Nu, ko, pirms pēdējā daļa ir iznākusi. Līdz noslēgumam gan būs pāris dienas jāpaciešas. 
---
Pāris mēnešus vēlāk
Džordžs
Tikai tad, kad visa ceremonija ir beigusies, es saprotu, ka patiešām esmu absolvējis. Metot cepurīti gaisā un turot rokās diplomu, sajūtas ir diezgan sirreālas. Nespēju noticēt, ka četri gadi ir paskrējuši vēja spārniem, un es nekad vairs šeit neatgriezīšos.
Pie manis steidz vecāki ar ziedu pušķiem un fotoaprātu, lai, protams, šo neatkārtojamo brīdi iemūžinātu. Man ir patiess prieks redzēt vecākus tieši tagad, kad tik ilgi nebijām tikušies. Mamma cieši mani apskauj un izplūst asarās, kamēr tētis stāv stalti viņai blakus un tēlo neaizskaramo, kaut gan arī viņa acīs mirdz asaru lāses.
Arī Dženija ir ieradusies mani sveikt. Meitene cieši metas man ap kaklu un iečukst ausī novēlējuma vārdus. Pēc tam mēs visi kopā devāmies uz kādu nelielu, bet mīlīgu kafejnīciņu, lai ieturētu svētku maltīti.
-Es priecājos, ka tu beidzot esi atradis meiteni. - Mamma ierunājas, nosusinādama lūpas salvetē.
Dženija man blakus neomulīgi saknosās, radot vēl saspīlētāku sitāciju.
-Redzi, viņa ir vienkārši laba draudzene. - Es saku, cerot, ka šie vārdi nekādā mērā neaizvainos meitenes jūtas. Viņa man velta vāru, neizteiksmīgu smaidu un turpina piespiest sevi ēst.
-Atvaino, es laikam esmu kaut ko pārpratusi. - Mamma arī jūtas apmulsusi.
-Viss kārtībā, Džefersones kundze. - Dženija saka.
-Sauc mani par Katrīnu. - Mamma laipni atbild, un mēs turpinām maltīti, runājot par nepiespiestām tēmām.
Dženija nedaudz pastāsta par sevi, tomēr neatklāj nekādas personiskas detaļas, piemēram, to, ka viņas vecāki ir miruši. Tad viņas ar mammu runā par medicīnu, un es jau zinu, cik stundās šī tēma var ieilgt, jo arī mamma ir studējusi medicīnu un strādā vietējā slimnīcā par ģimenes ārsti.
Mēs ar tēti apspriežam jaunākās mašīnas un makšķerēšanu. Tipiski vīrieši.
Pašā vakarā vecāki dodas mājās, paņemdami līdzi daļu manas iedzīves. Nespēju noticēt, ka šī būs pēdējā nakts, ko pavadīšu savā istabā un bez Maika. Kopš tās reizes, kad sadevu viņam pa purnu, tas kretīns vairs nav rādījies man acīs.
Kad esmu no viņiem atvadījies, mēs ar Dženiju paliekam stāvot stāvlaukumā. Tieši šajā vietā esmu bijis simtiem reižu un tomēr šoreiz tas šķiet īpašāk.
Te bija pēdējā reize, kad redzēju Miu. Un tieši tagad es par viņu atkal iedomājos. Toreiz stipri lija, es teju vai nespēju viņu saskatīt, bet es dzirdēju visu, ko viņa man teica. Katrs vārds ir iededzināts manās smadzenēs. Lai kā es censtos, nespēju tos aizmirst. Es metos cauri lietum, lai viņu apturētu no aizbēgšanas, jo tā ir visvieglākā taktika. Diemžēl es biju dažas minūtes jau nokavējis. Ieraudzīju dzelteno mašīnu, kas veikli izstūrē ārā no stāvvietas un aiztraucas prom, paņemdama līdzi arī Miu.
Es skrēju, cik spēju, tomēr man neizdevās to panākt. Es cerēju, ka Mia mani pamanīs un lūgs šoferim apstāties, tomēr arī tas nenotika. Viņa tik viegli izslīdēja cauri maniem pirkstiem, ka nepaguvu pat attapties.
-Varbūt ejam pie manis? Galu galā, šī ir tava pēdējā nakts te. - Dženija ierosina, un es pamāju.
Zinu, ka viņas sabiedrībā jutīšos labāk. Meitene nekad nav uzspiedusi savu klātbūtni vai likusi justies neērti. Mēs varam runāt par jebko un tai pat laikā klusēt. Ar viņu ir pārāk viegli. Dženija nekad nedusmojas, vienmēr pieņem realitāti, kāda tā ir un nesūdzas par savu dzīvi.
Nonākot viņas istabā, es vairos sēdēt Mias gultā, tāpēc vienkārši apmetos uz grīdas. Arī Dženija izdara to pašu un noliek mums priekšā divas plastmasas glāzītes un lētu vīna pudeli.
-Vēl tikai trūkst Mias. - Viņa saka, saliedama trauciņos koši sārto šķidrumu.
-Nerunāsim par to. - Es atbildu, vēlēdamies aizgaiņāt sajūtas, ka Mia varētu sēdēt tept gultā, ietinusies segās un satvērusi lūpu starp zobiem. Viņa noteikti izteiktu kaut kādu dzēlīgu piezīmi, par kuru mēs visi gardi pasmietos.
Dženija aši pamāj un tad mēs saskandinām.
-Tavi vecāki ir jauki. - Viņa saka, iemalkodama skābo dzērienu.
-Jā. Tagad varēšu būt tuvāk viņiem. Esmu nolēmis dabūt darbu savā štatā. - Atbildu.
-Man prieks par tevi. - Viņa saka neskanīgā balsī. Redzu, kā meitene lēnām novēršas un tad paslēpj seju plaukstās.
-Dženij.. - Es saku, nezinādams, ko iesākt ar raudošu meiteni.
-Nevajag. - Viņa atmet ar roku, - Vienkārši...es tagad te būšu pilnīgi viena. Kāpēc Mia aizbrauca un man neko nepateica?! - Viņa uzdod retorisku jautājumu.
Arī man nav uz to atbildes. Ja būtu, es noteikti pateiktu.
-Viņa nemēdz nevienam neko izskaidrot. - Tā ir vienīgā saprātīgā atbilde, kas man ienāk prātā.
-Džordž, es negribu, lai tu brauc prom. - Viņa pēkšņi nopietni saka.
Gaisotne telpā uzreiz mainās.
-Dženij... - Apmulsis iesāku.
-Dženifera. Tāds ir mans pilnais vārds. -Viņa saka, ar vienu rāvienu iztukšodama visu glāzes saturu.
-Es tevi mīlu, Džordž. - Vārdi piepilda mazo istabu, un ir sajūta, ka es sāku smakt.
Grīļīgi pieceļos kājās. Man ir jātiek prom un pēc iespējas ātrāk.
-Dženija, es nevaru. Tu zini, kāpēc. - Mēģinu viņu uzrunāt.
-Mias vairs nav. Viņa nekad nebūs ar tevi, kā tu to nesaproti! - Meitene noplāta rokas, bet nepaceļ balsi, - Tu esi lielisks cilvēks – drosmīgs, spēcīgs un labs draugs. - Viņa saka.
-Tu esi tāda pati. - Atbildu.
Dženija no jauna sāk raudāt.
-Mēs nekad vairs neredzēsimies, tāpēc ļauj man tevi noskūpstīt. Ja šis skūpsts tev neko nenozīmēs, tad es ļaušu tev aiziet un nekad vairs neuzmeklēšu. - Pirms es paspēju atteikt, viņas lūpas ir piespiedušās manējām.
Viss par ko es spēju domāt, ir Mia. Acu priekšā redzu tikai viņas ķermeni.
Dženija atlaiž tvērienu un skatās uz mani.
-Ej, lūdzu. - Viņa uzkliedz un atver durvis, - Tā bija pati stulbākā ideja. - Meitene sāk stumt mani ārā pa durvīm.
-Piedod. - Es atgādinu Miu. Tagad es zinu to draņķīgo sajūtu, kad otram tiek nodarīts pāri.
-Vienkārši vācies. - Dženija manā acu priekšā aizcērt durvis un tad pagriež atslēgu.
Vēl kādu mirkli uzkavējos tumšajā gaitenī, klausoties viņas asarās, un tad dodos prom.
