local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #632

90 0

Šodien es jūtos citādāk, nekā visas iepriekšējās dienas. Šodien es jūtos daudz dzīvāka. Uzlūkoju nelielo riņķīti, kas uzstiepts uz mana pirksta un vēl aizvien nesaprotu, ko Marks no manis grib. Vai es tagad skaitos viņa sieva?


Šāda atklāsme ir biedējoša, tomēr vēl baismāk ir saprast, ka man nekad neizdosies šo visu murgu pārtraukt. Īsti nezinu, vai man vajadzētu samierināties vai tomēr censties aizbēgt... Pārdomas pātrauc ceptas olas šprakšķi. Es to veikli pannā apgriežu uz otru pusi un cerīgi lūkojos ārā pa logu.
Migla ir mitējusies, ļaujot saules stariem apspīdēt kokus un radīt pat tādu kā maģisku atmosfēru, kuru, protams, es nevaru izbaudīt.


Kad aiz muguras sadzirdu soļus, es instinktīvi saraujos, tomēr, šķiet, Marks nav to manījis. Viņš nostājas man blakus, paņem no plaukta ieplīsušu, tumši zaļu māla kafijas krūzi un ieslēdz trumuli. Pēc mirkļa tas signalizēs par pietiekošu ūdens temperatūru; tad Marks pagatavos sev kafiju, apsēdīsies pie galda un izšķirstīs kārtējo veco izdevumu no kāda nezināma laikraksta. Savukārt, es viņam pasniegšu tikko ceptu olu un pēc tam nosēdīšos iepretim, lai pagatavotu sviestmaizi.
Pēc tam man būs jāuzkopj virtuve un arī dzīvojamā istaba, kamēr Marks dosies atpūsties uz savu istabu. Kad būs pagājusi tieši stunda, viņš atgriezīsies un mēģinās pieprasīt sava "vīra" tiesu.

Tad es gatavošu vakariņas, un viņš atkal stalti sēdēs pie galda. Pēc tam Marks mani noskūpstīs un dosies gulēt, vēlreiz pārbaudīdams, vai logi un durvis ir ciet. Es došos uz Elēnas istabu un kādas 15 minūtes klusām raudāšu spilvenā, pēc tam paies vēl kāds laiks līdz spēšu atslēgt domas un mēģināt aizmigt.


Es murgošu. Kliegšu. Raudāšu. Spārdīšos. Bet neviens nenāks. Dažkārt aiz durvīm ir dzirdami Marka soļi, tomēr nekad rokturis nenoliecas uz leju. Viņš nekad nenāk Elēnas istabā.
Un tad atkal būs rīts. Brokastis...
-Mia, tu klausies, ko es saku? - Viņš aizkaitināti jautā. Biju pilnībā iegrimusi savā domu pasaulē, tāpēc nedzirdēju ne vārda.
-Atvaino, es... - Jūtu, kā vaigos iecērtas karstums.
-Jā, tu piededzināji manas brokastis! - Marks dusmīgi izrauj man no rokām pannu un izmet olu musarā. Gaidu, kad sekos sitiens, kā vienmēr, kad es kaut ko izdaru ne tā, tomēr nekā nenotiek. Marka roka kādu mirkli paliek karājamies gaisā, tuvu manai sejai, bet tad norimst.


-Vienkārši uzcep jaunu. - Viņš saka un apsēžas pie galda.
Automātiski sāku veikt to pašu darbību ko pirmīt, apsolot sev, ka vairs nekādu aizsapņošanos.
Pēc laika, kā jau paredzēju, es sēžu pretī Markam, kurš bezjēdzīgi šķirsta vecu laikrakstu, lasot par kaut kādām naftas cenām un ekonomikas lejpuslīdi. Palūkojos uz savām neizteiksmīgajām brokastīm un apetīte gandrīz vai izsīkst, tomēr es sevi piespiežu. Man ir kaut kas jāēd un labāk pašas gatavots, nevis Marka. Man jāatgūst spēki un enerģija. Zinu, ka kādu dienu tie būs vitāli svarīgi.
-Zini, es te tā prātoju... - Marks ierunājas, neskatīdamies pat man virsū. Es redzu tikai vienu milzīgu atvērumu un viņa plaukstas, kas to tur rokās.


-Par ko? - Gurdeni atjautāju. Dažreiz, kad Markam ir noskaņojums, viņš vēlas mani iesaistīt bezjēdzīgās diskusijās, piemēram, par to, kāds laiks varētu būt nākošajās brīvdienās un vai nākotnē nafta tiešām izsīks. Tas viss ir pārāk bezēdzīgi, tāpēc tajās reizēs es vismaz izliekos, ka man ļoti interesē viņa monologs.
-Mēs varētu kaut kur aizbraukt. - Viņš atbild, un mana sirds iepukstas straujāk. Aizbraukt!
-Kur tu vēlies doties? - Es vaicāju, domās sasizdama plaukstas. Tā būtu lieliska izdevība notīties.
-Vēl nezinu. Mežš ir gana plašs, gan jau atradīsim kādu vietiņu, kur apmesties. - Viņa atbilde liek prieka balonam manās krūtīs momentāli saplakt un pārplīst. Ausīs sāk džinkstēt, bet plaukstas pārklājas ar aukstu sviedru kārtu.


Saprotams, ka viņš nav tik dumjš, lai vestu mani prom no šīs vietas vai ārpus valsts. Iespējams, mūs ar mammu jau meklē policija.
Mamma.
Sirds no jauna sažņaudzas un pār lūpām izlaužas kluss vaids. Kur gan viņa ir? Šaubos, ka mammai izdevās aizbēgt no šīs vietas. Varbūt Marks viņu ir notvēris un jau nogalinājis, taču es par to nekad neuzzināšu.
Varbūt viņa ir mirusi dabīgajā nāvē, nosalstot vai no bada. Ikviena doma, kas ienāk prātā, ir aizvien šķebinošāka.


-Mia, kas noticis? - Marks nolaiž avīzi un skatās uz mani. Viņa acis ir gurdenas un tēvišķas.
Tētis.
Kur ir mans tētis un kāpēc viņš nav mūs uzmeklējis... Varbūt jau samierinājies, ka mēs nekad neatgriezīsimies vai esam mirušas. Doma par to, ka neviens nav centies mūs atrast, ir drausmīga.
Dženija, Džordžs...Viņi bija mani draugi, kuru man tik ļoti trūkst. Tik ļoti, ka sirds vai lūzt uz pusēm.
Iešņukstos vēlreiz nu jau skaļāk un Marks pieceļas. Viņš apsēžas man līdzās un maigi saņem manas rokas, kas jau kļuvušas slapjas no asarām.


-Es...es... - Cenšos izdomāt kaut ko sakarīgu, bet visas domas ir aizslaucītas. Es redzu tikai savus mīļos un dārgos, un tas ir pietiekami sāpīgi un mokoši.
-Saprotu. Man arī nav viegli. - Marks mierinoši saka man pie auss, bet es vēlos viņam izšķaidīt pauri! Pret sienu...
-Mark, es... - Gribu pateikt, ka vēlos prom vairāk par visu, bet mēle samežģās. Esmu pārāk bezpalīdzīga šī briesmoņa rokās.
-Mia, es zinu. Tāpēc mēs dosimies pavisam citur. Mums abiem nepieciešams tāds kā atpūtas brīdis. Brauksim tālu prom un nekad neatgriezīsimies! - Viņš saka pārāk dedzīgi un uzstājīgi.
-Ko? - Es paceļu asarainās acis un saprotu, ka Marks nejoko.
Viņš nekad nejoko.


-Es nevaru. - Izmoku.
-Kāpēc? Tev taču vairs nav itin neviena, kam tu rūpētu, dārgā. Tev esmu tikai es. Mums abiem vairs nav, ko zaudēt. - Viņš noskūpsta manus deniņus un sirsnīgi uzsmaida.

90 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

Apbrīnoju Tavu produktivitāti  emotion 

0 0 atbildēt