local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #781

82 0

Mans skatiens ir pilnībā aizmiglojies, tomēr es vienalga spītīgi cenšos koferī sabāzt pēdējās mantas, kas vēl bija palikušas kopmītnē. Dženija sēž savā gultā, ietinusies segā un klusē.
Nekad nedomāju, ka būs tik grūti šo visu pamest, lai dotos prom pavisam, ierodoties šeit, es sapratu, ka esmu veikusi vienu no pareizākajām dzīves izvēlēm. Visu skatieni bija tikai pievērsti man. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, es dzirdēju, kā cilvēki sačukstas man aiz muguras, veltot zīmīgus, nepārprotamus skatienus un nosdot mani par šo vieglo uzvedību. Kaut gan nevienam nekas nav skaidrs un nekad nebūs.


Aizveru koferi un atkrītu uz plikā matrača, kas no pārāk daudzajām lietošanas reizēm jau ir iekrāsojies neglīti brūnganā krāsā. Tas ož pēc pelējuma, un tomēr smarža būs neaizmirstama un atmiņā paliekoša.
-Tev nav nekur jābrauc. - Dženija saka, atkal izplūzdama asarās. Zinu, ka pie vainas ir vakardienas ballīte, kura izvērtās pilnīgā vājprātā.
-Tu zini, ka ir. Te es nespēju palikt un arī negribu. - Atbildu nogurušā balsī.
-Kāpēc tu domāji, ka mēs sadarbojamies ar Sāru? - Viņas šņuksti nav pierimuši.
Pagriežos uz muguras, aizlikdama aiz galvas rokas. Todien, kad Sāra vēlējās mani piekukuļot, solot tādu naudas summu, kādu es vien vēlēšos, par to, lai es neliecinātu pret Marisu, es gandrīz uzķēros jeb iekritu kārdinājumā.


Mēs devāmies uz viņas apartamentiem, kad pēkšņi pusceļā man viss tapa skaidrs – viņa cenšas mani piemuļķot, jo es zināju, ka nauda tāpat nebūtu līdz manīm nonākusi. Tad es viņu pasūtīju pie visiem velniem un metos ārā no tās greznās viesnīcas, vēlēdamies, kaut man būtu uznācis vēmiens, un es būtu izbojājusi to pretīgo glanci.
Tikai tad, kad Džordžs un Dženija atklāja, ka Sāru kopš tās reizes Kristofera mājā nav redzējuši, es sapratu, ka man bija taisnība. Dažkārt man šķiet, ka viņa ir tāda pati alkatīga ragana, kāds ir viņas tēvs. Līdzība ir biedējoša, pat, ja viņa Marisu ienīst, no gēniem nav iespējams tikt vaļā.
-Piedod. Tas bija stulbi. Viņa runāja tik pārliecinoši, ka man šķita, ka tā varētu būt. - Atbildu, palūkodamās uz draudzeni.


-Es tev nekad neko tādu nenodarītu. - Viņa saka, un es pieceļos, lai apskautu savu izpūrušo, pēc alkohola smirdošo draudzeni, kura manā labā darījusi vairāk par jebkuru citu.
Pēc tam es ļauju Dženijai pagulēt un pati dodos nedaudz pastaigāties ārā, cerot, ka nevienu nesatikšu pa ceļam. Pārvelku pāri galvai kapuci un ierauju galvu plecos, lai būtu pēc iespējas neredzamāka.
Nespēju noticēt, ka pavisam drīz es jau būšu brīva un varēšu doties, kurp vien sirds rāda. Darīšu visu, lai Marisu ieliktu ķurķī, un lai viņš tik drīz netiktu laukā.
Par laimi, ārā nav gandrīz neviena, jo līst lietus. Patiesībā es redzu priekšā tikai baltu, šņākuļojošu sienu. Lielās lietus lāses plikšķina pa asfaltu, veidojot lielas peļķes. Tad es aizveru acis un spiegdama skrienu cauri lietum, ļaujot tam samērcēt drēbes pilnīgi slapjas. Novelku kapuci un ļauju matiem pielipt pie vaigiem un pieres.


Es izplešu rokas un kādu brīdi vienkārši griežos uz riņķi kā tāda pārlaimīga muļķe. Man patīk atvēsinošā sajūta un svaigums, ko sniedz vienkāršs lietus. Tas spēj sagādāt tik daudz prieka, tikai jāprot to saskatīt.
Esmu izmirkusi carui slapja, tāpēc nav jēgas doties atpakaļ istabā. Tā vietā nolemju par labu iecienītajam parciņam, kas atrodas tepat blakus kopmītņu ēkai. Arī tur neviena nav, tāpēc apsēžos uz soliņa un veldzējos skaistajā dabas skatā, kas paveras manā priekšā. Viss šķiet tik dzīvs un koši zaļš – staltie koki un sīkie, kuplie krūmi piešķir šai vietai tādu kā burvību.


Tad es aizveru acis un iztēlojos, kur es varētu būt pēc mēneša vai diviem. Pirmā vieta, kas man nāk prātā ir neprātīgi skaista pludmale ar karstām smiltīm un tirkīzzilu ūdeni – varbūt Maldīvu salas? Tikpat labi es redzu sevi plūstam līdzi milzīgai cilvēku masai, kas nemitīgi ar ņurdoņu piepilda kādas lielpilsētas ielas – tā varētu būt Ņujorka. Vai varbūt tomēr doties un apskatīt kādu no Pasaules brīnumiem? Es vēlētos doties kaut kur tālu prom, lai aizmirstu visu, kas ar mani ir noticis pēdējā gada laikā.
Es vēlo no jauna tikt izdziedēta, un es zinu, ka jauns sākums to spēs. Mani pat nebiedē ceļošana vienatnē, ja vien es zinu īsto galamērķi. Vienvirziena biļete, iespējams, izklausās biedējoši, bet es jūtu, ka esmu pietiekami gatava jaunām pārmaiņām. Esmu gatava satikt jaunus cilvēkus, atkal uzticēties un no sirds baudīt visu, ko dzīve man ir paredzējusi – pat ja tie būs visskābākie un negaršīgākie citroni, jo es no tiem pagatavošu supergardu limonādi.


-Par ko domā? - Cauri liekus šalkoņai, mani izbiedē kāda pazīstama balss. Ķermenis notrīs, jo es zinu, kam pieder šī balss. Kā gan es varētu nezināt.
Džordžs ir tikpat izlijis, cik es. Viņš apsēžas man blakus, un es jūtu, ka pozitīvās domas pamazām pārmainās uz lielu, melnu smagumu, kas arvien vairāk uzgulstas uz maniem pleciem. Ja godīgi, es nemaz nebiju plānojusi atvadīties no Džordža.
Vēlējos, lai viss paliktu tā, kā bijis. Izskatās, ka liktenim atkal ir citi plāni.
-Mia... - Viņš ierunājas, vēlēdamies notvert manu skatienu, bet es no tā izvairos pārāk apzināti un uzkrītoši.


Tad viņš satver savās plaukstās, kas par brīnumu ir siltas, manu zodu un liek ieskatīties viņa acīs. Lietus turpina līt pāri mūsu sejai, tas sajaucas ar manām asarām.
Es nespēju izturēt viņa cerību pilno skatienu. Tas ir gandrīz vai lūdzošs. Jau atkal...
-Mia, lūdzu, dod man iespēju. - Džordžs saka, ļaujot lietum apslāpēt viņa balsi.
Kaut es spētu. Kaut es spētu dot visu, ko viņš vēlas, jo Džordžs to ir pelnījis.
-Es nespēju. - Nočukstu, - Es nekad nespēšu tev neko dot, Džordž. - Atbildu, iešņukstoties. Šī vieta liek man pārāk daudz raudāt.


Puisis atlaiž manu zodu, un viņa rokas bezpalīdzīgi nokarājas gar sāniem.
-Es tevi mīlu, Mia! - Viņš iekliedzas cauri lietum.
Mēs abi pielecam kājās un lūkojamies acīs. Arī Džordžs raud, es to redzu, kaut gan asaras tiek ātri aizskalotas.
Nekas starp mums vairs nestāv, izņemot lietus sienu. Tā apslāpē balsis un noslēpj patiesās emocijas.
-Tas nav godīgi! - Es kliedzu pretī, balsij aizsmokot, - Tu nevari piespiest man tevi mīlēt!
-Viss, ko es tev lūdzu, ir viena vienīga iespēja! Es taču esmu pelnījis tik daudz, vai tad ne? Pēc visa, ko darīju tavā labā. - Viņš nerimstas.


-Es tev neko neesmu lūgusi, nevienā brīdī vēlējusies, lai tu brauktu un glābtu mani. Es jau samierinājos ar dzīvi, kāda man būtu bijusi! - Bļauju.
No malas mēs noteikti izskatāmies pēc strīdīga pusaudžu pāra.
Džordžs apklust, un arī es. Beidzot mana nejaukā mute ir aizvērta, bet es pateicu visu, ko jūtu – tas ir neko. Pēc Marisa es vairs nespēju izjust pilnīgi neko.
Man ir tūlīt pat jābrauc prom, kamēr viss nav vēl vairāk sarežģījies.
Paskrienu viņam garām, ļaujot histēriskai lēkmei pārņemt ķermeni un prātu.
-Mia, atceries, ka es tevi mīlu! - Dzirdu viņa balsi, un tas ir tik sāpīgi un nepareizi.
Paķeru istabā koferi un vēlreiz samīļoju gulošo Dženiju. Apsolu, ka piezvanīšu draudzenei un visu paskaidrošu.


Kad esmu atkal lietū, taksis jau ir piebraucis.
Džordža nekur nav. No vienas puses es priecājos, bet no otras – iespējams, tieši šajā brīdī viņam būtu izdevies mani pārliecināt ticēt viņa vārdiem.
Kad esmu iesēdusies mašīnā, es zinu – viss ir beidzies un nav vairs nekāda atpakaļ ceļa, lai kaut ko glābtu vai mainītu.
Cauri lietum pamanu kādu stāvu, kas cenšas noķert mašīnu.

82 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt