Džordžs
Vēl aizvien cenšos saprast, ko īsti Dženija domāja ar to, ka viņa saprot Sāru un visu to draņķīgo situāciju, kas izveidojusies un kļūst tikai vēl sarežģītāka starp viņu un Marisu.
Mēs braucam jau vairāk nekā stundu, tāpēc Sāra nolemj piestāt kādā degvielas uzpildes stacijā, kas atrodas diezgan nomaļā vietā.
-Es uzpildīšos, jūs arī varat izkustēties. - Viņa saka, noslāpēdama motoru un izstaipīdamās turpat nelielajā salonā.
Šis būtu īstais brīdis, lai atkal uzrunātu Dženiju, bet es ievēroju, ka meitene ir aizmigusi, cieši piespiežot pieri pie vēsā stikla. Viņa izskatās pārgurusi, un dažreiz es tiešām jūtos vainīgs, ka esmu arī viņu visā šajā lietā ievilcis.
Uzmanīgi atveru mašīnas durvis un tikpat klusu tās aizveru. Sejā pūš diezgan nepatīkams vējš, tomēr ir labi izkustināt iesēdētos locekļus. Ievēroju, ka Sāra atkal ir aplikusi ap galvu lakatu un uz acīm uzmaukusi saulesbrilles, lai gan saule nespīd.
Mēs klusējam. Ir dzirdama tikai degvielas līšana tvertnē.
-Cik tālu vēl jābrauc? - Es jautāju, neveikli pakasīdams aiz auss.
-Vēl kādas piecas stundas. - Sāra atbild, apstādinādama degvielas sūkni un noliek to vietā.
Palūkojos uz nelielo ēku, kas laikam skaitās kaut kāds veikaliņš. Vietām tas ir aprakstīts ar neglītiem grafiti zīmējumiem, bet logiem priekšā ir restes.
-Tev viņa daudz nozīmē. - Sāra saka bezkaislīgā balsī.
-Dženija? - Es atvaicāju tikpat ātri, cik izskanējis jautājums.
-Tā meitene, kas ir pie mana tēva. - Viņa saka, dodamās uz veikaliņu.
-Jā, nozīmē. - Par pārsteigumu sev, es atbildu. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk es vēlos Miu izglābt, aizvest sev līdzi un pasargāt no visa ļaunā.
Sāra pēkšņi apstājas un lēnām pagriežas pret mani. Viņa noņem no acīm brilles un mūsu skatieni atkal savijas vienā. Šoreiz zilās acis nav tik ledusaukstas, kā tajā dzīvoklī.
-Arī man reiz bija tāds pats puisis, bet es viņu atraidīju. - Viņa saka, biezajām lūpām veidodama uzmanīgi katru vārdu.
-Kāpēc? - Jautāju, būdams pavisam ieintriģēts.
Sāra parausta plecus un atkal uzsāk gaitu.
-Es gribēju palikt viena. Manā dzīvē bija notikuši pietiekami daudz sūdu, lai es atkal kādam spētu uzticēties un vēl jo vairāk vīriešu kārtas pārstāvim. - Viņa paskaidro, atvērdama durvis.
Kamēr Sāra norēķinās par degvielu, es dodos pie pārtikas produktu plaukta un secinu, ka nav nekā daudz no kā izvēlēties. Paralēli tam, ka prātoju, kurus krekerus labāk izvēlēties, es aizdomājos par Sāras vārdiem. Vai ar Miu būs tāpat? Vai viņa mani atraidīs tikai tāpēc, ka Mairss ir nodarījis pietiekami daudz pāri?
Pats būtiskākais, kas pašlaik maisās manā galvā, ir, vai es ar to spēšu sadzīvot? Vai es spēšu Miu izmest no galvas un dzīvot tālāk, nevēlēdamies viņu turpināt glābt?
-Ei! - Jūtu, kā kāds piebaksta man pie pleca. Sāra stāv man blakus, un neesmu pārliecināts, vai viņa nedaudz smaida vai tikai izliekas, - Mums jādodas tālāk. - Viņa saka.
Es tikai nevērīgi pamāju ar galvu un paķeru trīs paciņas siera cepumu, pāris mušļa batoniņu un ūdens pudeli.
Kad esam iekāpuši atpakaļ mašīnā, Dženija vēl aizvien guļ.
-Vai pēc tam jūs vēl tikāties? - Dedzīgi uzdodu kārtējo jautājumu.
Sāra uzmet ašu skatu, raugoties atpakļskata spogulī un gandrīz vai atkal pasmaida, atklādama savus nevainojami izbalinātos zobus.
-Nē. - Viņa atbild pārliecināti, - Kāda jēga sāpi vilkt garumā. Man nav vajadzīgs neviens žēlotājs, un es ticu, ka arī Miai nē. - Viņa piebilst, bet šī piezīme iedur sāpīgāk, nekā biju gaidījis.
-Jūs esat atšķirīgas. - Es saku, cenšoties nedusmoties uz psihopāta meitu.
-Tici man– mēs esam daudz līdzīgākas nekā tu spēj iedomāties. - Viņa pabungā ar pirkstiem pa stūres virsmu un tad izgriež ārā no benzīntanka.
Drīz vien tas paliek mums aiz muguras, līdz pazūd skatienam pavisam. Abpus šaurajam ceļam parādās dažādi koši zaļi koki, kas liecina, ka pilsēta ir aiz muguras. Pāri skaistajai ainavai lēnām laižas pelēcīgā nakts.
-Tā meitene, kas šobrīd guļ, tev arī ir svarīga? - Sāra šoreiz kaut ko pajautā.
Uzmetu skatienu Dženijai, kuras lūpas ir nedaudz pavērtas.
-Nē.Viņa ir vienkārši draugs, nekas vairāk. - Apliecinu to, ko domāju, tomēr ceru, ka viņa to nedzirdēja. Negribu, lai viņai šķistu, ka meitenei manās acīs nav itin nekādas vērtības.
Sāra vairs nerunā. Un es arī. Šķiet, viss ir pateikts. Acis lēnām aizveras, un es sapņoju par Miu un viņas lūpām uz manējām.
Tās ir mīkstas un garšo pēc košļenēm. Es jūtu viņas slaiko augumu savās rokās. Viņa ir tepat man blakus – silta, smaržīga, spožām acīm un riebīgo muti, ko tik ļoti viņā mīlu.
Tad es atveru acis un viss sapnis ir zudis. Ārā valda piķa melna tumsa, un es redzu, ka Sāras acis gandrīz ir ciet. Viņa tik tikko spēj noturēt mašīnu uz ceļa.
-Es braukšu. Atpūties. - Ierunājos, un viņa saraujas, it kā tiktu izrauta no pārdomām. Pēc brīža Sāra piestāj mašīnu malā un nopūšas.
Viņa atver durvis, un es daru to pašu.
Kad esmu nonācis līdz vadītāja vietai, Sāra ar blīkšķi aizcērt durvis un ar muguru atpiežas pret tām. Viņas tumšie mati starmešu gaismā gandrīz vai mirdz.
Ar lēnu kustību viņas aukstā roka pieskaras manam vaigam. Stāvu kā sastindzis, nespēdams neko izdarīt šai dīvanaijai būtnei.
Tad Sāra lēnām paceļas pirkstgalos un uzspiež siltu skūpstu uz mana vaiga.
-Es viņu atraidīju, tomēr tas neizslēdz faktu, ka neturpināju par viņu domāt. Es to daru vēl līdz šim. - Viņa saka īpaši maigā un klusā balsī, kas liek tirpiņām izskriet cauri ķermenim.
Tad viņa atkāpjas, apiet apkārt mašīnai un iesēžas līdzbraucēja vietā. Dzirdu no jauna aizcērtamies durvis, tomēr turpinu nekustīgi stāvēt tumsā, būdams pavisam apjucis.
Sāras pieskāriens saldē ādu, un es no jauna nodrebinos.
