Es vēlos kliegt, bet kliedziens iestrēgst man kaklā un sāk smacēt. Spārdos, cik ir manos niecīgajos spēkos, bet Marks ar vienu roku sagrābj abas manas kājas, un es nespēju pakustēties. Jūtu, kā ausīs šalc asinis un deniņos sāpīgi pulsē. Nāsīs iecērtas priežu smarža, kas sajaukusies ar mitrās zemes smārdu un pašas baiļu sviedriem.
Es biju tik tuvu, lai aizbēgtu un beidzot pātrauktu šo murgu, bet tagad apzinos, ka Marks mani pieveiks. Viņš neļaus vēlreiz kaut kam noiet greizi. Es ceru, ka mamma vismaz izglābsies, kaut gan Marks šo teritoriju ideāli pārzina pat nakts melnumā. Maz ticams, ka mēs vēl kādreiz redzēsim patiesu dienasgaismu un sajutīsim svaigu gaisu.
No šīs domas man gribas raudāt un dusmoties vienlaikus. Kas viņš tāds ir, ka var noteikt manu likteni? Kāpēc viņam patīk mani spīdzināt un iegūt kontroli pār visu apkārtnotiekošo!
Pēc kāda laika es vairs nespēju fokusēt domas, tāpēc ļauju, lai vilinošais bezdibens uz kādu mirkli mani ierauj iekšā.
Pamostos no tā, ka uzstājīgi zvana telefons. Atverot acis, saprotu, ka esmu Marka mājā – turpat, kur iepriekš. Viss sākas no gala. Tas ir kā nebeidzamais aplis, kāmja ritenis, kurā esmu iesprūdusi vai drīzāk iesprostota.
Nākamais, ko saprotu, ir tas, ka nespēju pakustēties. Manas ekstremitātes ir sastiprinātas ar virvi un uz mutes uzlīmēts kaut kas virsū. Es nepretojos, bet izliekos, ka turpinu gulēt.
Marka soļi nočab man pie ausīm, bet viņš dodas zvanošā aparāta virzienā.
-Klausos! - Viņa balss ir aizsmakusi un dusmīga. Uzdrošinos atvērt acis un uzlūkot plato muguru. Uz gaišā krekla saredzams neglīts sviedru pleķis, kas sajaucies ar dubļiem un vēl kaut kādiem netīrumiem.
-....Nesparotu, ko jūs gribat no manis! - Viņš pakasa aiz auss, - Neesmu šobrīd pilsētā un neplānoju tur vairs atgriezties. - Šī atbilde liek man sastingt. Tā tad viņš negrasās doties atpakaļ vai mani atbrīvot? Protams. Pār lūpām izlaužas smilkstam līdzīga skaņa, un Marks uzreiz apmetas otrādāk. Mūsu acis saskatās, un sirds pamirst.
-Man nav laika jūsu muļķībām. Netaisos pārdot savus īpašumus! Tas ir beidzies, viss! - Viņš atvieno sarunu un izslēdz telefonu.
Marka seju klāj rugāji un acis ir ūdeņaini dzestras. Man sāp jau vien no tā, ka viņš skatās man virsū.
-Mia, tu nu gan esi muļķe. - Marks saka, nevērīgi pakasīdams zodu, - Cerēji, ka spēsi aizbēgt. - Viņš pasmīkņā un apsēžas man pretī uz krēsla. Vēlos atraisīt rokas, bet virves vēl sāpīgāk iegriežas ādā.
-Nu, nu..nespurojies. Tu tāpat netiksi prom. - Viņš pasmaida, it kā būtu mans tēvs un piedāvātu doties uz atrakciju parku.
Papurinu galvu, nevēlēdamās klausīties viņa balsī.
-Tagad esmu gatavs tev atklāt visu patiesību, jo tu tāpat nevienam to neizpļāpāsi. - Viņš atguļas krēslā un paņem alus pudeli. Vēroju, kā Marka lūpas pieskaras aukstajam stiklam un mutē ielīst tumši brūns šķidrums. Es atdotu visu, kaut varētu dabūt kaut malku ūdens.
-Toreiz Sārai bija tikai trīs gadi, kad mēs te ievācāmies. Elēna man vienmēr pārmeta, ka pārāk maz laiku veltu viņām, bet lielākoties esmu darbā. Tādas nu tās sievietes ir, bet tev jau tas labāk zināms. - Viņš gārdzoši iesmejas.
-Šī bija Sāriņas sapņu māja. Viss jauns, svaigi krāsots, moderni iekārtots. Krāšņš dārzs ar Elēnas mīļākajiem augiem. Es to visu sagādāju. Tas man izmaksāja veselu bagātību, bet viņu dēļ man nebija žēl nekā. - Marka acis savādi mirdz.
Viņš kādu brīdi ietur pauzi, tad noklepojas un turpina.
-Sāras istaba bija otrajā stāvā. Tā bija īsta princešu paradīze, viss tieši tā, kā viņa vēlējās, jo Sāra bija mana mazā princesīte. No sākuma viss šķita labi, mēs lieliski šeit jutāmies, apkārt miers un klusums, tālu prom no pilsētas. Tad Sāra pieauga, un sāka justies vientuļi. Viņai nebija neviena paša drauga, ar ko rotaļāties, toties viņai bijām mēs–vecāki. Elēna viņu skoloja, bet es redzēju Sāras acīs, cik vientuļa viņa jutās. Mēs ar Elēnu sākām strīdēties, viņa bija kļuvusi auksta un negribēja mani, bet es jau esmu tikai vīrietis un man ir nepieciešams apmierināt savas dabiskās tieksmes... - Marks iepauzē.
Manā vēderā viss sažņaudzas, un es jau zinu, kas sekos, bet vēlos, kaut spētu aizspiest ausis un neko nedzirdēt. Es negribu, lai viņš runātu!!!!
-Tev taisnība, Mia. Es sāku izmantot Sāru, par spīti Elēnai, lai viņai ieriebtu, lai parādītu, ka man nemaz tā kuce nav vajadzīga! Lai viņa nemaisītos ceļā, ieslēdzu viņu istabā un pats varēju netraucēti darboties. - Viņš saka, un es nesaklausu nekādu nožēlu viņa balsī.
Vēlos izgliegt, cik liels preteklis viņš ir, tomēr lentes dēļ sanāk tikai tāda murmināšana. Marks ar rāvienu noņem man no mutes lenti un acīs sariešas sīkas asaras.
-Nu, runā! Saki visu, ko par mani domā! - Viņš kliedz, bet es nespēju neko vairs bilst. Tikai blisinu acis, cerot, ka tas ir murgs, un es to esmu izfantazējusi.
-Es ļoti mīlēju Sāru, bet viņa sāka mani ienīst! Kādā brīdī viņa aizbēga no mājas un pazuda uz vairākiem mēnešiem. Kad viņa beidzot atgriezās, viņa bija mainījusies. 14 gados tetovējumi, pīrsini un cigaretes, tāda viņa bija. No princeses ne vēsts. - Marks saka, skatīdamies pustukšajā pudelē.
-Mēs vienojāmies, ka viņa nevienam nekad neko neizpļurkstēs, pretējā gadījumā es Elēnu uzreiz būtu nogalinājis. Visa situācija bija kā laika bumba, kura jebkurā mirklī var sprāgt. Sāra apmeklēja psihologu, bet nekad neatklāja patieso traumas iemeslu. Viņai bija bail no manis. - Viņš lepni paziņo.
-Maita! - Mana balss ir vārga, tomēr Marks to ir sadzirdējis.
-Tagad viņa ir modele, bet patiesībā lēta padauza, kura gulējusi pati ar savu tēvu. Viņa domā, ka var izlikties, ka es neeksistēju, bet jebkurā mirklī es viņu varu dabūt rokā, es varu likt viņai justies tāpat kā viņa man visus šos gadus!
-Preteklis! Kā tu tā varēji pret savu bērnu? - Es kliedzu.
Marks pieceļas un pasper soli uz manu pusi. Tad seko ass pliķis man sejā un es atkrītu spilvenos.
-Mia, tu esi tāda pati. Un vai zini, ko es daru ar tādām? - Viņš smaidot vaicā.
Vēlos izvairīties no viņa rokām, bet tās jau ir mani sagrābušas. Marks aizdedz cigareti un pūš dūmus man sejā. Tie kodī nāsīs, un es sāku klepot.
Izsmēķi viņš nodzēš pret manu roku, un es sāpēs iekliedzos.
-Tas ir tikai sākums! - Marks pasmīn un pārmet mani pār savu plecu. Dzirdu, kā atveras pagraba durvis un es tieku nogrūsta pa trepēm.
Viss sākas no gala, tikai man vairs nav spēka ar to cīnīties.
