local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #683

131 0

-Sasodīts! - Marks iesaucas un strauji nobremzē. Mana galva ietriecas logā, tomēr es sakožu lūpas un klusēju. Džordža mašīna ir apgriezusies uz riņķi. Es viņu izglābu no pamatīgas avārijas.
Sirds nedaudz gavilē, tomēr visu prieku apslāpē Marka murmināšana.


-Nekad vairs neaiztiec stūri! Tu man gandrīz sirdstrieku piebiedēji! - Viņš saka, kratīdams man deguna priekšā pirkstu. Es nemaz nebūtu iebildusi, ja viņam būtu tā sirdstrieka, tomēr atkal nekā.
Mirklī, kad viņš no jauna pagriež atslēgu, es tikai pamanu, ka mašīna ir noslāpusi. Cerībā, ka tā netiks iedarbināta, es gandrīz vai sāku lūgt Dievu, tomēr tas notiek ātrāk, nekā cerēts. Tā ierūcas, un ir gatava traukties tālāk pa tukšo šoseju, it kā nekas nebūtu noticis.
-Viņš nu gan ir muļķis! - Marks nespēj rimties. Šķiet, viņu ir pārņēmis savāds prieks. Nesaprotu, kas Markam šodien lēcies.


Vīrietis sasit plaukstas un pat atļaujas ieslēgt radio.
-Redzi, tā ir zīme, ka mums viss izdosies. Nav neviena, kas stātos ceļā! - Viņš līksmo, turpinādams ceļu.
Ar acs kaktiņu es uzlūkoju otru mašīnu, vēloties, kaut tā apgrieztos un turpinātu mums sekot. Džordžs bija vienīgā saikne ar ārpasauli, kas atgādināja to, kāda es biju agrāk. Pirms šī visa, kas ir noticis un mainījis mani līdz nepazīšanai. Dažkārt, kad raugos uz sevi spogulī, mani pārņem savādas trīsas, iedomājoties, ka tā nemaz neesmu es. Tā ir cita Mia, kas nepieder šai pasaulei.


Tā ir kaut kāda pārdabiska būtne, par ko mazie bērni varētu jūsmot komiksu grāmatās. Tad es attopos un realitāte iecērt man sejā sāpīgu pliķi – tā vēl aizvien esmu es, tikai citāda. Tukšāka un dzīves izsmelta. Neesmu pārliecināta, ka tā vajadzētu justies 19 gadīgai sievietei, taču es nespēju pretoties šīm sajūtām. Tās ir mani pilnībā pārņēmušas savā varā.
Un tagad...tagad Džordžs atkal ir kaut kur tālu prom. Es redzu tikai sīciņu punktiņu un lielā, pelēkā ceļa. Zinu, ka pavisam drīz viņa mašīna pazudīs skatienam līdz izgaisīs pavisam. It kā tur nekad nekā nebūtu bijis.


Es klusēju, ļaujot Markam izbaudīt šo laimes mirkli, tikai tā nav godīgi. Kāpēc viņam tiek visi labumi, bet man netiek dota iespēja pat mēģināt. Marks ir dabūjis visu, kas vien vajadzīgs. Viņam ir bijusi ģimene – sieva un bērns, bet viņš visu ir pakāsis. Apzināti atteicies no tām dzīves vērtībām, ko citi vērtētu visaugstāk. Kāpēc viņam ir vajadzīgs skuķis, kuru ieslodzīt mājā, kur reiz mitinājās viņa sieva un meita?
Nesaprotu un nekad nesapratīšu, kāpēc tieši es.
Samierināšanās ir grūtāka, nekā man sākotnēji šķita. To varētu pielīdzināt slīcināšanai. Cilvēks apzināti dodas jūrā, domās vēl un vēl pārcilājot, kāpēc tas tiek darīts. Smadzenes ir samierinājušās ar izdarīto izvēli un gatavojas bojāejai, taču, kad ūdens smeļas mutē, ķermenis sāk apzināti pretoties. Tas grib uzpeldēt virs ūdens, ievilkt plaušās gaisu un turpināt dzīvot. Tas nevēlas mirt. Vairāk par visu ir nepieciešams dzīvot, tomēr cilvēks jau ir izdarījis izvēli – klausīt ķermenim vai tomēr smadzenēm.
Arī tam vajag lielu drosmi – apzināti ievilkt plaušās ūdeni un aizvērt acis, ļaujot vēsajam ūdenim vēl reizi pieskarties augumam līdz apziņa pazūd tumšajā dzelmē.


Mirt apzināti ir drosmīgi, bet turpināt dzīvot – vēl drosmīgāk. Šoreiz es izvēlos ķermeni, kurš pretojas visam, vēloties turpināt elpot, kaut gan smadzenes jau sen ir samierinājušās ar šīs tukšās čaulas bojāeju.
Marks iegriež kādā ceļā ar norādi man nesaprotamā valodā. Tas ir grants ceļš, kuram abpus slejas apputējuši krūmāji ar koši sārtām ogām. Ceļš ir tik šaurs, ka paredzēts tikai vienai mašīnai.
Man gribas jautāt, kurp mēs dodamies, tomēr saprotu, ka no tā nav nekādas jēgas. Atbilde mani neiepriecinās. Smadzenes tikai kārtējo reizi liks saprast, cik muļķīgi ir turpināt eksistēt, ne dzīvot. Tas ir mūžīgais riņķa dancis un cīņa pašai ar sevi.


Logā sitas sīkas lietus piles. Sekoju ar acīm līdzi līdz tā norit pāri visam stiklam.
-Mēs brauksim pie mana paziņas. Tur pārnakšņosim un jau no rīta dosimies tālāk. - Marks informē, it kā būtu sadzirdējis manu neizteikto jautājumu.
Es lēnām pamāju ar galvu, izliekoties, ka viņa atbilde ir gana interesanta un man pieņemama.
"Kas tas par paziņu?", es agrāk būtu vaicājusi. Mani interesēja itin viss – no draudzeņu ikdienišķajām klačām līdz pat jaunākajiem notikumiem pasaulē. Man patika trenēt prātu, man patika attīstīt savas rakstītprasmes bloga veidošanā, izsakot dziļākās izjūtas datorā, kur citi tās vērtēja.
Man bija daudz interešu – dejošana, slēpošana, grāmatas, ēst gatavošana, bet šobrīd šķiet, ka tas bijis kādā attālā dzīvē.


Varbūt tas bija skaists sapnis, kas uz mirkli lika aizmirst sāpīgi drūmo realitāti?
Tālumā saredzu niecīgu vienstāvu mājeli un pelēkus dūmus, kas tiecas pie tikpat pelēkām debesīm. Sauli ir nomainījis drūmumums un lietus, atspoguļojot manu iekšējo pasauli.
Piebraucot tuvāk, redzu, ka aplokā ganās lopi, bet dārzā aug pārtika. Marks apstājas.
-Tas ir mans labākais draugs Kristofers. - Viņš lepni norāda uz plašo īpašumu, - Viņš ir fermeris.
It kā man tas interesētu.


Atsprādzēju jostu un izraušos ārā. Manas plaušas ir tikpat pārsteigtas, cik es, tāpēc galva sareibst un gar acīm nozib melni riņķi. Svaigais gaiss ieplūst asinsritē.
Uz īsu laiciņu es no jauna jūtos dzīva, bet tad dzirksts apslāpst, jo Marks mani ved uz būdeles pusi. Kārtējā būda, kas manā skatījumā ir moku kambaris.
Viņš atver čīkstošās koka durvis, kas tik tikko turas eņģēs. Tās iečīkstas, it kā pretotos šādai nedabiskai kustībai.


Mājā valda savāds klusums. Un smird. Nezinu, pēc kā, bet smaka kairina manu degunu.
-Kristooo! - Marks man blakus iesaucas. Vārdi atbalsojas šaurajā gaitenī un nonāk pie mums atpakaļ.
Kad Marks sper soli, viss notiek paātrinājumā. Kāds viņu sagrābj un piespiež pie zemes.
Es vēlos kliegt, bet atkal nekā. Stāvu kā sastingusi līdz kāds mani parauj malā un ierauj savās skavās.
-Mia! - Pazīstama balss mani uzrunā, - Cik labi, ka tu esi sveika un vesela! - Meitene saka.
Paceļu acis un pamanu, ka ar mani runā Dženija.
Tā pati koledžas Dženija.


Negaidot, no acīm izlaužas asaras, kas krīt uz viņas apģērba.
-Viss būs labi. - Viņa saka, no jauna mani apskaudama.
Kaut kur dzirdu kādu sakām, ka nelietis Mariss beidzot ir notverts.
Lai gan vārdi ir saldi, es tiem nevēlos ticēt. Tas ir kārtējais veids, kā censties mani apmānīt.

131 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Pārtika jau nu gluži tīrā veidā nekur neaug, tie tad būs dārzeņi vai kas tāds emotion

Un man nepalika īsti skaidrs, kā Dženija un sabeidrotie nonāca pie fermera vēl pirms Marka. Gaidu nākošo nodaļu ar skaidrojumu.

2 0 atbildēt

Lasāmviela pirms miega. emotion

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt