Aukstais ūdens liek man sarauties embrija pozā, tomēr Marka rokas ir stiprākas. Ar vienu roku viņš tur manu plecu, neļaujot mainīt pozu, bet ar otru berž manu ķermeni tik stipri, ka uz ādas paliek koši sārti pleķi.
Ausīs šalc ūdens skaņa, kas tek no krāna un piepilda netīri dzelteno vannu vēl vairāk ar ledainu ūdeni. Man klab zobi un šķiet, ka kāju pirksti ir kļuvuši nejūtīgi, tomēr es nespēju neko pateikt. Esmu nogurusi būt šeit, nemitīgi sarauties no katra mazākā troksnīša un gaidīt, kad sekos Marka kārtējais uzbrukums – gan fiziski, gan arī garīgi.
-Kāpēc tu nogriezi savus matus? - Viņš jautā pieklusinātā balsī, ieziedams kaut kādu kodīgu vielu manā galvas ādā. Lēnām aizveru acis, koncentrējoties uz kaut ko pozitīvu, piemēram, es iedomājos, ka šobrīd sēžu savā vannā, kurā plūst gandrīz vai karsts ūdens un milzīgās putas krīt pāri vannas malai. Man neizdodas atvairīt sīko adatiņu durstīšanu, kas tikai pieņemas spēkā.
Marks sagrābj manus matus vienā plaukstā un spēcīgi parauj uz savu pusi tā, ka mans pakausis atsitas pret cieto malu. Beidzot no acīm izlaužas asaras, un es šņukstu tā, itkā tā būtu pirmā reize mūžā, kad kaut ko tādu daru.
-Beidz pinkšķēt un atbildi, kad es ar tevi runāju! - Viņa balss sekundes laikā maina toni. Tagad tā ir asa un uzstājīga. Aukstais ūdens turpina atrofēt manas ķermeņa daļas. Man bail, ka es nekad vairs nejutīšu savas kājas un panika, kas izplešas manās krūtīs, rada vēl lielāku asaru lēkmi.
Slapjums, kas tek no deguna, iekrīt ūdenī. Nekad mūžā es neesmu jutusies tik bezpalīdzīga un pazemota. Marks vienmēr ir izturējies draņķīgi, uzskatīdams, ka viņš ir manas dzīves valdnieks. Es vienmēr esmu pakļāvusies viņam un darījusi, ko Marks grib, kamēr pretī saņēmu spļāvienu sejā.
-Mia, atbildi, sasodīts, vai arī es tevi te atstāšu. - Marks turpina mani tincināt. Dzirdu, kā kabatā nograb kaut kas līdzīgs divu dzelžu saskaršanas skaņai un nodrebinos. Neesmu pārliecināta, vai tas ir ūdens vai briesmu dēļ, kas mani gaida.
Marks ar vienu roku turpina turēt mani aiz matiem, bet ar otru no kabatas izvelk rokudzelžus. Viņš tos pagrabina manā acu priekšā un greizi pasmaida, piemiegdams ar aci. Slimais kretīns!
-Es tevi varu tepat piesiet pie radiatora un tu varēsi turpināt sēdēt aukstajā vannā. - Viņš draud, bet es papurinu galvu, cerot, ka viņš sapratīs, ka tas ir pēdējais, kā vēlētos pavadīt savas pēdējās stundas, - Tad runā! Kāpēc nogriezi matus?!
-Es...es gribēju pārmaiņas. - Man sāp balssaites un kakls šķiet tāds kā aizžņaudzies. Varbūt pie vainas ir Marka pirkstu nospiedumi, žņaudzot mani par to, ka atteicos doties mazgāties.
-Tev vajadzēja vispirms ar mani par to parunāt. Šobrīd tu izskaties pēc kaut kāda baklažāna! - Viņš turpina berzt manus matus ar kaut kādu vielu, kas liek acīm asarot.
Ļauju viņa pretīgajām rokām vēl un vēl pieskarties manam ķermenim. Tad Marks pēkšņi pabāž manu galvu zem ūdens, un es tik tikko paspēju ievilkt elpu, lai auktais šķidrums neikļūtu plaušās. Viņš tur mani aiz pleciem tā, ka nespēju pakustēties.
Pamazām manī rodas jauns panikas vilnis. Vanna nav dziļa, tomēr arī no plaušām izplūst viss gaiss. Sāku spirināties, ļaujot panikai ņemt virsroku. Es cenšos cik spēka, bet nekas nemainās. Marks kaut ko murmina, bet es nesaprotu ne vārda, jo ausīs dun pašas sirdspuksti un asinis. Pavisam drīz.
Es vēlētos, kaut spētu ļauties notiekošajam. Kaut es spētu ievilkt plaušās ūdeni un pazust no pasaules, kurā man nav vairs lemta normāla cilvēka dzīve. Bet es nespēju. Mans novārdzinātais ķermenis cīnās ar pēdējiem spēkiem, lai neļautu man aiziet. Smadzenes atsakas pieļaut domu, ka šodien, šeit, šajā netīrajā vannas istabā, es varētu pamest šo dzīvi.
Tad notiek kaut kas savāds – Marks mani izvelk virs ūdens, un es steidzos uzreiz sarīt gaisu. Mans ķermenis sāk neprātīgi raustīties.
-Tagad būsi tīra. - Viņš paziņo un izceļ mani ārā. Marks uzmanīgi apošņā manu sarkano ādu un matus.
Visā ķemrneī duras sīkas, neciešamas adatas un sirds dauzās kā negudra. Es varēju šeit nesēdēt un nedrebināties.
Marks ietin mani mīkstā dvielī, kas smaržo pēc veļas ziepēm. Tad viņš pārmet mani sev pār plecu un iznes ārā no vannas istabas.
Jau atkal atrodos Sāras bēniņu istabā. Viņš apgulda mani gultā un ietin segā, tomēr drebulis vēl aizvien tirda mani. Pa ceļam uz istabu, aši ielūkojos spogulī un gandrīz vai paģību, redzot, ka manas lūpas kļuvušas tumši zilas.
Aizveru acis, pateikdamās Dievam, ka beidzot man būs miers uz kādu laiku, tomēr tad dzirdu krēsla kāju strīķēšanos pa nelīdzeno grīdas virsmu. Marks apsēžas pie manas gultas un noglauda manus slapjos matus.
Žests liek man gandrīz vai vemt, tomēr kuņģī ir vien palikusi sālsskābe.
-Mia, tu esi tik līdzīga manai Sārai. - Viņš saka atkal savā maigajā, tēvišķīgajā balsī.
-Viņa arī bija spītīga un centās no manis aizbēgt, bet nekas nesanāca. Viņa vēl aizvien ir mana maz, jaukā Sāriņa, kura izpilda katru tētuka vēlēšanos. - Viņš dūdina.
Cenšos novirzīt domas uz kaut ko citu, lai nedzirdētu viņa pretīgo murmināšanu.
-Mia, kaut kādā veidā Sārai tomēr izdevās aizbēgt. Viņa izlēca pa šo pašu logu un aizskrēja prom. Tikai tāpēc, ka es biju neuzmanīgs. Par laimi, man ir dota arī otrā iespēja. - Marks saka.
Aiz loga dzirdu nelielu vēja šalkoņu un putnu trallināšanu. Kā viņiem ir paveicies...
-Zini, es tev varu apsolīt, ka mēs būsim kopā mūžīgi, Mia. Man nepaveicās ar Elēnu, bet tu esi citādāka. - Viņš saka, un es nesaprotu, ko tas viss nozīmē.
Tad viņš satver manu roku un jūtu, kā auksts metāls slīd pār manu zeltnesi.
-Tas agrāk piederēja Elēnai, bet nu tev. - Viņš saka, un es atveru acis.
Tas ir vienkāršs, apaļš zelta gredzens ar nelielu gravējumu "Mūžīgi tava".
Ko tas viss nozīmē...
