši guļu.
Uztraukti aizāķēju pistoli aiz jostas un dodos pie durvīm. Es paspēju vien pieskarties rokturim, kad tās pašas atverās un es ieraugu vienu no iebrucējiem
