Džordžs
-Sasodītā, bagātā maita. - Es noskaišos, kad esam pametuši greznās telpas un dodamies parka virzienā.
-Viņu interesē tikai pašas reputācija. - Dženija murmina zem deguna, kad šķērsojam lielu gājēju pāreju.
Lai gan ir dienas vidus, parks šķiet kā tāda relaksācijas vieta. Cilvēku ir maz un tie paši pusdieno zālītē. Atrodam tuvāko soliņu un apsēžamies. Es skatos strūklakā tik ilgi, līdz sāk asarot acis.
-Ta vien šķiet, ka te nav neviena, kas gribētu palīdzēt atrast Miu un viņas mammu. Mums vispār neveicas un brīvlaiks tūlīt būs cauri. - Saku, izvilkdams ar pirkstiem cauri matiem.
-Man vienalga. Es nebraukšu atpakaļ pirms nebūšu viņu atradusi – dzīvu vai mirušu, man vienalga. - Dženija saka, sasprindzinādama žokli.
-Miai ir paveicies, ka viņai esi tu. - Es saku, cerot kaut nedaudz uzlabot viņas noskaņojumu.
Dženija ir vienīgā, kura tiešām dara visu, lai viņu atrastu. Ne Katrīna, ne Mias tēvs un arī ne Sāra nav vēlējušies izrādīt iniciatīvu, lai viņu atrastu.
Paņemu lapiņu, uz kuras Sāra ir uzrakstījusi adresi, kur Mia varētu tikt turēta, taču nav nekādas garantijas. Ievadot vajadzīgo gps sistēmā, tā uzrāda, ka vieta ir vairāku stundu brauciena attālumā un tāpat tā nav precīza adrese, tikai apgabals, kurā varētu atrasties māja.
-Man nav ne jausmas, kā tur nokļūt. - Dženija smagi nopūšas, un tad es dzirdu īsu šņukstu. Viņa pieliek sejai priekšā plaukstas un ļaujas asarām. Zinu, ka viņai ļoti sāp tas, ka mēs nespējam atrast Miu un nezinām, vai ar viņu viss ir kārtībā.
Vieglām kustībām apskauju Dženijas drebošos plecus, cerot pateikt kaut ko nomierinošu, bet nekas nenāk prātā.
Dzirdu tuvojamies soļus un kad pagriežos uz trokšņa pusi, pamanu, ka pie mums pieskrien Sāra. Viņa ir nedaudz aizelsusies, vaigiem iekrāsojoties sārtā krāsā.
-Es jūs centos panākt. - Viņa saka aizsmakušā balsī.
Dženija noņem no sejas plaukstas un vairākas reizes samirkšķina acis. Mēs abi klusējam, ļaujot Sārai izteikties.
-Es...es nolēmu tomēr palīdzēt. - Sieviete saka, nedaudz paslidinādama savas saulesbrilles nost no acīm, - Bet ne šeit. Mums jāatrod cita vieta. - Viņa piebilst, un mēs pieceļamies kājās.
Sekojam Sārai cauri nelielam skvēriņam, kas ir pārpildīts ar cilvēkiem. Viņa ir aptinusi ap galvu raibu lakatu, acīmredzot, lai neviens neatpazītu viņu. Vairāki cilvēki nolūkojas uz mums, bet neko vairāk par skatienu nesaņemam, un tas ir labi, jo šobrīd nav laika tērzēt ar svešiniekiem.
Sāra mūs aizved līdz stāvlaukumam un atslēdz mašīnu. Viņa iesēžas vadītāja vietā, bet mēs iekārtojamies aizmugurē. Tā ir dārga un moderni aprīkota mašīna. Mūsu skatieni sastopas atpakaļskata spogulī. Viņas seja ir nopietna un es nespēju nolasīt itin nevienu emociju, ko tā varētu paust šajā brīdī.
-Kāpēc tu izlēmi mums palīdzēt? - Vaicāju, lai kliedētu nepatīkamo klusumu.
Sāra izvelk no maka kādu fotogrāfiju un pasniedz to man. Tā ir melnbalta un nobružāta. Aplūkojot rūpīgāk, pamanu trīs cilvēkus – sievieti, vīrieti un meiteni ap gadiem pieciem.
-Tie esam mēs – Stenliji. - Viņa sausi paskaidro, iedarbinādama dzinēju. Viņi lielas mājas priekšā un smaida kamerai. Meitēnam ir gari, tumši mati, bet trūkst priekšējā zoba.
-Jauka ģimenīte. - Es sarkastiski nosaku un Sāra neskanīgi iesmejas.
-Tā ir vienīgā bilde, kas man saglabājusies. Tajā laikā es naivi cerēju, ka mēs esam īsta ģimene, tā kā filmās parasti rāda. - Viņa saka, lūkodamās uz ceļu.
-Kas notika? - Dženija vaicā. Viņas acis vēl aizvien ir sakaisušas un uz vaigiem palikušas tumšas asaru sliedītes.
-Daudz kas. Es pat nespēju attapt, kad bija jau par vēlu. Mans tēvs...es negribu neko atcerēties, lai gan arī aizmirst nav iespējams. - Sāra saka, neskatīdamās uz mums.
-Un kāpēc tu izlikties par mirušu? - Dženija turpina jautāt.
-Tāpēc...tāpēc, ka Mariss nelikās mierā. Viņš teica, ka nogalinās mammu, ja es neaizbraukšu kaut kur tālu prom no valsts un neastāšu pieejamu savu feisbuka profilu. - Sāra skaidro.
-Tā tad jūs vēl aizvien esat saistīti. - Es secinu.
-Un vienmēr būsim. Viņš turpina mani šantažēt. Pateicoties manai veiksmīgajai karjerai, es spēju viņu nodrošināt. Katru mēnesi pārskaitu apjomīgu summiņu, lai tikai viņš mani liktu mierā. - Viņa saka, balsij trīcot.
-Un kā tad ar tiem īpašumiem? - Dženija jautā. Pamanu, ka esam iebraukuši kaut kādā pilsētā, bet Sāra nemaz nesamazina ātrumu.
-Viņam nav nekādu īpašumu. Tas viss ir izdomāts. Viņš lika man safabricēt informāciju. Patiesībā viņam nekā nepieder. - Viņa paskaidro, un mēs reizē ar Dženiju noelšamies.
Iestājas neliels klusums, mēs mēģinām sagremot tikko teikto. Sanāk, ka Mariss ir vienkārši sadists ar psihiskiem traucējumiem, kas ir vēl ļaunāk.
-Kāpēc tu pārdomāji? - Dženijas balss skan kā čuksts.
Sāra ievelk dziļu elpu, bet pēc tam seko nopūta.
-Tāpēc, ka tā meitene pārcieš visu to, ko es pārcietu. Man izdevās aizbēgt, bet es tā arī nekad nekļuvu brīva pavisam. Un es zinu, kā viņu piebeigt. - Sāra saka un aši paskatās uz mums.
Cauri brillēm neredzu viņas acis, bet esmu pateicīgs, ka viņa pārdomāja un atklāja personiskas detaļas par savu dzīvi.
Viņa iegriež kādā daudzdzīvokļu mājas pagalmā un apstājas brīvajā vietā.
-Te būs daudz drošāk. - Sāra saka, kad esam izkāpuši no mašīnas.
Mēs tikai ar Dženiju saskatāmies un sekojam Sārai, kura dodas iekšā izdemolētā kāpņu telpā.
Jūtu, ka tūlīt, tūlīt viss atrisināsies, tomēr tas nenozīmē, ka atrisinājums būs patīkams.
