Džordžs
Ar acs kaktiņu pamanu, ka saule lēnām aust pāri biezo koku galotnēm. Nav ne jausmas, cik ilgi mēs esam pavadījuši ceļā, tomēr abas sievietes vēl aizvien guļ. Tas nozīmē, ka man bija vairāk laika sev. Vēl aizvien galvā šaudās simtiem domu un situāciju, kuras izdzīvoju atkal un atkal no jauna.
Ko gan es teikšu, kad ieraudzīšu Miu? Vai viņa vispār gribēs mani redzēt? Kāda viņa būs? Vai mainījusies, vai tā pati, ko es jau paspēju iepazīt? Man nav ne jausmas un šī neziņa ir visbiedējošākā. Piespiežu sevi skatīties uz līkumainu ceļu, kas ved mūs arvien tuvāk pie Mias, ja vien, protams, Sāra nemeloja.
Uzmetu viņai ašu skatienu – galva atspiesta pret stiklu, lūpas nedaudz pavērtas, bet mani izvirsuši pāri jakai. Viņa izskatās mīlīgi, ja vien es nezinātu, kas Sāra ir patiesībā.
Un tomēr – ja jau viņa atļāva man sēsties viņas mašīnā, tā tad tomēr uzticas, kaut gan man ir lieliska iespēja, lai šo ceļojumu pārvērstu pretējā virzienā.
Dzirdu, kā aizmugurējos sēdekļos sagrozās Dženija. Tad seko smaga nopūta, un es saprotu, ka beidzot viņa ir pamodusies un manas domas par Miu acumirklī izplēn.
-Labrīt. - Dženija nomurmina, pieceldamās sēdus. Viņas acis ir daļēji aizpampušas, tomēr Dženija vēl aizvien cenšas būt pietiekami pozitīva, - Kur mēs esam? - Viņa jautā miegainā balsī.
-Nav ne jausmas. Sāra teica, lai braucu vienkārši taisni. - Paraustu plecus un vēlreiz paskatos uz Sāru.
-Kāpēc tu vispār tai čūskai uzticies? - Dženija naidīgi čukst.
Es atkal paraustu plecus, jo es nemaz nezinu, vai ticu. Bez tam, man šajā rīta stundā negribas sākt strīdēties par kaut kādām muļķībām.
Pēc īsa klusuma brīža pamostas arī Sāra. Viņa izskatās līdzīgi Dženijai un man mazliet uznāk smiekli, tomēr laikus tos aizturu.
-Apstājies te. - Sāra nokomandē, un es paklausu, jo patiesībā sāku izjust nogurumu, kas pamazām iegulst kaulā un katrā šūniņā. Mēs atkal izkāpjam ārā un katrs apejam apkārt mašīnai no savas puses.
Šoreiz Sāra uz mani pat nepaskatās, tāpēc tas, kas notika vakarnakt, sāk likties kā attāls, paša izdomāts murgs.
-Mēs gandrīz esam klāt. - Viņa piebilst aizsmakušā balsī, tomēr neatlaiž gāzes pedāli. Nelielā mašīnīte, rūkdama traucās iekšā mežā, un tad apstājas tik pēkšņi, ka mēs ar Dženiju ar galvām ietriecamies priekšējo sēdekļu atzveltnēs.
Mašīnā valda kapa klusums. Redzu, cik grūti Sārai ir sevi pārvarēt, tāpēc viņa vienkārši tur tā sēž, blenž taisni uz priekšu mežā, pār kuru lēnām slīd maigi balti miglas vaļņi. Sāras pirkstu kauliņi ir iekrāsojušies dzletenīgi bāli, pirkstiem ieķeroties stūrē. Tad viņas pleci pamazām atslābst. Dzirdam, kā Sāra veic dziļas ieelpas un ašas izelpas.
-Kādreiz taču šim mirklim bija jāpienāk, vai ne? - Viņa jautā sev. - Visu mūžu jau nenoslēpsies. - Sāra turpina savu monologu, bet mēs ar Dženiju netaisāmies pat tajā iejaukties, - Mums būs jāiet kāds gabals ar kājām. Negribu, lai viņš ierauga mašīnu un visu saprot. - Sāra saka un atver durvis.
Mums, protams, nekas cits neatliek, kā vien sekot. Ārā ir dzestrāks, debesisi ir savilkušās neizteiksmīgos, masveidīgos bālos mākoņos. Sajūtu uz ādas mitru lietus pieskārienu, bet šajā reizē tas savā ziņā ir tieši laikā.
Sāra uzvelk pār galvu kapuci, bet Dženijai noklab zobi.
-Cik tālu jāiet? - Draudzene jautā, drebinādamās. Novelku savu jaku un pasniedzu to viņai. Sāra par šo žestu tikai nicīgi nosmīn, bet neko nebilst.
-Pāris kilometri. Ja pareizi atceros, tad māju jau drīz vien varēs redzēt. - Sāra saka, rādīdama ar pirkstu Austrumu virzienā.
-Tu pati nemaz skaidri nezini. - Saklausu neviltotu pārmetumu Dženijas balsī.
-Ja tev kaut kas nepatīk, tad vācies prom! - Sāra paceļ balsi un nikni nobļaujas Dženijas virzienā. Meitene mazliet saraujas, bet pēc sekundes izslejas stalti, tādējādi pierādot, ka Sāras vārdi viņu nespēj ietekmēt.
Ļaujam Sārai doties pa priekšu, jo viņa taču teritoriju pārzinot labāk. Miglas dēļ ir apgrūtināta redzamība, tāpēc es nemitīgi aizķeros aiz koku saknēm vai sīkiem krūmiņu zariņiem.
Kad esam nogājuši pārdesmit minūtes, Sāra strauji apstājas, un es jau atkal sāku prātot, ko es darītu, ja ieraudzītu Marisu – tieši šobrīd. Bet tas nav Mariss.
Tā ir kāda sieviete. Viņa sēž pie koka, sarāvusies embrija pozā. Sievietes mati ir savēlušies lielā kunkulī, atgādinot putnu ligzdu. Viņas āda viscaur ir savainota un dažas brūces pat ir sākušas strutot.
Pamanu, ka viņai mugurā ir vien plāna kleitiņa, kas ir netīra gan ar zemi, gan asinīm. Vietām tā ir caura.
-Atvaino... - Sāra cenšas viņu uzrunāt, bet kundze uzreiz saraujas un pieliek priekšā sejai rokas.
-Lūdzu, nē.... Lūdzu. - Viņa sāk nevaldāmi šņukstēt.
Mūsu visu acīs raisās īsta panika. Kas tā tāda ir, un ko viņa dara šeit, šajā nekurienes centrā?
-Mēs jums vēlamies palīdzēt. Kā jūs sauc? - Dženija pietupstas blakus viņai un mēģina uzlikt saudzīgi savu plaukstu uz viņējās, bet sieviete atkal saraujas, it kā būtu dabūjusi strāvas triecienu.
-Lūdzu, ņem mani, dari, ko vēlies, tikai neaiztiec Miu! - Viņa sēc un sāk raudāt, - Lūdzu, lūdzu, nedari pāri Miai. - Viņai raudot, pāri zodam tek siekala. Sieviete ieķeras sūnās un sāk tās brutāli raut ārā.
Vienu īsu mirkli mans un viņas skatiens sastopas. Esmu to kaut kur redzējis.
Tad es saprotu.
Tā ir Mias mamma.
