Džordžs
-Ko tas, pie velna, nozīmē? - Jūtu, kā mans augums saspringst. Ar spēku atrauju vaļā istabas durvis, aiz kurām ir paslēpusies Sāra, cieši turot telefonu pie auss.
Viņa uz mirkli sastingst un auksti zilās acis ieurbjas manējās. Tas Sāras lūpas nomurmina kaut ko nesaprotamu un atvieno sarunu.
Tikai tagad pamanu, cik neglīta ir šī telpa, kas laikam tika paredzēta viņai. Vienā stūrī atrodas zīdaiņu gulta ar izlauztām redelēm, bet pie loga, kura stikls ir tik netrīs, ka kanpi var redzēt tam cauri, atrodas neliela gulta.
Var redzēt, ka sienas ir pārkrāsotas gaiši zilā krāsā, bet vietām, kur krāsa nolupusi, rēgojas dzeltenīgi zaļš tonis. Teju visas sienas ir apzīmētas ar kaut ko līdzīgu cilvēkiem ar dīvainām sejas izteiksmēm.
Tad Sāra brutāli mani izgrūž ārā no istabas un tad at blīkšķi aizcērt ciet durvis. Viņas skatienā jaušas tāds niknums, ka man nedaudz pat paliek bail.
-Ar ko tu runāji? - Es jautāju, nevēlēdamies parādīt, ka esmu atkāpies.
-Tā nav jūsu daļa. - Viņa nošņācas un triec kaut kādu vāzi pret koridora sienu. Tā sašķīst sīkās drumslās, un mēs ar Dženiju vienlaikus palecam nostāk.
Sāra sažņaudz rokas dūrēs tā, ka garie nagi iespiežas ādā, padarot to vietām teju vai dzeltenu. Tad viņa iesēžas stiklos un sāk raudāt tik histēriski, ka man kļūst gandrīz vai žēl.
Viņa braukā ar plaukstām pa sīkajiem stikla gabaliņiem līdz āda tiek pārdurta un pāri bālajai ādai sāk tecēt asins strūkliņas.
-Es tik daudz reižu vēlējos to visu izbeigt. It īpaši pēc tām reizēm, kad tiku izmantota. - Sāra šņukst, ļaujot lielām asaru lāsēm pilēt uz gaišajām biksēm.
-Sāra... - Dženija vēlas viņai pieskarties, bet Sāra paceļ vienu asiņaino plaukstu un aptur draudzeni.
Viņas kosmētika ir izsmērējusies pa visu seju. Beidzot es redzu, kāda Sāra Stenlija izskatās patiesībā – aiz biezās, bagātās fasādes slēpjas salauzts, pašpārliecinātību zaudējis cilvēks.
-Vai jūs kādreiz esat ienīduši savu tēvu tik ļoti, ka naktī plānojāt slepkavību? - Viņa paceļ acis pret mani un pār kauliem pārskrien tirpiņas. Viņa nudien izskatās biedējoši. Ar plaukstas virspusi Sāra notrauc tušas pēdas.
-Tā jau es domāju. - Viņa īsi iesmejas, kad neviens no mums nav atbildējis uz šo dīvaino jautājumu. Man ar tēvu ir ļoti labas attiecības, un es nekad nespētu viņu nogalināt.
-Neviens no jums abiem nekad neizjutīs to pretīgo sajūtu, kas ir pēc tam, kad viņš ir apmierinājis savas vajadzības. Neviens nekad nedzirdēja manus kliedzienus naktīs, kad atkal un atkal to visu izdzīvoju murgos. Mamma nekad pie manis nenāca, nemierināja un neteica, ka viss ir beidzies un tēvs nekad neko tādu vairs neatļausies. Es biju ieslodzīta savā galvā. Pilnīgi viena un nekam nevajadzīga. Kā tāda mēbele. - Sāra pieceļas kājās un ieiet vannas istabā.
Ir dzirdams, kā iečīkstas krāns un tad mazā strūkliņā sāk pilēt ūdens. Uz grīdas vēl aizvien redzamas viņas asinis.
-Tu nostājies pret mums. Tikko runāji ar viņu. Tu mūs nodevi. - Es saku pietiekami skaļi, lai viņa spētu sadzirdēt.
Ūdens tecēšana rimstās un Sāra no jauna nostājas mūsu priekšā. Man ir grūti viņu pazīt.
Bez kosmētikas kārtas viņa izskatās vismaz piecus gadus jaunāka. Mirdzums sejā ir zudis. Tā ir bāla un tukša. Ievēroju, ka uz viņas labā vaiga ir kaut kas līdzīgs rētai. Tā ir gaiši sārta, tomēr uzreiz ievērojama.
-Es jūs nenodevu. Tas nebija Mariss, ar ko es runāju. - Viņa atbild, skatīdamies mums abiem garām. Viņas balss skan tik vienaldzīgi..., - Dodamies. - Viņa saka un nāk uz ārdurvju pusi. Sāra ir aptinusi kaut kādas lupatas ap savām plaukstām.
-Kā lai mēs tev ticam? - Dženija beidzot ierunājas.
-Jums nav izvēles. - Viņa atbild, itkā jau būtu gaidījusi šādu jautājumu.
Sārai ir taisnība, un man riebjas, ka viņa to izmanto pret mums.
Kad esam nonākuši tikpat nepievilcīgajā treptelpā, Sāra lēnām aizslēdz durvis un tad lūkojas uz nelielo atslēdziņu, kas iegulst viņas rokās.
Nonākot pagalmā, Sāra dodas pie mistkastēm un vienā no atkritumu tvertnēm iemet atslēgu. Viņai pār vaigiem no jauna rit asaras, tomēr viņa tās naidīgi notrauš un atslēdz mašīnu.
-Sagatavojieties garam ceļam. - Viņa saka, kad esam iekāpuši spēkratā.
Sāra veic pārāk straujus manevrus un ātri vien esam jau ārā no nelielās pilsētiņas.
-Man ļoti žēl, ka tev tas viss bija jāpacieš. - Dženija saka, vēlēdamās uzturēt sarunu.
Sāra tikai papurina galvu.
-Neviens to nekad nesapratīs. - Viņa atbild caur zobiem.
-Es sapratīšu. - Mani pārsteidz Dženijas atbilde, un es viņai uzmetu ašu, neizpratnes pilnu skatienu.
