Šodien Marks ir daudz steidzīgāks un nervozāks. Viņš ātri no savas istabas sadabū divus koferus un vienu iegrūž manās rokās, uzstājot, lai es tajā saliekot tikai pašas nepieciešamākās drēbes un lietas.
Dažkārt man patiešām šķiet, ka viņš ir sajucis prātā, jo man taču te nav nevienas pašas mantas, ko es varētu paņemt līdzi kaut vai piemiņai. Lai viņu nesadusmotu, nolemju iet uz Elēnas istabu un tēlot, ka kravājos.
Patiesību sakot, man nav ne jausmas, ko viņš atkal ir ieplānojis, bet zinu, ka tas nebūs nekas labs. Atveru tukšo somu un gurdeni pārlūkoju istabu. Esmu izmantojusi tikai gultu un burtiski sagaršojusi Elēnas sāļās asaras, ar kurām ir piesūcināts viss spilvens. Nu jau tās ir sajaukušās ar manējām, un es gandrīz vai jūtos kā māsai šai svešajai sievietei.
Lejasstāvā kaut kas nodārd un ir dzirdamas apslāpētas balsis. Vai tiešām Marks būtu sācis runāt pats ar sevi... Klusām, uz pirkstgaliem, lavos ārā no Elēnas istabas un nonāku gaitenī. Nu jau ir daudz vieglāk saklausīt, kas notiek pirmajā stāvā.
-Ko tu te dari? - Marks ir saniknots.
-Atnācu tevi apciemot, tētuk. - Balss ir sveša, bet runātāja ir sieviete. Pielavos nedaudz tuvāk, lai saredzētu runātāju. Noslēpjos aiz stenderes un uzmanīgi paliecos uz priekšu.
Tā ir sievietei, kura ir ļoti līdzīga Markam. Viņa nav mani pamanījusi un lai tas nenotiktu, paliecos atpakaļ. Šoreiz pietiks tikai ar dzirdi.
-Sāra, ko tev no manis vajag? - Marks uzkliedz, un man gandrīz aizsitas elpa. SĀRA, Marka meita, ir šeit! Tā pati Sāra, kas it kā bija mirusi, tagad stāv šīs mājas dzīvojamās istabas vidū pilnībā dzīva. Vienā brīdī man gribas izlekt ārā no slēptuves un pajautāt, kāpēc viņa neatsaucās, kad lūdzu viņas palīdzību, kāpēc izlikās par mirušu.
-Atbrīvo to meiteni. - Viņa saka klusā balsī. Saltas trīsas izskrien cauri manam ķermenim. Es būtu tā meitene?
-Par ko tu runā? Es te esmu viens! - Marks atbild gana pārliecinoši. Man ir bail iznākt dienas gaismā un atklāt viņa melus. Zinu, ka pēc tam tikšu par to kārtīgi sodīta.
-Es zinu, ka šeit ir Mia. Viņa ar mani sazinājās! - Sāra saka augstprātīgi pārliecinošā balsī. Viņa ir sasodīta mele! Sirds bailēs notrīs, jo Marks varētu viņas teiktajam arī noticēt.
Iestājas pauze, kas ilgst vairāk nekā minūti. Marks domā, ko atbildēt, bet es jau jūtu, ka viņš ir uzķēries. Viņš, protams, tic savai meitai, jo, kā gan viņa varētu zināt, kā mani sauc un ka es esmu tieši te. Kā gan Sāra to ir uzzinājusi?
Pakāpjos soli uz atpakaļu, jūtot, kā sāk reibt galva un vēderā raisās nelabums. Mēģinu norīt siekalas, taču tās ir iestrēgušas kaklā. Ar pirkstiem sataustu durvju vēso rokturi un cerot, ka tas neizraisīs dzirdamu troksni, lēnām to nospiežu uz leju. Tas iečīkstas. Šķiet, ka tik skaļi, ka griezīgā skaņa atbalsojas visā būdā.
Iesprūku Elēnas istabā un kā pārbiedēts zvērs sāku skatīties visapkārt, meklējot izeju. Tādas nav. Ne šeit. Ne pie Marka. Priekšā logam ir restes, caur kurām es nemūžam nespētu izlīst. Skapī vai zem gultas es slēpties nevaru, jo tas būtu pārāk paredzami. Vairāk šajā istabā nekā nav.
Man jātiek uz bēniņiem un jāmēģina kaut kā atmūķēt tas logs, tomēr viņš noteikti dzirdēs, kad es kāpšu augšā pa čīkstošajām koka kāpnēm. Panikā sāku soļot pa istabu, cenšoties izdomāt labāko variantu. Marks mani nogalinās. Viņš beidzot mani pieveiks, kaut gan es neesmu neko izdarījusi.
Kaut kur tālumā vēl aizvien saklausu balsis. Tās ir skaļas un uzstājīgas, tomēr vārdus saprast man tā arī neizdodas. Marks, protams, grib visu noskaidrot, visas sīkākās detaļas, tad nākt pie manis un beidzot šī spēle būs beigusies.
Varbūt man vienkārši iesēsties gultā un gaidīt?! Tas ir reālākais no visiem variantiem, kas pagaidām ienākuši man prātā. Smadzenes man neļauj tā vienkārši sēdēt un apzināti gaidīt nāvi Marka izskatā. Man ir jārīkojas pietiekami ātri un precīzi.
No jauna izlavos ārā no istabas un ignorēju trīcošās kājas un rokas. Balsis ir kļuvušas uzstājīgākas.
-Es tevi ienīstu! - Kliedz Sāra.
Tad seko pliķis un vaimanas. Man nav skaidrs, kurš kuram ir sitis, tomēr esošā skaņa liecina tieši par to. Nemanāmi dodos līdz gaiteņa galam un nostājos trepju apakšā. Tās ir diezgan stāvas. Ceru, ka strīda karstumā viņi nebūs mani dzirdējuši.
-Tu esi sasodīts kretīns! - Sāra atkal kliedz. Šoreiz tik izteiktajai balsij ir piejaukušās klāt asaras. Saprotu, ka cietēja bija viņa. Cenšos izolēt šīs nepatīkamās skaņas un koncentrēties tikai uz pakāpieniem.
Es tos pieveicu daudz par lēnu. Esmu tikai uz otrā, bet priekšā vēl kādi desmit. Jebkurā mirklī var parādīties Marks un mani novākt. Doma par to, kas mani tikai vēl sagaida, ir šķebinoša. Atkal sajūtu jaunu nelabuma vilni vēderā un norīstos, cerot neizraisīt vemšanas troksni. Viņi dzirdēs. Viņi abi nāks... Varbūt šis viss ir viens liels teātris un Sāra sadarbojas ar Marku.
-Es ienīstu tevi, Sāriņ. Ienīstu, ka tu vispār eksistē un bojā manu dzīvi! Elēnai vajadzēja no tevis atbrīvoties jaut tad, kad tu vēl bija tikai viens sīks gļotu pikucis viņas dzemdē! - Marks auro.
Vārdi ir griezīgi. Neviens nekad nebūtu pelnījis, lai kāds no vecākiem, ko tādu teiktu. Uzmanīgi ieklausos skaņās. Ir dzirdami šņuksti. Sāra raud. Marks viņu ir salauzis.
Viņš atkal ir uzvarējis.
Viņš uzvar vienmēr.
-Kāpēc... - Viņa cenšas kaut ko teikt, bet tad seko būkšķis kaut kas tiek apgāzts. Dzirdu apslāpētus kliedzienus un tad šāviena troksni.
Es sastingstu. Ausīs sāk džinkstēt. Vai tiešām tas bija ierocis? Kurš no viņiem šāva?
Lēnām nolaižos uz zemes un klusām tipinu uz priekšu. Brīdī, kad vēlos paskatīties, vai Marks ir miris, uz kāpnēm atskan aši soļi un man ir tieši sekunde laika, lai iespruku Elēnas istabā.
Metos pie kofera un izliekos, ka to krāmēju. Durvis man aiz muguras ar skaļu blīkšķi aizcērtas.
-Nāc šurp! - Protams, tas ir Marks. Viņa seja no dumsām ir pietūkusi sarkana. Acis ir pārvalbītas kā trakam vērsim. Asinsvads uz viņa kakla pulsē tik pamatīgi, ka vienā brīdī šķiet, ka tas pārplīsīs.
Uz viņa bēšā krekla pamanu svaigas asinis. Man nav tiesību uzdot jautājumus, bet es nojaušu visu, kas tikko notika. Marks sagrābj mani aiz elkoņa.
Mēs pieejam pie loga. Paiet kāds brīdis līdz viņš atmūķē tās restes.
-Tu kāpsi ārā un iesi uz mašīnu. Ātri! - Marks pavēl, bet es tikai pamāju.
-Kā lai es tieku? - Vaicāju, izmisumā skatīdamās uz aizaugušo dārzu. Man nav ne jausmas, kas tur ir apakšā.
-Lec, muļķe! - Marks saka un tad ar ātru kustību mani pagrūž.
Es piezemējos uz kaut kā cieta un potīte momentā par to ziņo, izraisīdama asas sāpes, kas liek man iekliegties.
Arī Marks lec, tikai viņš piezemējas daudz veiksmīgāk. Atkal tieku sagrābta aiz elkoņa un burtiski iesviesta mašīnā.
Viņš to iedarbina un mēs braucam prom no šīs būdas. Saprotu, ka to nekad vairs neredzēšu, tomēr apzinos arī, ko citu - mani sagaida vēl šausmīgāks noslēgums.
