local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #674

133 0

Marks ir nikns. Es redzu, kā uz viņa rokām ir izspiedušās vēnas. Viņš ir sakniebis lūpas. Es neko neuzdrošinos bilst par spīti tam, ka tā sasodītā potīte atstaro sāpes visā kājā. Marks iedarbina motoru un no visa spēka uzsit pa stūri.


Pagriežu galvu uz mājas pusi, jo esmu pārliecināta, ka šeit mēs nekad vairs neatgriezīsimies. Šī ir pēdējā reize, kad redzu būdu, kas visus šos mēnešus ir bijis mans cietums. Paceļu acis uz otro stāvu, domās vēlēdamās atvadīties no Elēnas (manas) istabas, kas bija vienīgais glābiņš šajā murgā.
Pamanu pie loga stāvām kādu un skatāmies uz leju, kur tikai vēl pirms brīža mēs lecām ārā. Tas ir Džordžs... Nevar būt, ka tas ir viņš?! Mūsu skatieni sastopas. Viss šķiet tik elektrizējies un uzlādēts. Mana sirds sāk auļot kā negudra. Džordžs ir šeit! Viņš vēlējās mani izglābt, bet nu jau ir par vēlu.
Ar rokām vēlos parādīt, lai viņš paslēpjas, kamēr Marks nav viņu pamanījis, bet puisis to neredz. Viņš lūkojas manās acīs, kamēr mēs pazūdam viņa skatienam. Tās ir dažas sekundes, kas paliks atmiņā uz mūžu. Kaut es varētu atvērt durvis, izlēkt ārā un aizskriet prom.


-Kā tu tā varēji?! - Marks beidzot ierunājas. Zināju, ka no šī mirkļa nebūs iespējams izbēgt vai kaut kur paslēpties, - Tu mani nodevi, bet es tev uzticējos! - Viņš sēc.
-Neesmu tevi nodevusi, zvēru. - Atbildu cerībā, ka viņš liksies mierā. Vismaz šoreiz. Vismaz vienu reizi.
-Nemelo! Tu man aiz muguras sazinājies ar Sāru! Kāda velna pēc tu visā pin iekšā manu meitu? - Viņa acis ir teju vai sarkanas.


Esmu pietiekami daudz klusējusi. Visus šos mēnešus pacietusi šo drausmoni. Tagad es vairs nespēju. Nespēju izlikties, ka viss ir lieliski un šis ir tieši tas, ko vēlos.
-Meitu, kuru tu sašāvi un kurai tu pateici, ka labāk būtu bijis tad, ja viņa vispār nebūtu dzimusi! - Es kliedzu pretī, brīnoties par to, cik tā ir laba sajūta.
-Neuzdoršinies man kaut ko pārmest, sīkā draņķe! - Viņš cenšas ar vienu roku satvert manu delmu, bet es izvairos.


-Es neesmu tavs īpašums un nekad nebūšu! Ja vien tu zinātu, kā man viss šis murgs bija noriebies, tu pat nevari iedomāties, cik šausmīgi ir ar tevi kopā dzīvot. Nav jau brīnums, ka nabaga Elēna un Sāra notinās. Meitenei pat vajadzēja kāpt ārā pa bēniņu logu, jo tu biji un vēl aizvien esi tāds tirāns. Tu esi briesmonis, Mark. - Es saku, nemaz nenožēlojot itin neko no pateiktā.
Marku mani vārdi iespaido. Viņa pleci nedaudz sagumst, bet rokas vēl aizvien cieši ir ieķērušās stūrē. Ik pa brīdim palūkojos spogulī, cerībā pamanīt Džordža mašīnu, tomēr pagaidām nekā nav.


-Es zinu. - Viņš klusā balsī bilst, - Zinu, ka nekad neviena sieviete ar mani nav bijusi laimīga. Zinu, ka esmu nezvērs un briesmonis, bet es tur neko nevaru padarīt. - Viņa vaļsirdīgā atzīšanās ir smieklīga. Sāji pasmejos un cenšos aizsniegt smeldzošo potīti. Cauri biksēm sajūtu, ka tā ir pamatīgi uztūkusi.
Mēs nemitīgi līkumojam cauri mežam, izvēloties šaurākos celiņus. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es atkal redzu, cik koki patiesībā ir milzīgi un skaisti. Te izskatās pārāk pasakaini, lai tā būtu realitāti. Vēlos, kaut es tā spētu teikt par savējo...


-Es apsolu, Mia, ka labošos. Tagad tu esi mana sieva un šoreiz es tev zvēru, ka būšu paraugvīrs. - Marks saka, no jauna vēloties saņemt manu roku. Šoreiz žests ir maigāks, tomēr es vienalga atraujos kā dzelta un saraujos čokurā, atspiežot pieri pret vēso stiklu.
-Ko tu tur gvelz. Neesmu nekāda tava sieva! - Es uzkliedzu, jūtot, kā balss saites nepatīkami iesmeldzas.


-Tev ir Elēnas gredzens. Tu esi mana sieva, Mia. - Marks atkārto nervozā balsī.
Viņš mani pietiekami ir izmantojis. Esmu ļāvusi izturēties pret sevi kā pret grīdas lupatu vai kādu priekšmetu. Viņš ir dabūjis itin visu, ko vien sirds kāro, kamēr es katru nakti riju spilvenā asaras, lai no rīta izliktos, ka viss ir labi.
Novelku gredzenu no pirksta un atveru mašīnas logu. Beidzot sejā iesitas īsts vējš, kādu spēj radīt tikai māte daba. Es to izbaudu tieši dažas sekundes un tad atvēzējoties, izmetu gredzenu ārā pa logu. Tas iekrīt sūnās un tur arī paliek.


Marks piespiež gāzes pedāli un mēs traucāmies ātrāk. Šobrīd jau man ir vienalga, ko viņš ir pasācis, jo, runājot Marka vārdiem, mums abiem vairs nav atlicis, ko zaudēt.
Mēs uzbraucam uz šosejas. Vēroju tumši pelēko asfaltu mums priekšā. Sajūtos tā, it kā būtu sākusies apokalipse. Uz ceļa nav nevienas pašas mašīnas.
-Mia, es tevi mīlu. - Marks atkal runā.


-Lūdzu, nedari tā... - Saku nogurušā balsī. Man līdz kaklam visas šīs drāmas un izlēcieni.
-Tā ir. Zinu, ka tu esi pat jaunāka par Sāru, tomēr jau no paša sākuma es zināju, ka tevi mīlēšu, tikai izrādīju to nepareizā veidā. - Marks saka, skatīdamies tieši ceļam acīs.
Es klusēju. Viņa vārdi atbalsojas manās smadzenēs, bet man nav nekā, ko teikt pretī. Esmu pārgurusi un vēlos tikai mieru.
-Mēs aizbrauksim kaut kur tālu prom, kur neviens mūs nemeklēs, un būsim laimīgi. Sāksim visu no jauna. - Marks turpina savu monologu.
Es domāju par Džordžu. Par to, kāpēc tieši viņš un kā...


Tieši tajā mirklī spogulī pamanu tuvojamies kādu auto. Tas brauc lēnāk, nekā Marka, bet pamazām pietuvojas mūsu mašīnai. Mana sirds atkal iepukstas straujāk, jo es vienkārši zinu, ka tas ir Džordžs.
-Velns! Viņi seko! - Marks arī ir pamanījis auto un atkal kļūst nikns, - Viņi domā, ka spēs tevi izglābt, bet lai necer! - Viņš vārās pats savā sulā.
Uzmanīgi vēroju katru norādi, vēloties saprast, kurp Marks mani grib vest. Džordžs ir pietuvojies vēl tuvāk.


Zinu, ko viņš vēlas panākt. Izraisīt sadursmi, bet to pašu ir sapratis arī Marks.
Viņš ir iegrimis pats savās domās un nepievērš man nekādu uzmanību. Vēl tikai dažas sekundes līdz es rīkošos.
Vēl tikai pāris sekundes.


Es negribu, lai Džordžam manis dēļ nāktos ciest, tāpēc izrauju Markam no rokām stūri un no visa spēka pagriežu to uz savu pusi.
Es zinu – es viņu pasargāšu.
Markam esmu vajadzīga tikai es. Tas ir neizbēgami.

Ievadi raksta tekstu

133 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Varoņu netālredzība ir apbrīnojama. Vai bija grūti nolikt savu mašīnu uz ceļa tā, lai Marks netiek tai garām? Spriežort pēc vietas nomaļuma, tur nekādam milzu ceļu sazarojumam nevajadzētu būt un līdz ar to viņu izolēt vajadzētu būt samērā vienkārši.

2 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

Gut. emotion

0 0 atbildēt