Džordžs
Pasniedzu Kerolai ūdens pudeli un nolūkojos, kā sievietes pirksti kāri ap to apvijas. Paiet krietns brīdis saspringtā klusumā līdz Mias mamma beidzot atlaiž pudeli un uzmanīgi novieto sev blakus uz sēdekļa.
-Drīkst? - Viņa jautā, norādīdama uz maniem krekeru krājumiem. Es tikai pamāju un nolūkojos, kā paciņas saturs ātri nonāk Kerolas mutē.
-Cik ilgi jūs jau šeit esat? - Beidzot ierunājas arī Sāra. Jau šķita, ka viņa ir izstājusies no šīs spēles.
Pirms Kerola atbild, viņa ciešāk ietinas pledā un aplaiza sāļos, garšvielainos pirkstus.
-Es...es īsti nezinu. Tonakt, kad viņš...kad viņš mūs aizveda, bija februāris. - Viņa saka. Cītīgāk nopētot sievieti ap gadiem 40, es aizvien vairāk viņas vaibstos saskau Miu. Tās pašas spožās acis un deguns. Tādas pašas grimmases.
Jūtu, kā Sāra vadītāja sēdeklī saspringst. Zinu, ka šobrīd viņai nav viegli, it īpaši apzinoties, ka Mariss ir nolaupījis ne tikai vienu, bet gan veselus divus cilvēkus.
-Viņš ir sasodīts izdzimtenis! Kretīns, kurš būtu pelnījis, lai viņam tiek nogriezta mantība visu sieviešu priekšā! - Kerola paceļ balsi un tad sāk nevaldāmi trīcēt.
-Mēs... - Dženija vēlas kaut ko teikt.
-Jūs nevarat iedomāties, ko viņš nodarīja manai Miai... Viņš...viņš sita, izvaroja, sita vēlreiz, turēja badā. - Sievietes balss aizlūst. - Pats ļaunākais, ka brīdī, kad mēs bijām tik tuvu, lai aizbēgtu, viņš mūs atrada un aizveda Miu sev atkal līdzi. Es neko tur nevarēju padarīt! Biju pārāk vāja, lai iespaidotu to sūda tēvaini. - Kerola stāsta, sažņaugdama rokas dūrēs.
-Mēs viņu atradīsim. - Sāra saka nosvērtā balsī. Es gan īsti nesapratu, par kuru no abiem viņa runāja - Marisu vai Miu. - Kerola, jūs palikstiet mašīnā, bet mēs dosimies meklēt. Ja kas, ēdiens un ūdens jums te ir. - Sāra sniedz ātras instrukcijas.
Iestājas īss pārdomu brīdis, bet tam seko ass Kerolas kliedziens.
-Lūdzu, neatstājiet mani šeit vienu! Viņš taču var jebkurā mirklī atgriezties! - Kerolas acis šaudās apkārt kā pārbiedētam dzīvniekam. Viņa vēlas notver kaut vienu no mūsu skatieniem. Viņa grib tam pieķerties kā dzīvības salmiņam.
-Es palikšu. - Man blakus ierunājas Dženija. Zinu, ka vairāk par visu viņa vēlētos redzēt vaigā Marisu, tomēr šajā brīdī viņa uzupurējas Mias mammas dēļ.
-Esi pārliecināta? - Čukstus jautāju draudzenei. Viņai tikai pamāj un kaut ko nesaprotamu nomurmina. - Ja viņš nāk, tu zini, kas jādara. - Es saku un Dženija atkal pamāj.
Atstājam viņām gan nažus, gan arī piparu un asaru gāzi, cerot, ka nekas no tā nebūs jāliek lietā. Tad es apskauju Dženiju un novēlu abām izturību. Mias mamma gurdeni pamāj, bet tad noliekas uz sēdekļiem guļus un aizver acis. Vismaz uz mirkli viņa jūtas drošībā.
Miglu ir nomainījusi saulaina un pat karsta diena. Sekoju cieši līdzās Sārai pa kādu nelielu taciņu, kas ved dziļāk pasakām līdzīgajā mežā. Virs galvas čivina putni, apkārt smaržo pēc sveķiem un svaiga gaisa, bet cauri biezoknim ik pa brīdi izdodas ielausties kādam saules staram, kurš piešķir šai vietai īstu burvību. Es tai no sirds ticētu, ja vien nezinātu, ka kaut kur tepat atrodas psihopāts, kurš nepieņemamos apstākļos spīdzina Miu.
Visvairāk atmiņā iespiedās Kerolas teiktais par to, ka Mariss ir viņas izvarojis... Viņš ir pārkāpis visas robežas, sasodītais izdzimtenis!
-Tas gan bija bruņinieciski no tavas puses ļaut Dženijai palikt ar to trako. - Sāra saka, soļodama man blakus.
-Tu šobrīd runā par Mias mammu. Bez tam, labāk lai paliek Dženija, jo divas sievietes viņam neko neizdarītu. - Es atbildu mazliet aizkaitināts par Sāras piezīmi. Kāpēc viņai vienmēr ir jābūt tik kaitinošai un augstprātīgai?!
-Domā es pati nevaru tikt galā ar savu tēvu? - Sāra vaicā, paceldama savas biezās uzacis.
-Tu vari būt arī mele, bet to mēs drīz vien noskaidrosim. - Atbildu, cerot, ka vismaz šis izteikums viņu nedaudz piezemēs.
Sāra neticīgi nošūpo galvu un īsi iesmejas. Nezinu, vai tas ir uztraukuma dēļ vai kāda cita, man nezināma, iemesla dēļ.
Mēs līkumojam pa dažādām sīkām taciņām. Vienā brīdī man šķiet, ka Sāra speciāli vēlas mani apvest ap stūri, bet viss mainās brīdī, kad cauri kokiem pavīd necila būda.
Sāra asi ievelk elpu un tad to mierīgi izpūš.
-Neticami, kā tā ir mainījusies. - Viņa klusām piezīmē, neticīgi skatīdamās celtnes virzienā.
Dārzs ap mājeli ir aizaudzis tik tālu, ka tas sniegtos man līdz padusēm. Māju tik tikko var saskatīt, bet tās fasāde ir apdrupusi un izskatās netīra. Vietām logus klāj restes, bet citviet logiem priekšā ir aizsisti koka gabali.
Ievēroju, ka pagalmā tik tikko saules gaismā atstarojas mašīnas jumts.
Metos ārā no koku aizsega, taču Sāras roka ir ātrāka. Sieviete mani sagrābj aiz krekla apkakles un parauj atpakaļ.
-Slims esi?! Tu nevari tā vienkārši skriet iekšā! - Viņa saka.
-Es viņu nositīšu! - Es kliedzu, nebaidoties no tā, ka Mariss to var dzirdēt.
-Neuztraucies, es to izdarīšu pirms tevis. - Viņa saka un tad pažvadzina kaut ko metālisku sev aiz jakas.
Pirmo reizi redzu, ka Sārai ir ierocis. Tas ir nevainojami gulds un atmirdz saules staros.
-Tas pats, ar ko tēvs agrāk draudēja mātei. - Viņa saka un atliek šaujamo atpakaļ.
-Kur tu to dabūji? - Es prasu.
-Tajā dzīvoklī. Tieši tāpēc es tur atgriezos. Tagad ir pienācis īstais brīdis... - Viņa sapņaini saka.
-Sāra... - Vēlos viņu aizkavēt, bet man gan tas neizdodas.
-Šššš, gaidi te. Aptuveni pēc 10 minūtēm nāc iekšā. - Viņa saka un aizskrien.
Ar skatienu sekoju līdzi viņas augumam, kurš pāvietojas ātri un graciozi vienlaikus. Sāra nedodas pie durvīm, bet gan atver kaut kādu lūku un ierāpjas iekšā.
Kad viņa pazūd skatienam pavisam, es sāku skaitīt.
